500 eiro garantēts ienākums bezdarbniekiem. Vai Latvijā tas iespējams? 35
Nabadzības un ienākumu nevienlīdzības mazināšanai ikvienam Latvijas iedzīvotājam,kurš palicis bez darba vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sev nopelnīt iztikai, valsts maksātu 500 eiro mēnesī. Vai Latvijā tas iespējams, to otrdien apsprieda Frīdriha Eberta fonda un nevalstiskās organizācijas “Providus” organizētā diskusijā, atsaucoties uz pērn uzsākto šīs idejas īstenojumu Somijā, kur no apmēram 175 000 bezdarbnieku izlozes kārtībā diviem tūkstošiem valsts maksā 560 eiro mēnesī, turklāt šo ienākumu neapliek ar nodokļiem.
Eksperimenta veidā līdz šā gada beigām maksājot bezdarbniekiem šo pabalstu, ko dēvē arī par universālo pamata ienākumu, kaimiņvalstī grib izdibināt, vai tā iespējams, pirmkārt, samazināt bezdarbu. Otrkārt, vai, izveidojot būtībā pilnīgi jaunu sociālās drošības sistēmu, proti, nevērtējot bez darba palikušo dzīves apstākļus un maksājot noteiktu summu mēnesī, varētu atteikties no līdz šim ieviestās un tām birokrātiskajām procedūrām, kuras jāiziet bez darba palikušajiem, lai iegūtu bezdarbnieka statusu un saņemtu valsts pabalstu. Somijā gan atzīst, ka 560 eiro mēnesī ir pārāk niecīga summa, lai ar to segtu visus izdevumus.
Tomēr šai idejai vēsturiski bijuši un arī pašlaik politiķu aprindās ir atbalstītāji arī Čehijā, Beļģijā, Francijā, Bulgārijā un citās Eiropas valstīs. Līdzīgi kā Somijā eksperimenta veidā šādi pabalsti tiek maksāti Nīderlandē, Itālijā un Skotijā.
Gan atzīdams, ka Latvijā vēl nebūs iespējams ikvienam bez darba palikušajam vai darba spējas zaudējušajam maksāt 500 eiro mēnesī, politiskās partijas “Kustība Par” pārskata padomes priekšsēdētājs Pēteris Viņķelis tomēr spriež, ka šādi maksātais valsts pabalsts atbrīvotu cilvēku no bailēm dzīvot badā, trūkumā, nošķirtam no pārējās sabiedrības. Viņaprāt, tas būtu kaut kāds pamats zem kājām, lai cilvēks varētu pievērsties tam, ko grib un prot.
Šo pabalstu, kuru var saukt arī par universālo pamata ienākumu, Latvijā jau saņemot cilvēki līdz 18 gadu vecumam un vecuma pensijas gadus sasniegušie. Atliktu vien vienoties par humānāku, cilvēka cieņu mazāk aizskarošu pabalstu.
Viņam piebalso arī Saeimas deputāts Boriss Cilēvičs (“Saskaņa”), kurš domā, ka ideja par vispārējo pamatienākumu esot apspriešanas vērta. Bet to nevarot ielikt pašreizējā ekonomiskajā un sociālajā sistēmā, vajagot jaunu un pavisam citu.
Viņaprāt, šādi maksātais valsts pabalsts būtu viens no veidiem, kā atrisināt tās sociālās problēmas, kuras nākotnē radītu jaunu tehnoloģiju ieviešana ražošanā, arvien vairāk samazinot nepieciešamību pēc roku darba.
Kaitīgā bezstrādes alga
Toties investīciju baņķieris Ģirts Rungainis uzskata, ka šādi maksāts valsts pabalsts ir kaitīgs. Tas esot veids, kā noteiktu aprindu politiķiem vairot savu atbalstītāju loku un kā palielināt nodokļus, vēl vairāk apcērpot ienākumus tiem, kuri strādā un kuri spēj saražot produkciju ar jaunu pievienoto vērtību. Ja ik mēnesi valsts maksātu ne par ko, tad tas neveicinātu bez darba palikušajiem meklēt sev citu nodarbošanos vai domāt par kādu jaunu prasmju apgūšanu. Viņaprāt, ar šiem pabalstiem nekad nebūs iespējams panākt to, ka visiem bez izņēmuma būs vienādi ienākumi. Tie atšķirsies vienmēr, tāpat kā atšķiras cilvēku spējas, prasmes un griba strādāt. Tā vietā valstij jāgādā, lai visiem būtu vienādi “spēles noteikumi”, kuri negrauj godīgu uzņēmējdarbību un vēlmi strādāt.
Arī politiskās partijas “Progresīvie” valdes priekšsēdētājs Roberts Putnis domā, ka cilvēka identitāte un dzīves jēga tomēr ir darbs. Ja veselības stāvokļa vai citu iemeslu dēļ izkrītot no darba aprites, tad cilvēks lielā mērā zaudē arī savu agrāko vietu sabiedrībā. Bet visiem bez izņēmuma un vienādi sadalītas naudas summas neveicinās cilvēkos vēlmi atrast sev citu nodarbošanos.
Arī sociālas politikas pētniece, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore Feliciana Rajevska noraida ideju ikvienam saņemt valsts naudu bez jebkādas piepūles. Viņasprāt, ideja par šādi maksātu pabalstu sagrautu jau izveidoto ļoti sarežģīto, gadu desmitus veidoto sociālās drošības sistēmu. Sekas būtu bēdīgas – ne valdībai, ne katram cilvēkam atsevišķi nebūs nekādas personiskas atbildības. Bet Feliciana Rajevska saka, ka tie pabalsti, kurus valsts piešķir cilvēkiem, kuri zaudējuši darba spējas, pietiktu nevis tikai izdzīvošanai, bet pilnvērtīgai dzīvei. Diemžēl pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēri ir būtiski sarukuši. 2005. gadā šis pabalsts veidoja 56%, 2010. gadā – 25%, bet 2018. gadā – mazāk par 15% no minimālās algas apmēra. Bet, pēc viņas skaidrotā, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir atskaites punkts minimālajai pensijai. Ja darba stāža nav, tad pašlaik cilvēkam pienākas pamata ienākumi 64 eiro apmērā. Ja darba stāžs ir līdz 19 gadu apmērā, tad pamata ienākumi ir 70 eiro. Ar 29 gadu darba stāžu – 83 eiro.
Ministrijai nav triju budžetu
Labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) uzskata, ka šāds valsts pabalsts ir pilnīga utopija. Maksājot katram darbu vai darba spējas zaudējušajam valsts pabalstu 500 eiro mēnesī, pēc viņa aprēķina, būtu vajadzīga naudas summa triju valsts budžetu apmērā. Vispirms esot jādomā, kā atbalstīt ģimenes ar bērniem un pensionārus, nevis maksāt 500 eiro ikvienam un bez jebkādiem nosacījumiem. Viņaprāt, valsts visvairāk ir parādā pensionāriem, kuri 90. gados iesāktās privatizācijas gaitā zaudējuši prāvas summas. Pēc viņa teiktā, no katra uzņēmuma privatizācijas 10% bija jāiegulda sociālajā fondā pensijām.
“Diemžēl no šiem 10% vēlāk sākušos bankrotu dēļ neesam ieguvuši neko. Tāpēc pašreizējiem pensionāriem arī ir tik mazas pensijas. Valstij šis parāds būtu jāatdod,” saka labklājības ministrs.
