Garaiņu virma pludmalē 0
Noskatos jaunāko Jaunā Rīgas teātra iestudējumu “Stum, stum”, un tas man nepatīk. Jau sēžot zālē jūtu ‒ nepatīk un nepatika nepāriet, izņemot brīžus, kad domāšanu par patikšanu/nepatikšanu iztraucē iztēles un reizēm, šķiet, gandrīz fiziska aiztraukšanās līdzi aktieru domai un vārdam. Tā ir tā ķermeniskā sajūta, kad izrādes laikā tu nonāc tur, tajā pasaulē, kurā tobrīd pavisam reāli dzīvo iestudējuma veidotāju radītie tēli. Bet nepatīk gluži vienkārši tāpēc, ka režisora un aktieru pieeja varoņiem, vietām, lietām un notikumiem ne mazākajā mērā nesakrīt ar to priekšstatu, kāds, lasot Andras Neiburgas stāstu krājumu, bija radies man. Jāmēģina šo priekšstatu notvert. Zināms, rakstnieki, tāpat arī teātra un kino ļaudis ir iemācījušies un jau par beznosacījuma refleksu padarījuši tieksmi ikvienā dzīves brīdī sastaptajos cilvēkos saskatīt neparasto, dīvaino. Arī Andras Neiburgas stāstu varoņi ir dīvaiņi, kas neietilpst kategorijā “parasts, tātad garlaicīgs un nekāds cilvēks”, ‒ tieši tālab par dīvaiņiem, tverot tos no malas vai no iekšpuses, tapusi lieliska literatūra. Tomēr Andras Neiburgas dīvaiņi šķita patīkami “normāli”, ja šo vārdu mūsdienās inteliģentās vietās vispār pieklājas lietot pozitīvā nozīmē. Ar to vēlos teikt, ka šo literāro varoņu dīvainības grāmatā nešķita mākslīgi sakāpinātas, autorei kaitinoši sievišķīgā centībā un mākslinieciskā marginalitātes mīlestībā cenšoties izspiest no tiem visu dīvainības sulu, kā tas rakstniecēm sievietēm nereti sanāk. Andras Neiburgas uzrakstītie varoņi izlasījās no grāmatas lappusēm tik patiesi, ka pat elpa aizrāvās no ticamības, tie šķita spilgti, tomēr patiesi, savādi, tomēr… hmm, atkal šis vārds ‒ normāli. Taču tagad Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē viss izskatās citādi. Šķiet, ka aktieri, protams, ne bez režisora Ģirta Ēča ziņas, Andras Neiburgas dzīvajā prozā plūdina iekšā skatuves poēziju. Elita Kļaviņa runā pavisam īstu zemes sieviešu valodu, un tomēr viņa virmo kā garainis virs smiltīm klātā skatuves paaugstinājuma. Vāri piemezdamās te uz lielās tauvu spoles, te uz smiltīs bezcerīgi iegrimušā auto stūra, viņas varones levitē savos stāstos. Un arī Andris Keišs, kura varoņi parasti stāv uz abām kājām, šoreiz rotaļājas pa birstošām un plūstošām smiltīm ‒ gan tēlainā, gan diezgan burtiskā nozīmē. Viņa stāstījums no ierasti tieša brīžiem pārvēršas tādā izteiksmē, kas asociējas ar elpas aizraušanos, kā gadās reizēs, kad pēkšņi kā vilnis uzgāžas kāda dzīves atskārsme ‒ āāā, patiesībā taču ir tāāā! Lidojoši un vienlaikus gluži ikdienišķi ir Andras Neiburgas varoņi Andra Keiša tēlojumā. Abiem aktieriem kopā sanāk nospēlēt tādu dzeju prozā vai varbūt drīzāk prozu dzejā. Šī poēzija mani viļ un ved pavisam pa citu taku, nekā lasīju grāmatas lappusēs. Aizeju mājās un ‒ drošs paliek drošs ‒ no skapja paņemu un lasu Andras Neiburgas grāmatu vēlreiz. Lappušu ārmalas viegli nodzeltējušas, iekšā gan papīrs iedzelteni balts kā kādreiz. Pēkšņi atskāršu, ka šis “kādreiz” bija apmēram pirms desmit gadiem, kad grāmata bija tikko iznākusi. Tas ir ‒ pirms trešdaļas mana mūža, laikā, kad no dzīves nesapratu pilnīgi neko un neko nezināju arī, piemēram, par Anrī Kartjē-Bresonu, kura citāts izmantots kā moto grāmatas pirmajās lappusēs. No dzīves joprojām neko nesaprotu, bet par slaveno franču fotogrāfu gan šo to zinu. Viņš fotogrāfijā radījis “izšķirošā mirkļa” jēdzienu ‒ tas ir mirklis, kurā visas lietas atrodas īpašā stāvoklī, kas izteic katra brīža būtību. Fotogrāfa uzdevums un sūtība ‒ notvert tieši šo mirkli. Par tādiem mirkļiem, kas daudz ko maina vai reizēm it kā neko nemaina, ir Andras Neiburgas stāsti. Lasu stāstus vēlreiz un redzu ‒ kādreiz notikumi no grāmatas lappusēm tiešā trāpījumā pa taisnu trajektoriju ķēruši manas smadzenes. Tagad redzu ‒ rakstnieces vēstījums manā apziņā met līkumus, ikviena stāsta vide savādi mijiedarbojas ar citām, veidojot vienotu pasauli, kas itin labi varētu izskatīties un darboties līdzīgi kā Ģirta Ēča iestudējumā, kam scenogrāfiju jeb no vientulīgas pludmales izgrieztu smilšainu gabaliņu radījusi Andras Neiburgas meita ‒ māksliniece Katrīna Neiburga. Turklāt kļūst skaidra iestudējuma neviendabīgā kompozīcija ‒ viens stāsts tiek izstāstīts pilnīgā tumsā, ierakstā skanot aktrises balsij, cits izspēlēts, meklējot reālas fiziskas nodarbes, daļa teksta vēstīta trešajā personā, bet daļa stāstīta no sevis. Tieši tikpat dažādi ir Andras Neiburgas stāsti. Izrādē netiek nospēlēts viss uzrakstītais, taču atlasītie stāsti nemanāmi saplūdināti kopā vienā vēstījumā. Kā atspoguļojoša garaiņu virma virs sakarsētas pludmales smiltīm saulē strāvo izrāde “Stum, stum”. Bet garaiņi smaržo pēc garšvielainas zupas, ko tā sieviete, kura stumj ķerru gar jūras krastu un kuras stāstam par godu dots nosaukums visai grāmatai, vāra uz Jaunā Rīgas teātra skatuves izrādes laikā. Kāpēc ne? Kāds cilvēks kādā izšķirošā, maģiskā mirklī Andras Neiburgas stāstus var izlasīt arī tā. Un varbūt pat piedzīvot.
VĒRTĒJUMS
Režija – 4
Aktieri – 4
Scenogrāfija – 3
Maksimālais vērtējums – 5
Andras Neiburgas “Stum, stum” Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē. Režisors – Ģirts Ēcis, māksliniece – Katrīna Neiburga. Aktieri: Elita Kļaviņa, Andris Keišs.
Tuvākās izrādes: 3., 4., 11., 13. jūnijā.
Vārds skatītājam
Kitija Balcare, uzņēmuma “Hauska & Partner” korporatīvo attiecību konsultante: “Oriģinālliteratūras dramatizējums un iestudējums vienmēr ir drosmīgs eksperiments. Īpaši, ja literārais darbs iemantojis savus cienītājus. Režisora Ģirta Ēča ilgi lolotais iestudējums sākumā liek skatītājam piesardzīgi, mazliet skeptiski vērot izrādi, bet līdz ar aktiera Andra Keiša stāstījumiem par bērnības atblāzmām un jēgas meklēšanu, kam notic pats aktieris, skatītājā mostas snaudošā “katarsīte”. Pārāk piesātinātā scenogrāfija, kurai būtu jāiedarbojas uz visām maņām, gan brīžiem nogurdina skatītāja spēju uztvert teksta jēgu aktieru balsīs, kuras pazūd visa pārpilnībā. Šī ir izrāde, kurai ļoti piestāvētu askētisms un mazliet lēnāks temps.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
