Man izdodas! RSU rektors Gardovskis par to, kā mediķim nopelnīt 15 tūkstošus mēnesī 0
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors profesors Jānis Gardovskis vada augstskolu, kura šajā mācību gadā kļuvusi par augstāko mācību iestādi ar lielāko ārvalstu studentu skaitu. Augstskolas vadība uzskata, ka, ņemot vērā RSU izaugsmes tempu, kas pēdējo gadu laikā ir bijis ļoti straujš, universitāte esot augstākās izglītības veiksmes stāsts. Vai profesors Gardovskis ir šī veiksmes stāsta sastāvdaļa, būdams ne tikai rektors, bet arī citos ne mazāk atbildīgos ļoti labi atalgotos amatos? J. Gardovskis 2015. gadā Rīgas Stradiņa universitātē algā mēnesī saņēmis ap 8200 eiro, P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā – 1770 eiro un guvis vēl citus ienākumus. Profesoru izvaicāja žurnāliste Māra Libeka un portāla “Veselam.lv” redaktore Linda Rozenbaha.
M. Libeka: Jūs esat arī P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs, piedalāties pētniecības darbā, vai iznāk laiks praktiskajai medicīnai – operējat?
J. Gardovskis: Jā, man ir sertifikāts, un es operēju vismaz vienreiz nedēļā.
Kā to visu var apvienot un vēl piedalīties projektos?
Man izdodas, jo efektīvi izmantoju darbalaiku. Esmu dzīvē pieradis daudz strādāt. Citam varbūt tas tā neizdodas.
Jūs neuzskatāt, ka tas ir traucēklis, lai ar pilnu atdevi strādātu par rektoru?
Varbūt jūs tā uzskatāt, bet es – ne. Un arī kolektīvs tā neuzskata. Viss ir saskaņots, un es neesmu pats izdomājis šādu sistēmu. Es, piemēram, neprasu Naumovam (Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs. – M. L.), kāpēc viņš Venēcijā glezno, vai kādēļ Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis spēlē saksofonu. Viņi nevar to nedarīt. Esmu ķirurgs – ja es neoperēšu, es nebūšu ķirurgs, zaudēšu sertifikātu, zaudēšu profesora statusu un līdz ar to nevarēšu būt rektors. Mēs esam profesionāļi – es jau neesmu nekāds teorētiķis.
Jums tomēr pārmet daudzos amatus – lielākajā daļā Eiropas valstu nav iespējama tāda prakse, ka rektors sēž uz vairākiem krēsliem.
Attīstīto Eiropas valstu augstskolās nav rektoru, tur ir prezidenti, tas ir citādi: prezidents ir līdzīgs goda biedram, bet augstskolu reāli vada kanclers. Mūsu valsts sistēma, kur par augstskolas dzīvi atbildīgs ir mūziķis, biologs, mākslinieks, inženieris vai ķirurgs, tomēr nav pareiza. Mēs jau neesam profesionāli vadītāji. Rektoram jāvada augstskola, saglabājot amata nosaukumu. Citur tā nenotiek. Pēc pašreizējās pārvaldes rektors nevar būt tikai administrators, viņam obligāti ir jābūt arī profesoram, un tas paredz noteiktus pienākumus.
RSU vadības priekšlikums ir ieviest tādu augstskolas pārvaldības modeli, kas ir līdzīgs ārvalstu pieredzei – lai augstskolai būtu prezidents, kuram ir zināmas reprezentatīvas funkcijas, līdzīgi kā mūsu valsts prezidentam. Savukārt senāts un satversmes sapulce ieceltu administratoru, kas pārvaldītu finanses un saimnieciskos jautājumus. Šodien uz rektora pleciem gulstas viss – studijas, zinātne, administratīvie jautājumi…
Jūs esat pārliecināts, ka pašreizējo pārvaldi varētu mainīt?
Tā noteikti ir jāmaina. Cilvēks var būt, piemēram, ļoti labs mūziķis, bet pietrūkt administratora prasmes. Mēs jau neesam beiguši nekādas biznesa vadības skolas. Mūsu kvalifikācijas kritērijs ir tas, ka jābūt valsts profesoram universitātē, savā specialitātē, tad vari kandidēt uz rektora amatu. Ja tu neesi valsts profesors – netuvojies, tev pēc likuma nav iespējas kandidēt par rektoru.
L. Rozenbaha: Daudz esam rakstījuši par mediķu pārstrādāšanās problēmu – par pagarināto darba laiku līdz 240 stundām mēnesī jeb 60 stundām nedēļā. Tas varētu tikt pārskatīts (salīdzinājumam – citiem darba ņēmējiem normālais darba laiks ir līdz 40 stundām nedēļā). Turklāt likumu robi pieļauj, ka ārsti apvieno vairākas slodzes un stundu skaits var būt vēl lielāks. Kāds ir jūsu viedoklis par šo situāciju?
Situācija ir ļoti slikta. Ja ārstam samaksātu normālu algu, turklāt tai par darba slodzi vajadzētu būt, atklāti sakot, 2000 eiro pēc nodokļu nomaksas, tad ārsti neskrietu uz privātpraksi, uz citām ārstniecības iestādēm, nepārstrādātu stundas, mierīgi pildītu savus pienākumus vienā darbavietā un celtu darba kvalitāti.
Mēs taču zinām, ka ārstiem maksā šausmīgi zemu algu – vienkārši kauns! Cilvēks, kurš mācās, piemēram, ķirurģijā 11 gadus augstskolā, nopelna 754 eiro uz papīra. Vai tas nav kauns?
Pacienti vēlas, lai ārsts būtu zinošs, ar labu attieksmi, empātisks, bet mēs viņam maksājam palīgstrādnieka algu! Tas ir viens no jautājumiem, par kuru daudzi baidās skaļi runāt.
