Gara spalva, brangi ragi – Haidšnukes aitu jēri 0
Augusta beigās, kad ierodamies ciemos, piemājas zoodārzā “Brieži” Stopiņu novada Vālodzes ciemā čum un mudž – kladzina dažādu šķirņu vistas, dūdo fazāni, zāli grauž ēzelis, ponijs un bariņš kazu. Pļavā gadās arī divi Haidšnukes aitu jēri. Šoreiz vairāk stāstīsim par tiem.
Lai gan augumā abi jēri izauguši diezgan lieli, “Briežu” saimniece Signe Utāne stāsta, ka tiem ir tikai četri mēneši. Puikam dots vārds Poģis, meitenei – Jurģīte. Zoodārzs “Brieži” abus jērus saņēma no kaimiņu saimniecības. Tajā mīt prāvs Haidšnukes aitu pulciņš, bet viena aita pavasarī atteikusies no saviem jaundzimušajiem mazuļiem. Signe tos saņēma kā dāvanu un kļuva gluži vai par viņu mammu – gan dienā, gan naktī ik pēc trim stundām baroja ar pudelīti, pat iekārtoja viņiem guļvietu līdzās savai gultai. Bet jēriņiem ar to nepietika, viņi ilgojās pēc mātes siltuma, tāpēc Signei, naktī guļot saldā miegā, vienu kāju nācās turēt pāri gultas malai, kur mazajiem piespiesties. Tikko kāja bija iecelta gultā un pabāzta zem segas pasildīties, atskanēja neapmierināts “bē”.
Lai gan Poģis un Jurģīte jau paaugušies un dienā rūpes par viņiem biežāk uzņemas Signes meita Luīze, tie aizvien par savu mammu uzskata Signi – staigā pakaļ un meklē viņas tuvumu.
Joprojām divas reizes dienā katrs no viņiem saņem pudelīti govs piena. Kā mātes piena aizvietotāju to jēriem vēlams dot līdz sešu mēnešu vecumam. Govs piens gan satur tikai 5 līdz 6%, bet aitas piens – 18% tauku. Atšķirība liela, bet Signe priecājas, ka abi jēri tomēr izauguši brangi un veseli. Zoodārza saimniekiem regulāri piesakās arī palīgi – ģimenes ar bērniem, kas no Rīgas un citām vietām noteiktā laikā ierodas saimniecībā, lai ar pudelīti pabarotu Haidšnukes jēriņus. Šobrīd tie pārtiek ne tikai no piena, tagad viņi ēd arī sienu, zāli un miežu graudus.
Haidšnukes aitas pieder augumā lielo šķirņu aitu grupai. Aitas sver 45 līdz 55 kilogramus, auni var sasniegt 70 līdz 80 kg svaru. Tautā tās mēdz dēvēt arī par vācu purva aitām – laikam tāpēc, ka ar savām stiprajām kājām un nagiem var izbrist jebkuru purvu. Turklāt tām visām ir ragi. Aitām izaug viena, auniem – pat divas brangas ragu cilpas. Interesanti, ka piedzimstot vācu purva aitas klātas ar īsu, melnu, sprogainu apmatojumu, bet pēc pirmās cirpšanas kažoks iegūst īsto šai šķirnei raksturīgo pelēkbalto nokrāsu. Pēc struktūras viņu vilna ir līdzīga lamas vilnai.
“Briežu” jēri patlaban vēl tērpušies melnā kažokā, tāpēc dodamies uz kaimiņu saimniecību pie tās īpašnieka Viļņa Dūča, lai apskatītos, kādas izskatās pieaugušas Haidšnukes aitas. Aplokā ganās veselas deviņas – piecas pieaugušas, arī auns ar brangiem ragiem un četri jēri. Vilnis stāsta, ka šīs šķirnes aitas pirmo reizi ieraudzījis kādā saimniecībā Ventspils novadā. Tur tās arī iegādājies un pārvedis uz savām mājām Ulbrokas pusē. Varētu domāt, ka ar spēcīgiem ragiem apveltītie dzīvnieki raksturā ir kareivīgi, varbūt pat agresīvi, bet nē. Haidšnukes aitas esot gluži kā meža dzīvnieki – rāmas, mierīgas, pat bailīgas. Tik tiešām – tiklīdz ieejam pa aploka vārtiņiem, aitu bars aizbēg tālākā stūrī. Un tās arī neprasa daudz rūpju. Gan vasarā, gan ziemā Haidšnukes aitas labprāt uzturas ārā. Aploka vidū uzcelta vien neliela slēgta nojume, kur ragainēm patverties, ja laukā stipri līst vai snieg. Vilnis Dūcis smaidot teic: tur, kur pāri gājušas Haidšnukes aitas, zāles pļāvējam vairs nav ko darīt. Šī aitu šķirne piemērota saimniekošanai ekstensīvos apstākļos.
Haidšnukes aitas
Raksturīgi smalki kauli Lepojas ar brangiem ragiem Vilna līdzīga lamu vilnai Pieaugusi aita sver 45 – 55 kg, auni – ap 70 kg Raksturā – mierīgas, pat bailīgas Dzīves ilgums vidēji – 15 gadi.
|
