Juris Lorencs: “Gannusēni”, “olšteinieši”, “gobzemieši” 0
Tagad, kad valdība beidzot apstiprināta un ķērusies pie darba, kad iezīmējusies pagaidām izplūdusī (tas sašķeltās “KPV LV” dēļ) robeža starp pozīciju un opozīciju, vietā būtu atcerēties dažus nesenās Latvijas vēstures faktus.
1995. gads, 6. Saeimas vēlēšanas. Joahima Zīgerista vadītā partija “Tautas kustība Latvijai” iegūst 16 vietas. Jau nākamajā gadā partija sašķēlās, no tās atdalījās frakcija “Tautai un taisnībai”, kopā seši deputāti, tā saucamie “gannusēni” (saukti par godu deputātei Guntai Gannusai). Ar laiku Zīgerista partijas frakcija izjuka pavisam un nākamajā Saeimā vairs neiekļuva.
2011. gads, ārkārtas 11. Saeimas vēlēšanas. Zatlera Reformu partija parlamentā iegūst 22 vietas. Dienu pirms jaunās Saeimas pirmās sēdes no frakcijas izstājās seši deputāti, tā saucamie “olšteinieši” (saukti par godu deputātam Klāvam Olšteinam). Lēnām, bet noteikti turpinājās Reformu partijas sairuma process, līdz 2014. gadā lielākā daļa partijas vadošo politiķu pievienojās “Vienotībai”.
2018. gads, 13. Saeimas vēlēšanas. Artusa Kaimiņa vadītā “KPV LV” iegūst 16 deputātu vietas. Grūti iedomāties, kā pēc deputāta Alda Gobzema no parlamenta tribīnes izteiktajiem smagajiem apvainojumiem, veltītiem Kaimiņam, Saeimas frakcija un partija spēs palikt vienota. Iespējams, tas ir arī šī politiskā spēka sairuma sākums. Varbūt tālu nav laiks, kad mēs skaitīsim “gobzemiešus”. Balsojums par Kariņa valdību rāda, ka viņi varētu būt pieci.
Šo piemēru loģika ir visai dzelžaina. Partijas, kas radītas “protesta balsojumam”, Latvijā neizdzīvo. Agrāk vai vēlāk sākās to sairuma process. Tās varbūt izpilda kādu nepieciešamu valstisku uzdevumu (Zatlera Reformu partija), vērš uzmanību pārāk straujām, sāpīgām reformām (Zīgerista partija) vai iestājas pret kādu konkrētu tautai nepieņemamu politiku (“KPV LV” pret OIK), tomēr, kā rāda līdzšinējā pieredze, tas nav pietiekami, lai partija izdzīvotu un nostiprinātos.
Viens no iemesliem – šīm “protesta partijām” nav bijis savas, no “valdošajiem” būtiski atšķirīgas ideoloģijas, vien lozungs “mēs esam tie paši, tikai labāki”, un dažkārt arī pārītis jaunu seju. Tā pati labēji centriskā saimnieciskā politika, drošības pēc iekrāsota ar nacionāliem saukļiem. Atšķirībā no “vecās Eiropas” demokrātijām, kas piedzīvo periodiskas politikas svārstības (labējie – kreisie, konservatīvie – leiboristi, kristīgie demokrāti – sociāldemokrāti utt.), Latvijā šis svārsta princips joprojām nedarbojas. Politiskā profila trūkums bruģē ceļu uz aizmirstību.
Bet Latvijas apstākļos pastāv vēl kāds politiskās dzīvības apdraudējums, un tā ir palikšana opozīcijā. Pēdējie upuri – “No sirds Latvijai” un Latvijas Reģionu apvienība. Varētu jautāt – kā tad ar “Saskaņu”? Kāpēc tā izdzīvo? Atbilde tikai pa daļai slēpjas krievvalodīgo vēlētāju noturīgajās politiskajās simpātijās. Patiesībā “Saskaņa” daudzu cilvēku acīs nemaz neasociējas ar opozīciju. Tā ir pie varas Rīgas domē, ko vada pats redzamākais “Saskaņas” politiķis Nils Ušakovs. Bet liksim mierā “Saskaņu”, mani vairāk interesē, kas tagad notiks ar Zaļo un zemnieku savienību. Lai gan ZZS ir pierādījusi, ka tā spēj izdzīvot arī opozīcijā (kā tas notika 2011.–2014. g.), šoreiz situācija vairs nav tik vienkārša. Par to liecina fakts, ka Rīgā ZZS nepārvarēja 5% barjeru. Latvija urbanizējas, mainās lauku ekonomiskā un sociālā struktūra. Ar vēsturisko nostalģiju vien vairs nepietiek. Apvienībai trūkst izteikta politiska profila. Vēlētājam diezin vai bija skaidrs, ar ko tad ZZS tā īsti atšķiras no “Vienotības”, Nacionālās apvienības un viņu ideoloģiskajiem kloniem – “Attīstībai/Par!” un JKP. Vēl viens pamatots jautājums – kurš no kura iegūst šajā dīvainajā, tikai Latvijā redzētā “zaļo zemnieku” simbiozē? Kā liecina pēdējās Saeimas vēlēšanas, tā īsti neviens.
Iespējams, šis ir brīdis, kad Zemnieku savienības un Zaļās partijas ceļi varētu šķirties. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka no šāda procesa lielākie ieguvēji būs “zaļie”. Ekoloģiskās problēmas jau tuvākajā nākotnē tikai samilzīs – Latvijā ne tik ļoti, daudzviet pasaulē – pat ļoti. Tas ir tikai laika jautājums, kad nemitīgā gaidāmās katastrofas daudzināšana akumulēsies politiskajā kapitālā ne tikai postmodernajos Rietumos, bet arī vēl visai tradicionālajā Latvijas sabiedrībā. Tomēr nevajadzētu novērtēt par zemu arī Zemnieku savienības potenciālu, kas varētu izpausties jau nākamajās pašvaldību vēlēšanās. Tieši tā arī opozīcijas politiķiem vajadzētu raudzīties uz nākotni – kā uz jaunu iespēju laiku. Kas zina, varbūt beigās ieguvēji būsim mēs visi.
