Ģitārists Kirils no Karostas 0
Nesen konkursā “Latvijas gada ģitārists 2017” Liepājas skolnieks Kirils Svidčenko ieguva otro vietu. It kā tas nebūtu nekas īpašs, bet Kirils kopš četru gadu vecuma ir neredzīgs un vājdzirdīgs. Viņam ir retais Alstroma sindroms – ģenētiska saslimšana. Vēl pirms dažiem gadiem labdarības akcijā “Vakariņas tumsā” zēnam tika vākti ziedojumi. Ar ABLV Charitable Foundation atbalstu viņš tika pie jauniem dzirdes aparātiem
Kirils dzīvo Karostā un mācās Liepājas 3. pamatskolā. Tā ir pavisam parasta skola! Tagad zēns jau ir beidzis 7. klasi, pie tam ar labām sekmēm. Divas reizes nedēļā Kirils dodas arī uz mūzikas skolu. Notis viņš neredz, tāpēc spēli mācās no galvas. Skolotāja viņu sauc par mazo brīnumiņu. Rezultāti neizpaliek.
Šobrīd Kirilam ir 15 gadu. Nesen viņš ticis pie jauna drauga – labradora kucītes Jomi, kura būs arī zēna pavadonis. Tas noticis, pateicoties biedrības “Es redzu” un labdarības fonda “Blue Orange Charity” programmai, kuras mērķis ir bērniem ar īpašām vajadzībām nodrošināt suni pavadoni.
Pateicoties Kirila mammai Svetlanai, tētim Dmitrijam un daudziem ieinteresētiem cilvēkiem viņam apkārt, pastāv cerības, ka Kirils savā dzivē sasniegs vēl daudz ko, neskatoties uz nopietnajām redzes un dzirdes problēmām. Kā arī kalpos par paraugu citiem vecākiem, pedagogiem un sociālajiem darbiniekiem – kā piemērs, ko cilvēks var. Arī Latvijā.
Gunita vēl lasa ar lupu
Smagāks dzīves stāsts ir Gunitai, kura dzīvo kādā pilsētiņā Kurzemē. No piecu gadu vecuma viņa slimo ar cukura diabētu. 17 gadu vecumā viņa zaudēja redzi vienā acī, desmit gadus vēlāk kļuva vājredzīga arī ar otru aci. Neskatoties uz to, viņa izmācījās par skolotāju, brauca ar mašīnu. Daudzus gadus vadīja vietējo Neredzīgo biedrību. Viņai bija laba ģimene, dēls, bet tad cita pēc cita nomira vīrs, abi vecāki un gandrīz arī viņa pati, jo bija smaga asins saindēšanās bet vēlāk arī insults. No tā tika traucēta arī dzirde, un vajadzēja dzirdes aparātu.
Kopš šī gada pavasara Gunita dzirdi zaudējusi pilnībā. Viņas atbalsts ir dēls, taču viņam pašam ir invaliditāte. Vai Gunita tiks galā ar dažādām dzīves uzkrautām problēmam, tas vēl ir jautājums. Viņa vēl spēj lasīt ar lupu un rakstīt. Tas arī ir daudz. Ir jādzīvo tālāk.
Ko darīt?
Cik Latvijā ir nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku, tas joprojām ir atklāts jautājums. Ja ņem vērā iedzīvotāju skaitu valstī un to, ka Somijā šādu cilvēku ir ap 800, tad pie mums viņu varētu būt ap 200-400. Ir tikai zināms, ka pirms gadiem divdesmit Latvijā uzskaitīti… tikai 34 šādi cilvēki, un nodibināta biedrība “Palīdzība nedzirdīgi-neredzīgajiem cilvēkiem”, kas mēģināja kaut ko darīt lietas labā. Tika organizēts seminārs, aicināti speciālisti no Zviedrijas, kas varētu apmācīt, kā kontaktēties ar nedzirdīgi-neredzīgajiem. Diemžēl pirms vairākiem gadiem šī biedrība tika likvidēta, kaut problēmas palikušas. Un daudz, pirmkārt jau neinformētība.
Nav pat īsti skaidrs, no kura brīža cilvēku ar smagiem redzes un dzirdes traucējumiem var uzskatīt par nedzirdīgi-neredzīgu. Skaidrs, ka absolūti nedzirdīgi-neredzīgu cilvēku nav daudz, bet ir diezgan tādu, kuri zaudējuši redzi vienā acī, kuri ir smagi tuvredzīgi, slimo ar glaukomu vai kataraktu… Ja tad sāk pasliktināties arī dzirde? Tāpat kā citiem vājdzirdīgajiem, neredzīgajam ir jāstājas rindā pēc dzirdes aparāta, jāsaņem valsts piešķirtais, kas tālu no ideāla. Vai arī otrādi, cilvēkam ir ļoti slikta dzirde, un tad arī redzes problēmas saasinās. Visur pacienta iemaksas, kvalitatīvas brilles maksā naudu, utt. Vai tas ir normāli, ka cilvēkam, kuram jau zudusi viena svarīga maņa, ir tik sarežģīti jācīnās, lai nezaudētu arī otru?
Šis jautājums paliek atklāts, un mēs vēlamies tam pievērst uzmanību.
