Garāks mācību gads – labāka izglītība? 55
Imants Frederiks Ozols, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Nu jau bijušās izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces ierosinātā skolēnu vasaras brīvlaika saīsināšana liek uzdot jautājumu: kādus mērķus ar šīm pārmaiņām ceram un arī varam (!) sasniegt? Gan citu valstu pieredze, gan pētījumi liecina – mācību gada pagarinājums un brīvlaiku īsināšana automātiski neko nerisina. Toties jēgpilns darbs un labi sagatavotu lēmumu pieņemšana var nest zināmu labumu.
Dati par mācību gada un mācību dienas ilgumu dažādās valstīs ir grūti salīdzināmi. Pārāk dažādas ir valstis un to situācijas, apgūstamais mācību saturs, pielietotās metodes un tradīcijas, skolēnu un vecāku attieksme un iesaistīšanās mācību procesā. Piemēram, STEM (dabaszinātnes, tehnoloģijas, inženierija un matemātika) apguvē vadošās ir Tālo Austrumu, kā arī Dienvidaustrumāzijas ekonomiski un tehnoloģiski attīstītās valstis Japāna, Ķīna, Koreja, Taivāna, Singapūra. Taču mācību gada garums šajās valstīs ir atšķirīgs. Ķīnā pat dažādās provincēs ir atšķirīga garuma mācību gads: vidēji tas ilgst 245 dienas, bet var būt pat 260 dienas garš. Savukārt Korejā tas ilgst vien 220 dienas. Taču arī tas ir daudz ilgāk nekā Latvijā.
Labākie mācās visilgāk?
Pēdējie PISA dati (sk. PISA 2018, vidējie rezultāti matemātikā, dabaszinātnēs un lasītprasmē 15 gadu vecu skolēnu vidū) matemātikas, dabaszinātņu un lasītprasmes jomā pirmajā vietā ierindo Ķīnas skolēnus (gan ne no visas valsts, bet no Pekinas, Šanhajas un vēl divām lielpilsētām valsts austrumos, kas piedalās PISA pētījumā). Augstajā sestajā vietā ierindojas Japānas skolēni. Taču tos par vienu vietu apsteidz mūsu kaimiņvalsts Igaunija. Aiz Japānas seko Dienvidkoreja.
Tātad daļai vadošo valstu tiešām ir garš mācību gads, kas varētu likt domāt par mācību gada garuma saistību ar skolēnu augstākiem sasniegumiem. Taču jāņem vērā, ka piektajā vietā iekļuvušajai Igaunijai mācību gads ir ievērojami īsāks – aptuveni 175 dienas. Kanādai, kas arī atrodas augsto rezultātu grupā, kaut iepaliek Igaunijai, mācību gads ir 196 dienas. Jāpiebilst gan, ka ģeogrāfiski lielām valstīm, kur ir gan lielas pilsētas, gan arī daudz lauku iedzīvotāju, ir vērojamas būtiskas reģionālas atšķirības. Zviedrijā mācību gads ir 178 dienas garš, un tā sasniegumu ziņā atrodas 17. vietā. Savukārt Vācijā mācību gads ir garāks – 187 līdz 190 dienas, taču rezultāti ir vājāki, lai gan tā vēl iekļaujas labākā snieguma valstu grupā.
Bet kāds mācību gads ir valstīs, kas atrodas zemāko sasniegumu grupā? Piemēram, Taizemē mācību gada ilgums var svārstīties no 180 līdz 200 dienām, tātad tas ir aptuveni tikpat ilgs, cik Vācijai, un garāks nekā Igaunijai. Taču skolēnu sniegums ir pat zem viduvēja rezultāta.
Tikmēr Latvija ar aptuveni 170 mācību dienām ir vidējo panākumu grupā. Redzam, ka bez mums šajā grupā ir valstis ar dažādu mācību gada ilgumu un skolu tehnisko nodrošinājumu. Tātad garāks mācību gads vēl nav nedz sudraba lode, nedz panaceja. Tehnisks mācību gada pagarinājums vai brīvlaiku garuma izmaiņas (cita starpā ministre vēlas īsāku vasaras brīvlaiku, bet garāku ziemas brīvlaiku) nenes cerētos rezultātus. Bet kādēļ par to tomēr lauž šķēpus, un vai ir vērts diskutēt?
Iespējamie ieguvumi
Interesanti, ka, komentējot dažkārt sabiedrībā izskanošo pieprasījumu pēc obligātiem centralizētajiem eksāmeniem STEM priekšmetu blokā, A. Muižniece vēl šā gada aprīlī uzsvēra, ka tas vien “neradīs pēkšņu un vispārēju mīlestību pret STEM priekšmetiem” (sk. publikāciju “Obligātais eksāmens neradīs mīlestību pret STEM priekšmetiem” Izglītības un zinātnes ministrijas interneta vietnē). Citiem vārdiem sakot, zināšanas, sekmes kādā priekšmetā un vispār interese par to, tāpat kā par mācīšanos kopumā ir daudz sarežģītāks psiholoģisks un pedagoģisks komplekss nekā mācību gada pagarināšana un stundu saraksta reorganizācija.
Tomēr zināms ieguvums, ko savulaik akcentēja briti, spriežot par īsāku vasaras brīvlaiku Anglijā (Velsā, Ziemeļīrijā un Skotijā ir atšķirīgas skolu sistēmas), ir tāds, ka īsāks brīvlaiks var palīdzēt mazināt dažādas nevienlīdzības. Te apzināti lietojams “nevienlīdzības” kā daudzskaitlinieks. Runa par labi zināmu problēmu – vienā skolā un pat vienā klasē mācās visdažādākie bērni. Viens nācis no ģimenes, kur daudz uzmanības velta sarunām, lasīšanai, lasītā apspriešanai, pievērš uzmanību ģimenes locekļu psiholoģiskajam komfortam, māca iecietību pret atšķirīgo, veicina koncentrēšanās spējas, sistemātiskumu. Bet citā ģimenē nekā no tā nav – ģimene ir vieta, kur vecāki ļauj vaļu darba ikdienā krātajām emocijām; šim paraugam seko bērni, šādās ģimenēs bieži arī neveidojas sistemātiska darba iemaņas.
Sociālā riska ģimenēs bieži izglītību uzskata kā obligātu nodevu un slogu, nevis iespēju ar tās palīdzību uzlabot savu sociālo un materiālo stāvokli. Ir pat veikti pētījumi (galvenokārt ASV un Lielbritānijā) un gūti zināmi secinājumi par sociālās vides ietekmi mērķu definēšanā, sekmībā, motivācijā mācīties. Arvien biežāk jārunā arī par fizisku un psiholoģisku traucējumu klātbūtni, kas liek individualizēt mācību procesu. Tādējādi nereti, koncentrējoties uz diskusiju par mācību saturu, tiek aizmirsts par to, cik liels faktors ir dažādas nevienlīdzības.
Briti secināja (Kromydas, Campbell et al., 2022), ka jaunākā vecuma grupā garāks vasaras brīvlaiks salīdzinoši vairāk ietekmējis kognitīvās spējas un mentālo veselību.
Galvenais faktors bija komunikācijas trūkums ar saviem vienaudžiem ilgajā vasaras brīvlaikā. Protams, mūsdienu salīdzinoši nelielajās, nukleārajās jeb t.s. pamatģimenēs (tikai vecāki un bērni) bērniem pietrūkst kontakta ar vienaudžiem. Nereti nav arī vecvecāku iespaida, kas var veltīt vairāk laika sarunām, veicināt lasīšanas un veselīgas atpūtas paradumus. Un tādos apstākļos garās vasaras ir drīzāk mīnuss. Tomēr jāņem vērā, ka tas attiecas tikai uz mazāko klašu posmu. Jau 11 gadu vecumā brīvlaika ilgumam šādā kontekstā nav būtiska negatīva iespaida.
Ilgāks brīvlaiks rada arī nesamērīgu finansiālo slodzi vecākiem, kas vissmagāk, protams, ietekmē tieši zema ienākuma un sociālam riskam pakļautās ģimenes. Pat ēdināšanas ziņā iezīmējas būtiskas problēmas. Skolas maltītes sociālās nevienlīdzības riska ģimenēs dažkārt ir vienīgā pilnvērtīgā ēdienreize. Vasarā tātad pat tādas nav.
Visiem neizdabāt
Lai gan iepriekš pieminētā ēdināšana skolā ir būtisks iemesls pagarināt mācību gada ilgumu, tā ir sociālas problēmas risināšana, kas tiešā veidā neattiecas uz saturu un tā apguvi, kas ir priekšplānā Latvijas diskusijā par garāku mācību gadu.
Taču nenoliedzami – brīvlaika ilgums ietekmē arī ģimeņu materiālo stāvokli. Tas ir būtiski vismaz daļai ģimeņu. Vieniem izdevumi par sporta un citām nometnēm bērniem rada lielu, bieži nepanesamu finansiālu slogu, savukārt citi izmaksām lielu vērību nepievērš, bet priecājas, ka vasara var būt intensīvu treniņu un sacīkšu laiks. Daļai pilsētnieku garas vasaras brīvdienas nozīmē datorā ilgstoši sēdošus bērnus, papildu izdevumus ēdināšanai un kabatas naudai. Savukārt citās ģimenēs bērni vasarās dodas uz laukiem, ļaujot pat nedaudz ietaupīt. Izdevīga garā vasara ir arī ģimenēm, kurās bērni jau no mazotnes tiek radināti iesaistīties saimniecības darbos vai biznesā. Šajā ziņā situācija Latvijā ir ļoti atšķirīga un kopsaucēju atrast nebūs viegli.
Turklāt skolas Latvijā celtas, primāri domājot par siltuma nodrošināšanu aukstajā gada laikā. Ventilācijas un dzesēšanas sistēmas absolūtajā vairākumā skolu ir neapmierinošā stāvoklī vai tādu faktiski nav. Taču katrs, kas reiz sēdējis skolas solā, atceras, cik grūti strādāt, kad jau maija saule pamatīgi karsē.
Igaunijā, kur mērķtiecīgi kārtots skolu tīkls un veikti nopietni ieguldījumi gan personālā, gan skolu ēkās un mācību procesa organizācijā, daudzviet skolas pilnībā pārbūvētas, aprīkojot ar jaudīgu un mūsdienīgu ventilāciju un dzesēšanas sistēmu. Latvijā visbiežāk tas vēl ir tikai nākotnes darbu sarakstā.
Jāveic plašākas pārmaiņas
Zane Oliņa, kura vēl nesen vadīja jaunā izglītības satura ieviešanu, bet nu šo darbu pametusi, intervijā Latvijas Televīzijā, jautāta par vasaras brīvlaika saīsināšanu, atbildēja: “Jautājums – kāds ir mūsu mērķis? Mūsu mācību gads ir savā ziņā agrārās sabiedrības palieka. Mums vajadzēja darbaspēku, kas vasarā apstrādātu laukus. Tā tas ir. Mums kādā brīdī ir jāpaskatās uz to, vai tas vēl ir relevanti.”
Vienlaikus viņa neatbildēja, vai tas jādara tieši šobrīd, bet norādīja, ka būtu jādiskutē par diviem aspektiem: par vasaru kā “nevienlīdzības pastiprinātāju” un vienlaikus nepieciešamību pēc vairāk mācībām veltīta laika, lai apgūtu mūsdienu pasaulei nepieciešamās prasmes un iemaņas. Z. Oliņas ieskatā mācīties varētu visu jūniju, kā arī atsākt mācības vienu nedēļu agrāk – augustā. Tas atbilst vai ir ļoti tuvu tam, ko dara Somijā un Igaunijā. Viņa arī minēja, ka, pagarinot mācību gadu, to varētu dalīt trimestros.
Tie ļauj sadalīt mācību gadu samērīgākos nogriežņos ar diviem īsākiem un vienu garāku brīvlaiku. Tieši tā organizēts mācību gads Japānā – tas sākas aprīlī un noslēdzas martā. Savukārt Singapūrā, kurai ir ļoti labi rezultāti STEM priekšmetos un lasītprasmē, mācību gads sākas 2. janvārī un to veido četri mācību periodi, katrs desmit nedēļas garš. Tātad kopskaitā bērni mācās 40 nedēļas, kamēr Latvijā – tikai 35 nedēļas. Singapūrā pirmajam un trešajam mācību nogrieznim seko nedēļu garš brīvlaiks, bet otrajam nogrieznim – četru nedēļu, proti, mēnesi, garš brīvlaiks. Pusotru mēnesi garš brīvlaiks ir arī mācību gada beigās – novembra beigās un decembrī.
Savukārt Francijā, kur skolēni gadā mācās 38 nedēļas jeb par trim vairāk nekā Latvijā šobrīd, diskutējot par mācību gada garuma izmaiņām, secināja, ka dalījumu semestros varētu atstāt, taču brīvlaiku garums jāizlīdzina. Tādējādi gan rudens, gan pavasara, gan arī ziemas brīvdienas būtu divas nedēļas garas, atstājot vēl sešas nedēļas vasaras brīvlaikam. Vienlaikus eksperti secināja, ka pilnvērtīga slodzes sadalījuma joprojām pietrūkst.
Mācību nedēļa Francijā piecu dienu garumā tiek organizēta deviņās dienas pusēs. Proti četras dienas mācības notiek divos cēlienos – rīta un pēcpusdienas jeb vakara cēlienā ar garu atpūtas laiku starp cēlieniem, bet vienu dienu nedēļā mācības notiek tikai rīta cēlienā. Šāds mācību plānojums vērojams arī Šveicē un citviet. Pēcpusdienas stundu sarakstos visbiežāk ir sporta un mākslu nodarbības, sociālās zinības un līdzīgi priekšmeti, ļaujot matemātikai, zinātņu un valodu priekšmetiem koncentrēties produktīvajās rīta stundās.
Jāpiebilst, ka šāds modelis raksturīgs valstīm, kur mūzikas un mākslu nodarbības, tostarp pastiprinātā fakultatīvā kārtā, nodrošina vispārējās izglītības skolas. Atgriešanās mājās vēlā vakara stundā te nevienu nesatrauc. Tikmēr Latvijā iebildumus pret garu skolas dienu visbiežāk pauž vecāki, kuru bērni pēc vispārējās skolas steidz uz sporta vai mūzikas skolu, kur nodarbības var beigties pat ļoti vēlu.
Trūkumi politiskajā procesā
Iespējams, nav sakritība, ka rosinājums par garāku mācību gadu un īsāku vasaras brīvlaiku tieši pirms vēlēšanām izskanēja no izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces. Viņas vadībā ministrija nav izpelnījusies popularitāti, jo nav bijis efektīvs jaunā satura ieviešanas process, bijuši trūkumi skolu nodrošināšanā un skolu darba organizācijā pandēmijas laikā. Skolotāju streiku izdevās apturēt pēdējā brīdī, iespējams, pateicoties Ministru prezidenta iesaistei.
Tādējādi piedāvājums mainīt mācību gada ilgumu varētu būt centieni parādīt sevi kā aktīvu pozitīvu izmaiņu rosinātāju izglītības procesa organizēšanā. Progresīvas izmaiņas vispārējā izglītībā jau ilgstoši prasa daļa vecāku, līdz šim sasniegtais viņiem nešķiet pietiekams. Pat izglītības satura reformas, kas guva lielu ievērību un atbalstu plašsaziņas līdzekļos, atdūrās pret organizatoriskas dabas problēmām un atbalsta trūkumu. Turklāt kovida laiks, sākotnējais masku un higiēnas līdzekļu trūkums skolās, steigā rīkotie datortehnikas, vēlāk arī oglekļa satura rādītāju iepirkumi, nespēja nodrošināt ventilāciju, pat diskusijas par papildu līdzekļiem bērnu ēdināšanai utt. parādīja, ka izglītības saturs nav vienīgā skolu problēma.
Lai sekmīgi ieviestu jebkādas pārmaiņas, kuru nolūks ir celt izglītības kvalitāti un zinātņu lomu sabiedrībā, tās jāvirza nozares pārstāvjiem, it sevišķi zinātnes un pedagoģijas profesionāļu avangardam, neaizmirstot par sekmīgu dialogu ar vecākiem un skolēniem. Savukārt politiķiem jāsniedz nepieciešamā atbalsta funkcija. Latvijas gadījumā ir otrādi. Rosinājumus motivē politiskie mērķi, savukārt no nozares profesionāļiem tiek sagaidīta tikai atbalsta un ieviešanas funkcija.
