“Garās dzīves” garā dzīve: leģendārajam JRT uzvedumam jau 400. izrāde 1
“Izrādes tēma ir mūslaikos visnemodernākā parādība – vecums.” Ar šo režisora Alvja Hermaņa teikumu pirms piecpadsmit gadiem Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) sākās darbs pie izrādes “Garā dzīve” – iestudējuma, kura pamatā nevis literārs darbs, bet gan aktieru, režisora un scenogrāfa idejas.
Izrādes nosaukums izrādījies pravietisks, jo “Garā dzīve” šovakar tiks spēlēta jau četrsimto reizi, kļūstot par vienu no visu laiku visvairāk spēlētajām izrādēm Latvijas teātra vēsturē, par uzvedumu, ar kura biļetēm spekulēja. Šī iemesla dēļ biļetes uz “Garo dzīvi” kļuva dārgākas arī pašā teātrī, un tomēr bija grūti nopērkamas – arī tagad līdz pat augusta beigām visas izrādes izpārdotas.
Izrāde neapšaubāmi ir arī viena no JRT vizītkartēm ārzemēs – tā piedzīvoja pirmizrādi 2003. gada 9. decembrī, bet nepilnus trīs gadus vēlāk jau bija viesojusies 20 valstīs. Līdz šodienai Latvijā izrāde spēlēta 236 reizes, bet Jaunā Rīgas teātra viesizrāžu ietvaros “Garās dzīves” varoņiem 163 izrādēs līdzi jutuši skatītāji apaļās 30 valstīs – Austrijā, Baltkrievijā, Beļģijā, Bosnijā un Hercegovinā, Čehijā, Dānijā, Dienvidkorejā, Francijā, Grieķijā, Gruzijā, Horvātijā, Igaunijā, Itālijā, Kanādā, Kolumbijā, Krievijā, Lielbritānijā, Lietuvā, Lihtenšteinā, Nīderlandē, Polijā, Rumānijā, Serbijā, Singapūrā, Somijā, Spānijā, Šveicē, Ungārijā, Vācijā un Zviedrijā.
Alvis Hermanis “Garo dzīvi” uzskata par vienu no svarīgākajiem pieturas punktiem savā radošajā darbā, jo “Garā dzīve” bija viņa un JRT pirmais solis virzienā, kurā dodoties, sekoja “Latviešu mīlestība”, “Melnais piens”, “Kapusvētki” un citas izrādes, kuru pamatā aktieru cilvēkpētniecības process.
Ko par izrādi “Garā dzīve” šajos gados teikuši tās aktieri un teātra kritiķi?
Aktrise Baiba Broka: “”Garā dzīve” bija ieniršana pavisam citā realitātē, jaunā darba metodē, kad tu nevis esi aktrise dotajos apstākļos, bet veido tēlu ārpus sevis. Cita realitāte “Garā dzīve” bija arī vecuma dēļ, ko mēs tur spēlējam, un tas vispār mainīja dzīves redzējumu. Ieniršana bija piespiedu kārtā, jo trīsdesmitgadīgam cilvēkam nav organiski nopietni domāt, kas notiek ļoti dziļā vecumā…”
Ievērojamais vācu dramaturgs Tankreds Dorsts: “”Garā dzīve” ir unikāla luga – teātra teksts un piemērs mūsdienīgai izpratnei par teātra-dramaturga sadarbību.”
LTV režisore Mārīte Balode: “Vecums nav modē. Tāpēc man ļoti patīk izrāde “Garā dzīve”. Un tāpēc tā iet pasaulē, un tāpēc uz to šeit nevar tikt. Alvis Hermanis uzmin to, kas nav aktuālajā modē, bet tomēr visvairāk modē… ”
Aktieris Ģirts Krūmiņš: “Kad es sāku mēģināt šo izrādi, man tas vecums likās… Nu, es to mēģināju spēlēt caur ķermeni, balsi, daļēji mans prototips bija mans vectēvs. Tagad man pašam ir 52, un kas tad tur vairs līdz tam vecumam ir, 20 gadu…”
Teātra kritiķe Undīne Adamaite: “”Garā dzīve” nav stāsts par vecumu cinisku pensiju nozīmē. Man vēl tagad ausīs griežas viņu pēkšņie vientulības kliedzieni, apmaldoties virtuvē, un acu priekšā staro Gunas Zariņas un Kaspara Znotiņa mīlošās acis.”
