Garīgā mūzika Dziesmu svētkos 32
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku garīgās mūzikas koncerts notika 2023. gada 30. jūnijā Rīgas Domā. Tā dalībnieki – Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Latvijas Radio koris, kamerkoris “Ave Sol”, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Rīgas Doma kora skolas, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas jauktie kori, Rīgas Doma zēnu un meiteņu kori, Mediņa skolas zēnu koris, vokālā grupa “Cosmos”, valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”, ērģelnieks Aigars Reinis. Tātad šo notikumu iespējams vērtēt pēc profesionāliem kritērijiem ne tikai attiecībā uz repertuāru, bet arī atskaņojuma kvalitāti, un uzreiz jāpiebilst, ka interpretu ieguldītais darbs izvērtās nepārprotamos panākumos. Pats interesantākais jautājums tomēr – ko šoreiz būs devis koncerta mākslinieciskais vadītājs Jurģis Cābulis?
Kāda ir repertuāra izvēle, programmas spilgtākie akcenti un blāvākie pieturas punkti? Kādas sekmes ir pirmatskaņojumiem, un kas vērtīgs paņemts no vēstures? Kādā ziņā trāpīts tieši mērķī, un kas tomēr palicis nepamanīts un neīstenots? Vispirms jāteic, ka programma lielā mērā balstīta uz stabilām, iepriekš pārbaudītām vērtībām, kas labi piemērotas tieši Dziesmu svētku sakrālās mūzikas daļai un ar to tradicionāli saistītai estētikai. Pēc konkrētiem paraugiem nav tālu jāmeklē. Pirmais piemērs – Rihards Dubra, no kura mūzikas virsotnēm jāizceļ divas partitūras – pagājušā gada Garīgās mūzikas festivālā pirmatskaņotā “Tēvreize” un 2003. gada Dziesmu svētkos Rīgas Domā pirmoreiz izdziedātais un izspēlētais “Te Deum”.
Vokāli simfoniskās “Tēvreizes” atkārtoti lasījumi, cerams, gaidāmi nākotnē, taču šoreiz koncerts noslēdzās ar Māra Sirmā diriģēto “Te Deum”, raisot jau iepriekš iztēloto saviļņojumu. Otrais piemērs – Uģis Prauliņš, kura lieldarbiem raksturīgais senās mūzikas zīmju saplūdinājums ar laikmetīgu skatījumu šādām programmām spēj pievienot nepieciešamos emocionālos pavērsienus un kontrastus. “Agnus Dei” vokālās grupas “Cosmos” dziedājumā un “Kyrie” plašākam sastāvam Mārtiņa Klišāna vadībā vēstīja arī par to, ka “Missa Rigensis” kādreiz atkal būtu atskaņojama pilnībā kā vienots cikls.
Īstajā vietā bija vēl divu labi zināmu autoru daiļrades paraugi – ar Katrīnas Paulas Felsbergas un Jolantas Strikaites solo Valda Tomsona vadībā izskanēja Ērika Ešenvalda “O salutaris hostia”, turpretī Pētera Vaska darbu “Klusuma auglis” diriģēja Jurģis Cābulis, pievienojoties pianistam Reinim Zariņam. No ierastā neoromantisma atšķirīgas krāsas un psiholoģiski komplicētāku izteiksmi klausītājiem sniedz Juris Karlsons – 2018. gada svētku garīgās mūzikas koncertā tika pirmatskaņots viņa opuss “Gaisma”, šogad Sigvards Kļava diriģēja sešu autoru radītajā “Jubilejas mesā” ietverto “Gloria” (turpat arī Aigara Reiņa ērģeļspēle), un rezultāts atkal pārliecināja ne tikai no interpretācijas viedokļa. Tieši Jura Karlsona skaņuraksts 30. jūnija vakarā kļuva par pašu spilgtāko atklājumu, par visspriegāko un neparedzamāko muzikālo veikumu koncerta mākslinieciskās dramaturģijas gaitā.
Citkārt ar repertuāra atlasi un labi domāto ideju iedzīvinājumu vairs negāja tik spoži. Te, protams, ir jautājums par jaundarbiem – kādus komponistus uzrunāt un cik tālu iespējams eksperimentēt, lai realitātē saņemtās partitūras pēkšņi neizrādītos pavisam neatbilstošas Dziesmu svētku garīgās mūzikas koncerta kritērijiem? Lai gan jāteic, ka biju pat nedaudz izbrīnījies par to, ka 2023. gada svētku programmā nebija Krista Auznieka jaundarba (varbūt pēc pieciem, desmit, piecpadsmit gadiem), skaidrs arī tas, ka Jurģis Cābulis neriskēja ar Jāņa Petraškeviča, Evijas Skuķes, Platona Buravicka avangarda mākslu.
Bet varbūt vajadzēja. Atšķirībā no dziesmas “Koki” vai iepriekšējā Knutam Skujeniekam veltītā darba “Poga” Jēkaba Jančevska vokāli simfoniskā partitūra “Kā tavas rokas” diemžēl neizraisīja īpašu interesi vai līdzpārdzīvojumu – instrumentācijas un citu kompozicionālo kritēriju ziņā formāli viss bija pareizi, tomēr muzikālās matērijas pietrūka. Tiesa, viena neapšaubāma vērtība tur atklājās – Katrīnas Paulas Felsbergas balss. Airas Birziņas diriģēto bērnu koru dziedājumā turpretī skanēja otrs pirmatskaņojums – Gundegas Šmites veidotā apdare “Neviens putniņš tā nepūta” ar izteiksmīgām vokāli instrumentālām līnijām un trāpīgu sonoriku, taču lielāka individualitāte neapšaubāmi meklējama komponistes koncertmūzikā.
Programmā arī divi latviešu a cappella kormūzikas klasiķi. Vairāk veicās Emīlam Dārziņam ar pārdomātu Romāna Vanaga interpretāciju dziesmai “Ja uz Betlēmi es ietu”. Mazāk paveicās Jēkabam Graubiņam ar kordziesmu “Gaisa dārzi” Mārtiņa Ozoliņa versijā – mūzika stiepās un vilkās, un tad, kad šķita, ka beidzot tiks pielikts punkts, vīru balsis vēl sasniedza Graubiņa laikam gluži neiedomājamus kontrtenora reģistrus. Vai drīzāk falseta. Skaidrs, ka programmā būtu vēlams arī kāds trimdas komponista darbs, un tā nu Andris Veismanis diriģēja Jāņa Kalniņa kantātes “Asins tīrums” finālu. Emocijas te gāja pa priekšu skaņuraksta lasījuma precizitātei un ritma saliedējumam, par ko nedaudz žēl, jo mūzikas vēstījuma eksistenciālās dimensijas tajā pašā laikā sasaucās ar Dārziņa kordziesmu uzreiz pirms tam, jo šī kantāte patiešām būtu pelnījusi visa cikla atskaņojumu arī caur citu interpretu pieredzes prizmu.
Rezumējot – Jāņa Kalniņa kantāte “Asins tīrums” atgādināja, cik daudz ir darbu trimdā radītajā skaņumākslā, kas līdz Latvijas koncertzālēm varbūt pat nekad nav atceļojuši. Kaut vai tikai trīs piemēri – Longīna Apkalna “Kingiras rekviēms”, Bruno Skultes “Daugava”, Andra Vītoliņa oratorija “Šī saulīte man zināma, viņa saule nezināma”. Bez šaubām, arī gaišāka, līksmāka, liriskāka rakstura opusi. Vispārējo Dziesmu svētku garīgās vai vokāli simfoniskās mūzikas koncerti šai ziņā ir tikai viens pieturas punkts reizi piecos gados, kas tādējādi pats kļūst par laikmeta zīmi, par tobrīd aktuālo norišu un ideju atspoguļojumu.
