„Garām palaistais un tomēr noķertais Berlinālē”. Anitas Uzulnieces iespaidi 0
Anita Uzulniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šis Berlināles gads izrādījies Latvijai īpašs, jo “Sudraba lāci” kā labākais režisors saņēmis ungārs Denešs Naģs par filmu “Dabiskā gaisma”, kuras līdzproducents ir arī mūsu “Mistrus Media”.
Pagājušā gadā marta sākumā atgriezāmies no 70. Berlināles, kur vēl skatījāmies filmas festivāla pilī un kinoteātros, piedalījāmies preses konferencēs, tikām pieņemšanās. Tad uzreiz sākās Covid-19. Viss tika slēgts un atcelts, pat Kannu kinofestivāls.
Vienīgais festivāls, kas daļēji tomēr notika klātienē, bija Venēcijā septembrī. Pamanījās vēl pirms kovida otrā viļņa, kurā nu sēžam jau daudz dziļāk nekā pavasarī. Berlināle izlēma rādīt filmas attālināti no 1. līdz 5. martam, tikai žūrija tās skatījās Berlīnē uz lielā ekrāna un sadalīja “Lāčus”. Protams, attālināti. Pastāv cerība, ka no 9. līdz 20. jūnijam uzvarētāji varēs Berlīnē saņemt savus “Lāčus” un skatītāji noskatīties filmas kinoteātros. Ja būsim uzvarējuši vīrusu, ja viņiem un mums būs pietiekami stipra imunitāte.
Neskatoties uz īpašo veidu, kā vajadzēja skatīties filmas, šis gads izrādījās Latvijai īpašs. “Sudraba lāci” kā labākais režisors saņēma ungārs Denešs Naģs (Denes Nagy) par filmu “Dabiskā gaisma” (“Termeszetes feny”), kas ir viņa debija.
Līdzās Francijai un Vācijai šī darba līdzproducents ir arī mūsu “Mistrus Media”, un filmas tapšanā piedalījušies mākslinieks Kārlis Utināns, komponiste Santa Ratniece, liela tās daļa uzņemta Latvijā, Latgales pusē, Rīgā un tās apkārtnē, tās uzņemšanu atbalstījis arī Nacionālais kino centrs un Rīgas Filmu fonds.
Žūrija savā motivācijā uzsvēra vērīgo režisora skatu, kas caur meistarīgi uzņemtām hipnotiskām ainām ne tikai pauž vēsturiskās sakarības, bet arī skaudri atgādina par cilvēka nepieciešamību izšķirties starp pasivitāti un spēju uzņemties atbildību.
Es būtu devusi balvu arī galvenās lomas atveidotājam Ferencam Szabo. Kad viņa varonim 1943. gadā sabiedroto armijas sastāvā jāuzņemas vienības vadība, vēl asāk sajūtams šis “noskatīties vai iejaukties” visās šausmās, ko ieņemtajā sādžā paveic karavīri. Gan laiks, gan vide un notikumi, partizānu un viņu atbalstītāju iznīcināšana sasaucas ar mūsu “Sarkano mežu”.
Cilvēki ilgojas pēc diktatūras
“Zelta lāci” saņēmusī rumāņu režisora Radu Žude (Radu Jude) filma “Neveiksmīgs sekss vai traks porno” (“Babardeală cu bucluc sau porno balamuc”/”Bad Luck Banging or Loony Porn”) būtu īsta dziļumbumba mūsu nokaitētajā politkorektuma, manifestu, “kancelēšanas” un tehnoloģiju visatļautības valstībā.
Aktuāla un svaiga bez gala, pandēmijas apstākļos tapusi, filmā visi jau maskās, gan Bukarestes ielās, gan visatklātākajās seksa epizodēs, gan tribunālam līdzīgajā skolotāju sapulcē. Veidota kā inteliģents un satīrisks triptihs ar pornogrāfijai tik tuvu prologu, ka pat šķiet – esi nonācis citā, ne Berlināles, lapā, pirmajā daļā ieved mūsdienu pilsētas ielās ar tās veikaliem, satiksmi, kazino, uzbāzīgām reklāmām, milzīgiem auto, kopā ar sievieti maskā, kas laiku pa laikam pa telefonu mēģina kaut ko ne sevišķi saprotamu “regulēt” pornofilmas sakarā.
Viņa nonāk kādā kafejnīcā, reizēm kamera apstājas, fokusējoties uz aplupušām ēku fasādēm vai pilnīgi sabrukušiem namiem. Otrā daļa ieved ar dokumentāliem, vēsturiskiem kadriem Rumānijas vēsturē, 1944. un 1989. gadā, laikā, kad baznīcai nācās konkurēt ar Čaušesku pili, trešajā daļā (“Sitcom”) sieviete sasniedz savu darbavietu, skolu.
Te ne tikai vēlreiz mēs, bet viss tiesāt sasauktais kolektīvs spiests noskatīties intīmo ainu tuvplānus ar viņas dalību (kā izrādās!). Tehnoloģijas padarījušas to iespējamu! Vai tādai personai, skolotājai, kas kaut ko tādu dara, ir tiesības uz eksistenci (lasi – darbu)? Lūk, jautājums. Izrādās, ka cilvēki ilgojas pēc diktatūras, cenzūras, mediju regulēšanas, ksenofobijas, ka viņiem ir tuva dubultmorāle.
Īpašs laiks, īpašs festivāls
Un īpaša un, jāsaka, drosmīga žūrija, kuru veidoja pagājušās Berlināles laureāti: rumāniete Adina Pintile, ungāriete Ildiko Enjedi, Jasmina Žbaniča no Bosnijas, Nadavs Lapids no Izraēlas, Muhamads Rasulofs no Irānas un Džansfranko Rozi no Itālijas. Lēmums atzīt Žude filmu par labāko balstīts “tās spējā satvert šī acumirkļa kvintesenci, garu un ķermeni, vērtību sistēmu un kailo miesu. Tā cērt šim laika garam pļauku, izaicina to uz dueli. Tā uzbrūk skatītājam, izsauc reakciju un neļauj nevienam ieturēt drošu attālumu” (no žūrijas pamatojuma).
“Sudraba lāci” par labāko scenāriju saņēma pazīstamā korejiešu režisora Hona Sansu (Hong Sangsoo) filma “Iepazīstināšana” (“Inteurodeoksyeon”/”Introduction”), kas patiesībā ir tāda kā improvizāciju ķēde par vairāku personu attiecībām un viņu tikšanos variācijām. Režisora rokās ir viss, pat līdz filmas mūzikai.
Žūrija savu “Grand Prix” piešķīra japāņu režisora Rusukes Hamaguči (Ryusuke Hamaguchi) filmai “Fortūnas un fantāzijas tornis” (“Guzen to sozo”/”Wheel of Fortune and Fantasy”). Pārpratums vai patiesības slēpšana – divu sieviešu tikšanās paliek kā mīkla. Vai viņas patiesi bija klases biedrenes, varbūt pat viena otrai – pirmā mīlestība? Nejauša saskatīšanās uz pretējā virzienā braucošu eskalatoru kāpnēm, ciemošanās vienas sievietes mājās, atvadīšanās. Īsa un intensīva saskarsme, tik patiesi nospēlēta, ka gandrīz katrs no mums var iedomāties sevi tādā situācijā.
Garām palaistais un tomēr noķertais
Jaunajā situācijā – filmas skatoties mājās – jāatzīst, ka patiesos nosacījumus izpratu tikai otrajā dienā. Tas ir, ka arī savā akreditētā žurnālista kontā varu redzēt filmas tikai attiecīgās dienas ietvaros, nevis līdz šī priekšfestivāla beigām, 5. martam. Tādēļ palika neredzēti darbi, par kuriem “Lāčus” saņēma labākais galvenās lomas tēlotājs (pirmo reizi bez dalījuma dzimtēs) un labākais otrā plāna lomas atveidotājs (tāpat tikai viens).
Par galveno lomu to saņēma Marena Egerta (Maren Eggert) Marijas Šrāderes (Maria Schrader) filmā “Es esmu tavs cilvēks” (“Ich bin dein Mensch”). Otrā plāna lomas labākā atveidotāja Lilla Kizlingere (Lilla Kizlinger) savu “Sudraba lāci” dabūja par lomu Bences Flīgaufas (Bence Fliegauf) filmā “Mežs – es tevi redzu visur” (“Rengeteg – mindenhol látlak”/”Forest – I See You Everywhere”).
Pārsteidza, ka bez ievērības un kaut vienas balvas palika laba režisora francūža Ksavje Bevua (Xavier Beauvois, “Par cilvēkiem un dieviem” – Kannu “Zelta palma”) darbs “Albatross” un it īpaši tā aktieris Žeremī Renjē (Jeremi Remie). Viņa veikums dramatiskajā policista lomā būtu, manuprāt, pelnījis atzinību.
Iespējams, ka žūrija atturējās no irāņu režisoru Sunaeha Bahtaši (Sunaeeha Bahtash) un Meriamas Maghadamas (Maryam Maghadam; arī galvenās lomas atveidotāja) filmas “Balāde par balto govi” (“Ghasideyeh gave sefid”) apbalvošanas tādēļ, ka tās vēstījums par noziegumu un sodu izrādījās tuvs pagājušajā gadā apbalvotās irāņu režisora Mohameda Rasoulofa darbam “Te nav ļaunuma” (“There is no Evil”). Pērn “Zelta lāci” saņēmusī filma stāstīja par trīs nāves sodu gadījumiem Irānas cietumā. Režisors bija šīs Berlināles žūrijā.
Mans mēģinājums redzēt kaut ko no citām festivāla sekcijām gan vainagojās ar minimāliem panākumiem – paguvu noskatīties tikai vienu “Panorāmas” darbu, bet laimējās tiešām ar labu dokumentālo filmu. Režisora Karlosa Alfonso Korola filma “Netīrās spalvas” (“Dirty Feathers”, Carlos Alfonso Corrol) ir tāds kā kolektīvs mazas Amerikas un Meksikas robežpilsētas bezpajumtnieku portrets. Vienlaikus tas ir smalks, individuāls un iejūtīgs katra indivīda attēlojums. Filma ir meksikāņu fotogrāfa un īsfilmu režisora Korala pilnmetrāžas debija. Melnbaltajos, pat intīmajos kadros ne tikai uzzinām šo dzīves samalto, atstumto cilvēku dzīves stāstus, bet varam pilnīgi sajust arī viņu pašapziņu, sapņus un cerības.
Ar cerībām gaidīsim jūniju, kad varbūt varēsim redzēt šīs un arī citas, garām palaistās filmas jau festivālu pilsētā Berlīnē uz kinoteātra ekrāna.
Berlīnes starptautiskā kinofestivāla uzvarētāji
Galvenā balva – “Zelta lācis” – rumāņu režisora Radu Žudes filmai “Bad Luck Banging or Loony Porn”.
Lielā žūrijas balva – japāņu režisora Rjusukes Hamaguči filmai “Wheel of Fortune and Fantasy”, bet žūrijas balva – vācu režisores Marijas Špetas darbam “Mr. Bachmann and his Class”.
Labākā režisora “Sudraba lācis” – ungāru režisoram Dēnešam Naģi par filmu “Natural Light”.
Labākā aktrise – Mārena Egerte par lomu Vācijas filmā “I’m Your Man”, labākā otrā plāna loma – Lillai Kizlingerei par veikumu Ungārijas filmā “Forest – I See You Everywhere”.
“Sudraba lācis” par labāko scenāriju – Honam Sansu par darbu pie Dienvidkorejas filmas “Introduction”.
“Sudraba lācis” par izcilu māksliniecisko ieguldījumu – Jibranam Asvadam par Meksikas filmas “A Cop Movie” montāžu.
