L.R.: Ko jūs paši esat gatavi ieguldīt un dot šīm slimnīcām? 0
Vispirmām kārtam jau savu intelektu – mūsu profesorus, docētājus, pētniekus, kā arī, izvērtējot situāciju, finansiālu atbalstu izglītības un pētniecības procesu nodrošināšanai. Cilvēki tikai iegūtu, ja klīniku vadītāji, piemēram, būtu arī augstskolas katedru vadītāji. PSKUS daļēji tā ir un arī agrāk ir bijis – universitāšu katedru vadītāji ir nozares vadītāji arī slimnīcā. Tad vienlaikus cilvēks ir gan atbildīgs par ārstēšanas un diagnostikas kvalitātes uzlabošanu, gan studentu un rezidentu izglītību, pētniecību. Kopš padomju laikiem tā ir bijis, tas nebija iestrādāts speciālā likumā, tas bija “nerakstīts likums”. Medicīnas institūta profesors vadīja, piemēram, slimnīcas ķirurģijas klīniku. Pārejot uz tirgus ekonomiku, neesam to pilnveidojuši.
L.R.: Esošajā ietvarā šo intelektu nav iespējams dot?
Tas ir iespējams, bet labāk būtu, ja darbotos skaidrs juridisks ietvars, kas regulētu funkcijas un atbildības, būtu skaidri atrunāts: kas ir universitātes slimnīca, no kā tā sastāv, ko tur dara universitātes, ko tās nedara, kāda ir atbildība, kādi slimnieki tur ārstējas, kā tur notiek mācības. Patlaban Ārstniecības likumā ir tikai pieminēts, ka var būt tāda veida slimnīcas kā universitātes slimnīcas, bet nostiprināts ar saturu tas līdz galam nav. Mēs tiecamies uz regulējumu, kur augstskolai būtu lielāka teikšana par izglītības un pētniecības procesu universitātes slimnīcā, savukārt ārstniecībā mēs mazāk iesaistītos.
Ieguvēji būtu noteikti ne tikai pašas universitātes, bet arī slimnīcas, vadība, un mēs kā potenciālie pacienti noteikti arī. Sakārtotā vidē viss notiek daudz pragmatiskāk un stabilāk nekā ne līdz galam sakārtotā.
Pirms 100 gadiem, 1920. gadā, uz dažām mašīnraksta lapām Latvijas Universitāte bija slēgusi līgumu ar toreizējo 2. pilsētas slimnīcu, kurā viss bija skaidri aprakstīts – ko dara universitāte, ko dara slimnīca, kādas ir atbildības. Ārstus ievēlē universitāte, bet par māsām atbildību nesa slimnīca.
Jautājums arī, cik Latvijā jābūt universitātes slimnīcām: divām, trijām, vairākām? Pašreiz ir PSKUS, RAKUS un BKUS, kam ir universitātes vārds. Droši vien tā arī jābūt, lai apmācītu visus studentus un rezidentus no abām universitātēm. Mēs gan iesaistām arī reģionālās slimnīcas, jo pēdējos 10 gados ļoti progresējušas lielās reģionālās slimnīcas Daugavpilī, Valmierā, Liepājā, Ventspilī, Rēzekne, Jēkabpilī, kur, manuprāt, ir ļoti augsts medicīniskais līmenis – modernas tehnoloģijas un labi ārsti. Studenti un rezidenti aizvien vairāk iesaistās šo slimnīcu darbā. Tur, starp citu, izpratne par sadarbību ir labāka – slimnīcas labprāt uzņem studentus un rezidentus praksē, un tas ir pozitīvi, jo jaunie cilvēki redz, ka kaut kas notiek ne tikai Rīgā, bet arī reģionos. Otrkārt šie centri var parādīt, ka šeit ir arī potenciāla darbavieta, lai nav tā, ka visi stāv rindā Rīgā. Sadarbība ar reģioniem ir ļoti nozīmīga – ja visu koncentrēsim tikai Rīgā, Latvija paliks bez pienācīga medicīniskā atbalsta reģionos, un ar ģimenes ārstiem vien mēs netiksim galā.
M.L. : Ko jūs teiktu, ja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti pievienotu RSU? Ka ārstus apmācītu viena augstskola?
Uz to raugos kā uz utopiju. Varbūt citos laikos ar citām personālijām šāda ideja būtu īstenojama, bet patreizējā politiskajā, cilvēku un visu pārējo resursu situācijā tas ir neiespējami.
M.L.: Tas būtu politizēti?
Lielākā kļūda tika jau pieļauta tolaik, kad uz Latvijas nelielo iedzīvotāju un studējošo skaitu tika paralēli izveidota vēl viena medicīnas fakultāte. Tas ir tāpat, ja mums tiktu izveidota vēl viena veterinārmedicīnas fakultāte – Latvijai tas nav vajadzīgs.
M.L. Kāpēc tad jūs klusējat? Vai labāk nebūtu cīnieties par to, lai visi tiktu apmācīti vienā augstskolā?
Tas nav mūsu mērķis. Gan vienā, gan otrā vietā ir izveidojies savs mācībspēku kolektīvs. Tiesa, iedzīvotāju un studējošo skaits mazinās, un visas universitātes, kas Latvijā ir, kādā brīdī nevarēs izdzīvot. Kaut kāda konsolidācija būs likumsakarīga. Kāda tieši, pagaidām nav iespējams pateikt.
M.L.: Neesat par to pat domājuši…?
Šo jautājumu vislabāk būtu noņemt no dienaskārtības. Mediji reizēm to aktualizē, bet, manuprāt, lieki – tas ir kara cirvis, kura atkārtota izrakšana raisa liekus konfliktus un šūpo situāciju, kas patlaban ir stabila.
L.R.: – Slimnīcā tūlīt nomainīsies vadība (saruna notika pirms Ilzes Kreicbergas oficiālas stāšanās valdes priekšsēdētājas amatā – Aut.). Kā jūs vērtējat iepriekšējos vadītājus? Droši vien esat diezgan daudz pieredzējis.
Jā, esmu daudzus vadītājus pieredzējis. Ja mēs esam tur, kur esam, tad droši vien savu darbu līdz galam viņi nav paveikuši. Neesam neko izcilu izdarījuši – diezgan raibi iet ar slimnīcas korpusiem. Aizbrauciet uz Liepāju – tur no drūmā padomju milža ir izveidota amerikāniska slimnīca! Arī citviet. Es domāju, ka attīstība varēja būt daudz straujāka, un attīstība ir atkarīga no vadības.
L.R.: Vai tas, kā šie cilvēki ir nonākuši un arī pametuši, ir adekvāti situācijai?
Neesmu bijis procesos tik dziļi iekšā, lai varētu analizēt, bet, cik saprotu, parasti jau tik lielu slimnīcu valdes ir politisks lēmums.
L.R.: Kā jūs vērtējat viņu rīcību?
Domāju, tā ir pārāk politizēta, vairāk būtu jāizvēlas profesionāļi. Tā kā šī rīcība allaž ir politizēta, nebrīnieties, ka konkursi vienmēr beidzas ar neko. Ja cilvēkam ir labs darbs, ko viņš vēlas ilgtermiņā saglabāt, viņš negrib šūpoties līdzi politiskajām vētrām: kad nāks cita krāsa, arī man būs jāiet prom. Tādi cilvēki, kas šūpojas līdzi – neticu, ka ir tie labākie. Īstu profesionāļu Latvijā ir ļoti maz, tos nevar satikt uz ielas, viņus var atlasīt tikai caur profesionālām kompānijām. Kad šādi cilvēki tomēr atnāk, viņiem ir divi nosacījumi – stabilitāte un atalgojums. Daudzi profesionāļi ir bankās, privātuzņēmumos, lielajos uzņēmumos, lai gan tagad nedaudz arī valsts pārvalde sāk atmosties. Bet mēs nevaram par nelielu atalgojumu dabūt milzīga uzņēmuma vadītāju, kurš būs absolūti godīgs un no agra rīta līdz vēlam vakaram strādās – tad mēs paši sevi mānītu. Tāpēc es domāju, ka valdēm ir jābūt ļoti profesionālām.
Slimnīcas ir lieli uzņēmumi, kas apgroza ievērojamus līdzekļus. Patreiz valde, kurā būs viens mediķis, viens personāla speciālists un viens ekonomists no profesionālā viedokļa ir “OK”. Viens tur maku, otrs zina, kā strādāt ar cilvēkiem, trešais vairāk pārzina medicīniskos jautājumus. Līdz šim vadībā nebija mediķa un, man liekas, ka šodien nevar vadīt lielu slimnīcu, ja valdes priekšsēdētājs nav ar medicīnisko izglītību.
