Garīgā mūzika Dziesmu svētku atklāšanā 0
Ar sakrāla vēstījuma klātbūtni varēja sastapties jau iepriekšējā vakarā pirms Dziesmu svētku ieskandināšanas – kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” priekšnesumā Svētā Pētera baznīcā skanēja Andra Dzenīša “In Se”, ko komponists radīja 2008. gada Dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncertam, un Džona Tavenera reliģiski mistiskā apcere “Sargājošais plīvurs” čellam un stīgu orķestrim ar Metjū Bārlija līdzdalību. Bet laiks rit uz priekšu, un 2018. gada 1. jūlijā ar Garīgās mūzikas koncertu Rīgas Domā sagaidīti XXVI Vispārējie latviešu dziesmu svētki. Tradicionālajā svētku ieskaņas pasākumā šoreiz jau pirmatskaņojumu piedzīvojuši citi jaundarbi, īstenota cita koncepcija, un jāteic, ka Garīgās mūzikas koncerta “Es esmu…” mākslinieciskā vadītāja Guntara Prāņa pārraudzītais notikums atstājis pietiekami pārliecinošu iespaidu. Līdz ar to, vērtējot pasākumu, kas pulcējis amatieru korus, galvenokārt jārod atbilde uz jautājumu, cik izdevusies bijusi pati programma, tajā iekļautie pirmatskaņojumi un diriģentu veikums – un te, protams, gandrīz neizbēgami ir arī mazāk cildinoši vārdi.
Pusotru stundu garajā koncertā bez pārtraukuma līdzās jaukto koru dziedājumam vieta atrasta arī sieviešu korim (Roberta Liedes opuss “Ticība”), vīru korim (Andreja Jurjāna “Gods Dievam augstībā”), zēnu korim (Uģa Prauliņa “Ubi caritas est vera”) un diviem meiteņu kora priekšnesumiem (Riharda Zaļupes “Es ESMU” un Riharda Dubras “Gaviles”). Un programmas daudzveidība atklājas arī no cita skatpunkta – ja liela daļa skaņdarbu, sākot jau ar 17. gadsimta vācu autora Joahima Neandera partitūru “Teici to Kungu”, pauž protestantisko tradīciju, atgādinot gan par luterānismu (Jurjāna un Melngaiļa darbi), gan par baptismu (Ērika Ešenvalda “Zvaigžņotā naktī”), tas nenozīmē, ka būtu piemirstas citas konfesijas – Andas Beitānes vadītie Latgales psalmu dziedājumi Rīgas Domā ieveda katoliskās kultūras telpai piederīgas etnomūziķes, bet Georga Pelēča opuss “Es esmu vīnakoks” – ainas no pareizticīgo liturģijas. Un turpat, protams, arī ekumeniska gaisotne – gan koncerta finālā ar Raimonda Tigula skaņdarbu “Mūsu Tēvs debesīs” un iepriekšējiem Dziesmu svētkiem komponēto Riharda Dubras opusu “Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi”, gan Jura Karlsona un Jēkaba Jančevska mūzikas pirmatskaņojumos.
Kā zināms, mūsdienās radīt garīgo mūziku nepavisam nav viegls uzdevums – pirmkārt, komponistam jāspēj abstrahēties no nepārprotami sekulāra avangardisma, otrkārt, te būtu visnotaļ vēlama personiska saskarsme ar reliģiju. Tādēļ arī nepārsteidz Garīgās mūzikas koncertam uzrunāto komponistu vārdi – piecus jaundarbus sarakstījuši Rihards Zaļupe, Juris Karlsons, Uģis Prauliņš, Jēkabs Jančevskis un Georgs Pelēcis, bet skaņās izteiktais pasaules redzējums tos vieno ar nedaudz agrāk tapušajiem Riharda Dubras, Raimonda Tigula, Renātes Stivriņas un Ērika Ešenvalda opusiem. Un nepārsteidz arī, ka šo autoru radošās sekmes ir dažādas. Vispirms divas partitūras vērtējamas kā cienījami koncertmūzikas paraugi, kas būtu pelnījuši tālākas interpretācijas ārpus konkrētās programmas ietvariem – profesionālas pieredzes un mākslinieciskas individualitātes apvienojums raksturoja gan Jura Karlsona opusu “Gaisma…”, gan Raimonda Tigula skaņdarbu “Mūsu Tēvs debesīs”. Citkārt pieredze bija, bet individualitātes pietrūka – un tā rezultātā Roberta Liedes “Ticības”, Uģa Prauliņa “Ubi caritas est vera”, Renātes Stivriņas “Aglonas Dievmātei”, Ērika Ešenvalda “Zvaigžņotā naktī” un Riharda Dubras “Gaviļu” skaņuraksts aizmirsās uzreiz pēc noklausīšanās. Vai arī otrādi – Jēkaba Jančevska “Latvieša lūgšanas” folkloriskajā koncepcijā un Riharda Zaļupes darba “Es ESMU” gospeļu atblāzmu caurvītajā pozitīvismā uzrunāja vairākas tīri saistošas idejas, tomēr kā pilnībā patstāvīgu veikumu ar nepieciešamo kompozicionālo spriegumu šīs partitūras uztvert grūti.
Tā kā arī Riharda Dubras izvērstais skaņdarbs koncerta noslēgumā un Georga Pelēča jaundarbs galvenokārt apliecināja jau labi zināmās šo autoru daiļrades īpašības, nevis radošas novitātes, šādā salikumā šoreiz vairāk priecēja Emiļa Melngaiļa dziesma “Dievs ir mans gans” un abi Andreja Jurjāna daiļrades paraugi, liekot izteikt minējumu, ka īsti piemērota vieta te būtu bijusi Jurjāna “Garīgajai kantātei” kopumā, ne tikai tās finālam “Mostaties, stabules un kokles!”. Un, visbeidzot, jāteic, ka arī priekšnesuma līmenis koncerta gaitā bija nevienmērīgs – tā, piemēram, ar iepriekšminētā darba klasiskajām harmonijām un polifonajām struktūrām diriģentei Ilzei Balodei Rīgas Doma akustikā nemaz neklājās tik viegli, turpretī Jura Karlsona jaundarba veiksme balstījās arī uz Kaspara Ādamsona interpretāciju, kamēr vairākiem citiem komponistiem nācās samierināties ar mazāk spilgtiem un apdāvinātiem diriģentiem. Un neviens nav teicis, ka Dziesmu svētku koncertos gandrīz katra dziesma obligāti jāpiešķir kādam citam diriģentam – jo ar papildu interpretācijām Guntaram Prānim, Airai Birziņai un Romānam Vanagam šīs programmas tikai iegūtu. Starp citu, tāpat kā ielūkošanās kaut vai tikai viena trimdas latviešu meistara garīgajā mūzikā. Ja vien vēlas repertuāru papildināt ar Latvijā sen vai vispār nekad nedzirdētām partitūrām, jādomā, ka Jānis Kalniņš vai Helmers Pavasars šim nolūkam atbilstu gluži labi.
VĀRDS KLAUSĪTĀJAM
Romas katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs: “Koncerta noslēgums un vienlaicīgi arī kulminācija bija Riharda Dubras “Un Viņa žēlastība paliek mūžīgi”. Komponists spēja “iedarbināt” visus resursus – visapkārt pa perimetru Domā izvietotos korus, ērģeles, tautiskos instrumentus, Latgales dziedājumus, sakausējot kopā tautisko un kristīgo.”
twitter.com
