Gardovskis: “Esam palikuši iedzinēji, kur agrāk bijām līderi” 0
“Ja slimnīcai dots universitātes vārds, tad likumā vai citādi juridiski arī jābūt nostiprinātai būtībai un funkcijām, kāda ir universitātei slimnīcā,” uzskata Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors profesors Jānis Gardovskis, kurš vēlētos skaidrākas robežas un vairāk RSU iespēju trīs slimnīcās, kas nes universitātes vārdu: Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā (PSKUS), Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS) un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS). Kādas iespējas, viņaprāt, vajadzētu sniegt slimnīcai topošo ārstu sagatavošanā un kam jābūt topošajā universitātes slimnīcu juridiskajā regulējumā.
Saruna ar žurnālisti Māru Libeku un portāla Veselam.lv redaktori Lindu Rozenbahu.
Māra Libeka: Šobrīd RSU ir cieši saistīta ar PSKUS. Slimnīcas pārvaldības forma ir komercsabiedrība, SIA. Jūsu kolēģi ir izstrādājuši un iesnieguši Saeimā likumprojektu par universitāšu klīnikām, lai mainītu pārvaldības formu un slimnīcas funkcionētu, kā jābūt universitātes klīnikām. Vai jūs uzskatāt, ka primāri jāsakārto šis likums un tad var sākt attiecības veidot?
Jānis Gardovskis: Mēs neesam ne jaunā juridiskā regulējuma iesniedzēji, ne izstrādātāji, bet domāju, ka abām iesaistītajām pusēm vajadzētu darboties kopā.
M.L.: Jūs neesat tajā piesaistīti?
Mēs neesam šī projekta izstrādātāji – to rakstīja slimnīca.
M.L.: Tātad jūs uzskatāt, ka ir jāpiesaista jūsu mācībspēki un likums būtu jāpilnveido kopīgi, ja?
Jā, ja reiz veido šādu speciālu juridisko regulējumu, tad tā uzdevums būtu sakārtot universitāšu slimnīcu darbību visās jomās. Manuprāt, universitātes slimnīcai jāpilda trīs funkcijas – pirmkārt, augsta līmeņa diagnostika un ārstniecība…
M.L.: …nevis “visādas” aklo zarnu un žultspūšļu operācijas?
Bez tām mēs neiztiksim. Kamēr gaidīsim tikai sarežģītos gadījumus, mums rokas notirps un vairs neko nepratīsim izdarīt. Arī izglītības procesa nodrošināšanai šo operāciju veikšana ir būtiska – studentiem ir svarīgi tajās piedalīties, redzēt. Mums ir ļoti daudz akūtās ķirurģijas – apmēram 50% operējam akūtos pacientus.
M.L.: Tomēr vairākumā būtu jābūt terciārajai aprūpei, nevis vieglākiem gadījumiem…
Universitātes slimnīcās būtu jākoncentrējas uz smagākajiem, retākajiem gadījumiem. Tomēr šeit ir jāvērš uzmanība uz samaksas jautājumu – arī par sarežģītajiem gadījumiem, kad cilvēkam stacionārā jāguļ mēnesi un vairāk, mēs saņemam to pašu atlīdzību kā par vieglākiem gadījumiem. Jautājums par finansēm ir būtisks. Tomēr, atgriežoties pie funkcijām, bez jau minētās ārstniecības, otra nozīmīgā ir ārstu un citu mediķu izglītošana. Trešā svarīgākā universitātes slimnīcas funkcija ir pētniecība.
Augstskolai jābūt nopietnākai sadarbībai ar universitātes slimnīcām. Patlaban ar Rīgas slimnīcām mums ir tikai telpu īres un studentu apmācības līgumi. Tie paši ir īslaicīgi – uz gadu, piemēram. Mēs varam nokrāsot sienas un ielikt mēbeles, bet, ja gribam darīt ko vairāk, piemēram, ieguldīt līdzekļus tehnoloģijās, kaut ko pārbūvēt, mums jāslēdz speciāli ilgtermiņa līgumi – uz gadiem 20.
RSU šāda veida pieredze ir. Piemēram, PSKUS mums ilgtermiņā ir izīrējusi ēku, kur par Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu līdzekļiem iekārtots RSU Onkoloģijas institūts – savādāk nemaz nevarētu būt, jo ES nemaz neatbalsta projektus, kas nav paredzēti ilgtermiņā.
Kopš pērnā oktobra, kad RSU kļuva par vienu no SIA “Daugavpils reģionālā slimnīca” daļu turētājām, mums veidojusies jauna veida pieredze. Proti, mēs esam nelielas daļas īpašnieki un līgumā ir definētas mūsu atbildības sfēras: izglītība un pētniecība.. Kad funkcijas ir skaidri definētas un mēs esam starp līdzīpašniekiem, varam veikt ieguldījums, ierīkot slimnīcā savu mācību bāzi, neejot pret likumdošanu, kas liedz svešā īpašumā ieguldīt savu mantu.
Linda Rozenbaha: Kāpēc slimnīcai, kuras 100% kapitāldaļu pieder valstij, mums vajadzētu kādu procentu, lai vai kāds tas būtu, atdot publiski atvasinātai personai?
Kapitāldaļas nav obligāts nosacījums. Atbildību var nostiprināt arī topošajā likumā vai citos normatīvajos aktos. Piemēram, universitāte var darboties vai nu valdē, vai slimnīcas padomē, atkarībā no slimnīcas kapitālsabiedrības formas – var būt ļoti dažādi veidi, kā to risināt, ne tikai atdodot vai pērkot. Patreizējā situācijā, kad slimnīcas ir slikti finansētas, mums pat nav lielas intereses kļūt par līdzīpašniekiem, jo tad mēs kļūstam arī līdzatbildīgi par to, ka katra gada beigās ir mīnusi. Mēs negribētu būt “caurumu lāpītāji”.
Risinājumi var būt dažādi. Piemēram, Tartu universitātes slimnīcai ir trīs īpašnieki: universitāte, valsts un pašvaldība, katrai pieder līdzīga daļa. Universitātes slimnīcai Kauņā ir divi īpašnieki: Veselības ministrija un Lietuvas Veselības zinātņu universitāte. Šādi piemēri atrodami ne vien mūsu kaimiņvalstīs, bet daudzviet Eiropā.
L.R.: Ja jūs iegūtu lielāku varu un teikšanu slimnīcā – ko jūs ar to darītu? Kā tas ietekmētu mūs – cilvēkus, pacientus?
Runa nav par varu un teikšanu, bet principu, kādā veidā tiek veidotas universitātes slimnīcas un kādā veidā tās sadarbojas ar augstskolām. Empīriski ir pierādīts, ka akadēmiskuma un pētniecības klātbūtne ir ārkārtīgi virzošs spēks, jo liek mediķiem lasīt un pilnveidoties – ik dienas studenti un rezidenti uzdod jautājumus, uz kuriem jābūt spējīgam atbildēt. Šādi iegūst arī pacients, jo universitātes slimnīcā būs ne vien modernākās tehnoloģijas, bet arī labāk izglītots medicīnas personāls, kas radis pie sarežģītākām situācijām.
Protams, universitātes slimnīcā pacientam arī jārēķinās ar aktīvāku rosību visapkārt – vienmēr būs studentu un rezidentu klātbūtne, kas pacientam var patikt vai nepatikt, bet ir būtiski, lai nodrošinātu profesijas pēctecību.
Runājot par pēctecību un paaudžu maiņu, kas ir īpaši samilzusi problēma Latvijas reģionos, arī šajā ziņā labi funkcionējoša universitātes slimnīca sniedz ievērojamu pienesumu. Piemēram, Vācijā ārsti veido savu karjeru, vispirms izejot cauri universitātes slimnīcai – gluži kā tādai kalvei. Arī Latvijā būtu lieliski, ja universitātes slimnīca darbotos kā tramplīns, kas palīdz labi sagatavotam speciālistam nokļūt līdz stabilai darba vietai, jo īpaši reģionos.
