Sandra Vensko: Kad gads ierit Adventa zīmē, kultūras cilvēki izgaismojas spilgtāk 2
Sandra Vensko, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kultūras cilvēki svin svētkus – “Spēlmaņu nakts” atgādina par režisora Eduarda Smiļģa fenomenu, par laiku, kas ik reizi, kad pagātnē notikušo salīdzina ar šodienu, atviz savādāk.
Kad gads ierit Adventes zīmē, kultūras cilvēki izgaismojas spilgtāk, un viņu radītais uzrāda savu, paralēlo pasauli, garīgo un īsto tēlu saplūsmi – kā dzīvs organisms, kas visus apmīļo, bet neko neizskaistina. Tik viegli to pasacīt, tik grūti radīt – garīgumu.
Māksla ir veidojusi, sakārtojusi sabiedrību, spēcīgais domu spēks un saplūšana vienā veselā un nesagraujamā sienā pret muļķību, neiecietību.
Māksla nevar eksistēt bez skatītāja, nevar dzīvot autonomi kaut kur, kaut kur tumsā, slepeni, bez atbalss un pretstata notiekošajam, ilgstoši nevar reflektēt pati ar sevi.
Mīlestība augstākajā pakāpē un ciešanas – viss atspoguļojas stāstos par cilvēces pāraugšanu, mūžīgo tiekšanos būt labākiem un darīt labāk. Tieši tik vienkārši. Laikmetu iezīmē kultūras notikumi, kuros ieguldīts darbs, līdz kaulam izdzīvots kāds dzīvesstāsts.
Ne velti politiskais teātris, izrādes, ko veido labāki vai sliktāki politiķi, ir viduvēja spēle, taču tā vienmēr ir rezultatīva, veido fonu nākotnei, iesaista publiku, atļauj izsvilpt vai aplaudēt. Ja Smiļģis un režisori, kuri šodien veido fonu latviešu teātrim Latvijā, vadītu valsti, cik izkopts būtu stils un runas veids, kādi lieliski masu skati tiktu izspēlēti!
Šajā sarežģītajā laikā ir daudz pretrunu, māksla kā starpelements, māksla kā cilvēks izdzīvotājs, kā laika deglis, jaunās formas, atklājumi, reāla izdzīvošana, tas viss atstāj nospiedumus sabiedrībā. Skatītāju zālē stikla vitrīnas, bērni mazpamazām iekūņojas datorkūniņās, skatītāju rindās mazāk to, kam māksla ir nākotnes, ne šodienas notikums.
Sajauktā secībā veidojas viss, ko sauc par jauno laiku, tajā ietilpst ekrāndzīve. Tāds smagi apreibinošs laiks, kas uzlikts plecos kultūras cilvēkiem, cik virsotņu ir neaizsniedzamas, ka virsotnes sasniegšana sabiedrībai varbūt nemaz nav aktuāla šķautne.
Ka cilvēks pats sevi izveido no tiem materiāliem, ko piedāvā informācijas lauki, reklāmas, troļļu radītās spoku pilsētas.
“Spēlmaņu nakts” atgādina, ka visi spēlējam un esam gatavi uzvarēt ar vārdiem, tekstiem, savu mūžam nepiebarojamo ego. Pat, ja “Spēlmaņu nakts” ir godināšanas akts, šī skaisti veidotā izrāde atver vārtus uz neredzamo, joprojām noslēpumaino saikni starp ilūziju, vēlmi, nepiepildīto un robusto, caur skatuves tēlu – vien ārpusē sastopam ikdienišķo, kur nereti paralēli garīgumam plūst tik skaudra un neglīta dzīve.
Kad cilvēku pārsteidz kāda laba ziņa, cilvēks tai nenotic, netic, ka tieši viņam parādīts gods, ka viņš kļuvis labākais. Šogad tādu negaidītības momentu bija daudz, izcili veidota izrāde, īstas emocijas. Laimes psiholoģija atgādina, ka eksistē superspējas, tās pārvērš cilvēku, dara skaistāku.
Mirklis montāžas un izcelta cilvēka vienkāršā daba – priecāties par prieku. Māksla un brīvība, kas neierobežo, Imants Kalniņš, kuram šogad piešķirta balva par mūža ieguldījumu, “Spēlmaņu nakti” sakārto garīgi.
Cilvēki spēj veidot un saudzēt ap sevi eksistējošo pasauli, un parāda, ka patiesība ir katra cilvēka mūža darbs – tie ir četri balti krekli cits citam pāri, dvēseles zilais putniņš, pašapliecinājums, ka cilvēks sevi izveido. Eduarda Smiļģa 135. jubileja kā jauna pieturvieta kultūras stiprināšanai.
Aktiermāksla uz skatuves, tas arī garīgums, kas ieplūst cilvēka apziņā, izveido tik kulturālu sabiedrību, cik spēj iedvesmot aktieris ar savu darbu, pieļauj neglīto caur sāpēm un ciešanām, taču ciešanas nav īstas, sāpes ir režisora radītas.
Tās ir spējas, ko ikdienā cilvēks pat nesaista ar sevi, negaida, ka būs kāds, kurš parādīs, kā dzīvot labāk, kā būt empātiskam, kā saprasties, nevairot ļauno.
Tāda ir arī Advente. Ziemassvētku laika notikums, kas ļauj sevi ieraudzīt kopainā starp iekarotājiem un gļēvajiem, naudas rijējiem, kara kokteiļa maisītājiem. Skatuves dēļi ir visa plašā pasaule un viss pieejamais, vien nepieļaut sabradāt smalko jūtu pasauli. Māksla kacina cilvēkus, māksla pabaro nabagos, māksla iesper un liek izspļaut mēli. Adventes laiks aicina, rosina domāt par garīgo cilvēka dabu.
