Atis Klimovičs: Armēnija vēsturisko un saimniecisko atkarību gūstā 5
Nesenie protesti Armēnijā no jauna atgādinājuši par nopietnām politiskajām un ekonomiskajām grūtībām, un prāva skaita šīs valsts iedzīvotāju iziešana ielās uzskatāma par likumsakarīgu izpausmi, taču ar to var izrādīties nepietiekami. Problēmas ir dziļas, neatkarības gados kalnainā Dienvidkaukāza valsts tik mērķtiecīgi stūrējusi stagnējoša politiskā un saimnieciskā muklāja virzienā, ka tagad no tā iespējams izkļūt vien ar neaptveramu spēku un iedvesmu. Pat bijušajam kaimiņvalsts Gruzijas prezidentam un vairāku reformu īstenotājam Mihailam Saakašvili nebūtu viegli atkārtot savu veiksmīgo praksi Armēnijā, ja rastos šāds piedāvājums.
Sveša reformatora ierašanos grūti iztēloties, jo viens no galvenajiem neveiksmju cēloņiem meklējams armēņu lielajā aizrautībā ar vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu. Tā ir jūtīga sfēra, kurā skatu no malas parasti neņem vērā. No šīs aizrautības radušās teritoriālās pretenzijas gandrīz pret visiem kaimiņiem (tostarp pret Gruziju, tiesa, oficiāli neizpaustas). Azerbaidžānas gadījumā tās kalpoja par pamatu karam Kalnu Karabahā, un iznākumā tika iegūta slēgta robeža ar niecīgu savstarpējo darījumu līmeni. Gluži tas pats ir kontaktos ar Turciju. Šajā gadījumā vēsturiska pāridarījuma kulta uzturēšana nav ļāvusi izveidot normālas politiskas un ekonomiskas attiecības ar šo valsti. Protams, aptuveni pusotra miljona armēņu bojāeja Osmaņu impērijā bija noziegums, taču tas ir 100 gadus sens notikums, ar kuru jānodarbojas profesionāliem vēsturniekiem. Turklāt arhīvi Turcijā ir gana brīvi pieejami armēņu pētniekiem. Armēnijas gadījumā drīzāk nākas runāt par to, ka šādu stāvokli ar divām slēgtām robežām un divām atvērtām (ar Irānu un Gruziju) pie varas esošie spēki (visticamāk, sava galvenā patrona – Maskavas – mudināti) ir pieņēmuši. Taču šī robežu nepieejamība ar sevišķiem dabas resursiem neapveltītajai Armēnijai nodarījusi milzīgus zaudējumus. Šo sakarību vajadzētu pamanīt arī neapmierinātajai sabiedrības daļai un pārdomāt, kādā veidā tomēr iespējams līdzsvarot savas vēsturiskās izjūtas ar pragmatiskiem šodienas dzīves aspektiem. Varbūt paskatīties Baltijas virzienā, kur vēsturiskais pāridarījums no Kremļa puses līdz šim laikam nav atturējis no intensīviem saimnieciskiem un kultūras sakariem. Tiesa, iebrukums Ukrainā jau ir mainījis šīs attiecības un, situācijai pasliktinoties, var ietekmēt vēl vairāk.
Vārgs sabiedrotais un satelīts – tādu Armēniju vēlas redzēt Krievija, kas divdesmit gados sagrābusi visas ienesīgākās ekonomikas nozares šajā valstī. Tieši Kremlim iespējams “pateikties” arī par neatrisinātajām attiecībām un iesaldēto konfliktu ar Azerbaidžānu. Pirms divdesmit gadiem zinoši pētnieki apgalvoja, ka Maskava veiksmīgi izmantojusi savstarpējo naidu un piegādājusi azerbaidžāņiem lidmašīnas, bet armēņiem pretgaisa aizsardzības līdzekļus. Šāda politika ļāvusi nogurdināt abas valstis un paturēt atkarībā. Tā arī tagad – noplūdinātā informācija liecina, ka ārkārtēji novārdzinātā Armēnija varētu pirkt no Krievijas modernizētās raķetes “Iskander-M”. Tādā gadījumā papildus nāktos sarosīties arī Baku, iepērkot atbilstošus ieročus no Krievijas. Kā redzams, skaldi un valdi politika attiecībās ar abām Kaukāza valstīm Maskavas izpildījumā palikusi nemainīga.
Dienvidkaukāzs ir garām palaisto iespēju reģions, kur situāciju pasliktinājuši vairāki kari. Arī politiskie modeļi nav vienādi. Armēnija un Azerbaidžāna izvēlējušās atšķirīgu ceļu no Gruzijas, turklāt visiem labi zināms, kā Kremlis 2008. gadā ar piecu dienu karu sodīja gruzīnus. Armēnijai glābiņu ieteicams meklēt atkarības samazināšanā no Maskavas, taču tas ir grūti īstenojams.
