Vai atbalstāt, ka ar likumu ierobežotu ārsta darba stundu skaitu? 0
Tad ir jāceļ alga. Kā tad ārsts izdzīvos? Mēs gribam, lai ārsti ir godīgi, lai nebūtu nekādu melno maksājumu. Ļoti daudz kas ir panākts pēdējos gados, un ļoti daudzās vietās tie ir izskausti. Ārsti ir tikai cilvēki, viņi vēlas godīgi nopelnīt un atlīdzību saņemt kredītkartē, nevis “kaut kur”.
Protams, ja ir jābrauc uz vairākām darba vietām, tiek atrauts laiks ģimenei. P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikā liela daļa ārstu strādā arī kaut kur citur – vai nu viņiem ir privātprakse, vai viņi brauc uz reģioniem konsultēt, un darba diena viņiem ilgst 12 – 14 stundas un beidzas septiņos vai deviņos vakarā. Piemēram, Dānijā ārstu darba diena ir ap septiņām stundām, vairāk viņiem nav ļauts strādāt, jo ir arodbiedrība un likums.
Piemēram, šoferiem ir ierobežojums, cik stundas viņi drīkst braukt…
Medicīna kaut kā tiek izslēgta no aprites. Piemēram, “Air Baltic” pilotiem maksā tikpat, cik “Lufthansas” – citādi viņi nemaz nelidos. Bet ārstiem? Mēs gribam, lai viņi būtu tikpat labi kā “Lufthansa”, bet viņiem maksā sešas septiņas reizes mazāk. Mēs varam teikt, ka ārstiem jāpilda sava misija, jo viņi devuši Hipokrata zvērestu, bet mēs nevaram to panākt. Ja mēs gribam, lai veselības aprūpe būtu laba un lai visi to varētu saņemt, tad naudai valsts budžetā ir jābūt vismaz divreiz vairāk, tā ir kaut kur jāatrod. Ja politiķi to neatradīs, es jums varu apgalvot, ka nekādi brīnumi nenotiks.
Ja mēs gribam, lai veselības aprūpe būtu laba un lai visi to varētu saņemt, naudai valsts budžetā ir jābūt vismaz divreiz vairāk, tā ir kaut kur jāatrod. Ja politiķi to neatradīs, es jums varu apgalvot, ka nekādi brīnumi nenotiks.
Jūs izklausāties aizkaitināts.
Protams, es esmu aizkaitināts. Visu laiku mums stāsta, ka visas problēmas jāmeklē iekšpusē, sistēmā. Tādā veidā mēs muļļājamies, un viss ar katru gadu kļūst sliktāk. Tas skar arī augstskolu, jo mēs gatavojam jaunos mediķus. Aptiekās viss ir labi sakārtots, zobārstniecībā arī – tur mēs maksājam.
Medicīnā sakārtots ir tikai privātais sektors, bet privātā medicīna diemžēl neuzņemas ārstēt visus tos pacientus, kurus uzņemas valsts medicīna – tie ir sarežģītākie gadījumi. Labākie ārsti strādā tur, kur ir normālāki apstākļi. Nebūs ilgi jāgaida, kad sāks trūkt to ārstu, kas gribēs veikt lielās operācijas, strādās intensīvajā terapijā, brauks sniegt neatliekamo palīdzību…
Tomēr kā jūs pats varat izpildīt visus amatus, ko esat uzņēmies? Vai nav tā, ka jāstrādā ne tikai pa dienu, bet arī naktīs?
Man nav nekāda garā darbu liste. Man ir divas darba vietas – pamata darbavieta RSU un otra – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca no 1979. gada. Es tur veicu arī pētniecības darbu, turklāt slimnīcā neesmu pilnu darba slodzi.
Cik darba stundas jūs strādājat?
Daudz. Tik, cik vajadzīgs. Pulksten astoņos esmu slimnīcā, pēc tam esmu universitātē, darbu beidzu vakarā ap septiņiem astoņiem.
Bez brīvdienām?
Ja ir kādi pasākumi studentiem vai citiem, kur man jābūt, es tur esmu, arī vakaros, sestdienās un svētdienās. Rektora darbu jau nevar tā mērīt – viņš ierodas deviņos un piecos paceļ cepuri. Galvenais ir rezultatīvie rādītāji.
Esmu par to, lai cilvēki strādātu četras dienas, turklāt sāktu deviņos un beigtu četros, jo ir izpētīts, ka tas ir produktīvākais režīms. Skandināvijas valstis jau lēnām pāriet uz šādu darba režīmu. Tādā veidā var panāk pat lielāku darba efektivitāti.
Ja darba dienu sakārto pa stundām un pat pa minūtēm, tad izdarīt var daudz. Ķirurgam anesteziologs vai operāciju māsa neteiks – ko tu tur kasies, nākamais taču gaida! Ja operāciju sāc, tad tā ir arī jāpabeidz; kafijas paužu nav. Esmu par labi organizētu darbu. Kopš 1979. gada, kad sāku strādāt par ārstu, esmu sācis darbu astoņos un beidzis vakarā. Tāda ir dzīve! Tiesa, patlaban praktiskajā medicīnā strādāju mazāk, jo netrūkst darba augstskolā. Bet man vēl palikuši desmit ar pusi mēnešu rektora amatā, bet pēc tam vairāk atgriezīšos pie praktiskās medicīnas.
Kāda bijusi jūsu zinātniskā darbība līdz šim, pie kā jūs tagad strādājat, un kur varam iepazīties ar jūsu darbiem?
Pagājušajā gadā medicīnisko pētījumu datubāzē “PubMed” man bija divas publikācijas, bet pēdējo piecu gadu laikā – 15. Manā vadībā patlaban strādā četri doktoranti, kuru promocijas darbi ir saistīti ar ķirurģiju, pamatā par audzēju ārstēšanu. Arī pats abas disertācijas aizstāvēju par vēža tēmām. Mēs pētījām krūts un zarnu vēzi, devām pacientiem labākas iespējas dzīvildzei, lietojot dažādus ārstēšanas veidus. Mūsdienu medicīnā jāsaprot, ka viena pieeja visiem nestrādā, ka daļa no pacientiem nereaģē uz standarta terapiju, bet viņi tomēr to saņem. Tā nekaitē, bet arī nav visefektīvākā. Personalizētā medicīna onkoloģijā meklē, kā pacientiem nodrošināt mērķtiecīgu terapiju, lai viņi varētu dzīvot ilgāk. Varam izmantot visus jaunos medikamentus, atkāpjoties no standarta terapijas. Otrs virziens ir šūnu onkoloģija, kur pētām vēzi ne tikai audu līmenī, bet audzējam šūnu kultūras no dažādām vēža grupām, lai saprastu, kā uz šīm šūnām iedarboties, lai panāktu labāku rezultātu.
Vai pēc rektora amata termiņa beigām neplānojat doties politikā?
Man nav ambīciju iet politikā, pievienoties kādam politiskam spēkam. Visticamāk, ka vairāk pievērsīšos praktiskajai medicīnai un lasīšu lekcijas studentiem.
