Gandrīz komēdija par attiecībām 0
Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē skatāma Marijas Bērziņas maģistra darba izrāde LKA Teātra mākslas maģistrantūrā “Precēšanās un šķiršanās anatomija” pēc Džona Apdaika “Meiplu ģimenes stāstiem”. Izrādē ģimenes peripetijas risina aktieri Anta Aizupe, Jānis Āmanis, Ģirts Liuziniks un Liene Sebre.
Amerikāņu novelists, dzejnieks, īso stāstu rakstnieks un mākslas un literatūras kritiķis Džons Apdaiks tiek uzskatīts par vienu no labākajiem 20. gadsimta novelistiem, viņš ir vairākkārtējs Pulicera balvas laureāts.
Apdaiks latviešu lasītājiem nav svešs, jo ir iespēja izlasīt trīs romānus – “Trusi, bēdz!”, “Kentaurs” un “Precēsimies”. “Labi zināms amerikāņu zelta laikmeta autors līdzās Selindžeram, Vonegūtam. Izcils materiāls! “Īstvikas raganas” – mīļākā filma. Ārkārtīgi asprātīgs autors. Par šī darba izvēli jāsaka paldies Pēterim Krilovam,” atklāj Marija. Viņa kopā ar režisoru strādāja monoizrādē “Mollija saka jā!”, tāpēc Marijai nebija šaubu, kas būs viņas darba vadītājs. Jau pagājušajā vasarā Marija izlasīja daudz lugu, bet diemžēl vai par laimi neviena no lugām viņu neuzrunāja, neaizrāva, lai iestudētu. “Krilovs ieteica šo Dž. Apdaika materiālu. Stāsts ir par ģimeni. Tik ļoti vienkārši, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi sarežģīts uzdevums to parādīt. Kā man šis stāsts būs izdevies, varēs novērtēt tikai pēc pirmizrādes. Režisors ko pielabot, uzlabot, atzīt savas kļūdas var izrādes tapšanas laikā, bet pēc pirmizrādes neko nevar izdarīt. Izrāde ir atdota skatītājiem, un tur neko nevar labot,” stāsta Marija.
Kad vaicāju Marijai, kas bija tas īpašais, kāpēc viņa iestudē šo darbu, viņa smaidot atklāj: “Pirmkārt, autoram ir ārkārtīgi asprātīga valoda, daudz ironijas, dialogi. Nu tādas pērlītes! Vēl, protams, tēma, jo jebkurš cilvēks vēlas, lai viņam iedod to pareizo recepti, kā pareizi veidot attiecības. Tādas receptes nav. Tas mums ir lielākais dzīves izaicinājums. Šis darbs ir autobiogrāfisks. Stāstā ir daudz par autora dzīvi. Apdaiks bija precējies divas reizes. Ar pirmo sievu viņam bija četri bērni un 20 gadi nodzīvoti kopā. Iestudējums nav par to, kā izšķirties, bet kāpēc palikt kopā. Varu teikt, ka manai izrādei ir laimīgas beigas. Mūsu uzdevums nav atbildēt uz jautājumu, svarīgākais ir likt domāt. Kas notiek ar mīlestību, vai tā turpinās vai pazūd? Ja tik ilgu dzīves nogriezni ir kopā, tad tā pa īstam izšķirties nevar. Tas turpinās bērnos, mazbērnos. Tas ir tāds dabisks ritējums. Mūsu vietā nāk nākamais. Ir grūti saprast šo pasaules kārtību. Jebkuram ir aktuāli ilgstoši saglabāt attiecības, bet ir jāņem vērā, ka cilvēks aug un attīstās, un var būt tā, ka viens pa vienu ceļu aiziet, otrs – pa citu. Jāatrod veids, kā atrast ceļu vienam pie otra. Ja tas izdodas, pāris pāriet nākamajā klasē. Ja neizdos, tad ir šķiršanās.”
Runājot par materiālu, Marija uzsver, ka tā nav luga, tie ir īsi stāstiņi: “Autors akcentējis konkrētas dzīves situācijas. Laulības dzīves kontrastus. No dažādiem aspektiem. Mans mērķis nav moralizēt. Šīs situācijas ietērpju stilīgā un jautrā spēles formā. Mēs visi gribam mīlēt un būt mīlēti. No tā viss izriet. Lielākais dzinulis un lielākais uzdevums… Kad mēs novērtējam otru cilvēku? Kad zaudējam? Ir tik pašsaprotams viss, kas notiek, ja cilvēks ir līdzās ikdienā. Ne velti visos sieviešu žurnālos populārākā tēma ir par to, ka “pie attiecībām ir jāstrādā”. Pēc šķiršanās ir jautājumi: ko tālāk? Kā tagad dzīvot? Vai var dzīvot? Tā paiet gadi ar jautājumu drīkst vai nedrīkst. Man patīk runāt par svarīgām tēmām, bet ne drūmi, tāpēc arī gandrīz komēdija. To es no P. Krilova iemācījos. Labs materiāls.”
