“Gandrīz katru dienu no Krimas nāk vēstis par jauniem arestiem”. Atis Klimovičs ziņo no Kijevas 2
“Ārzemniekiem laikam Ukrainā šķiet ļoti interesanti – te tāda demonstrācija, te atkal savādāka,” noraugoties solidaritātes akcijā “Brīvību Kremļa gūstekņiem” Kijevas centrā, portālam LA.LV teica Maidana revolūcijas aktīviste, uzņēmēja Natālija Solovjova.
Iespējams, to varētu attiecināt uz ne pārāk informētiem un zinošiem Ukrainas viesiem, bet citi šādas izpausmes drīzāk uzskata par nepieciešamām.
Pēc ukraiņu žurnālistu rīcībā esošās informācijas, gūstā atrodas apmēram 250 cilvēku, starp tiem pērnā gada rudenī sagūstītie ukraiņu jūrnieki, vairāk nekā 100 militārpersonu un civiliedzīvotāju, kas tiek turēti ieslodzījumā Donbasa okupētajā teritorijā.
Gandrīz katru dienu no Krimas atnākot vēstis par jauniem arestiem.
“Krievija atklāti ignorē jebkurus aicinājumus, pat Apvienotās nācijas nerespektē. Nav liela ticība, ka ar šādām akcijām varam nopietni ietekmēt lielo politiku, drīzāk no tām lielākie ieguvēji ir paši gūstekņi, kas redz, ka viņi nav aizmirsti”.
Arī Ukrainas pusē atrodas apmēram 200 gūstekņu, starp tiem kādi pieci Krievijas bruņoto spēku karavīri. Daži citi jau ir notiesāti un atrodas cietumā. Esot rakstījuši vēstules savas valsts prezidentam Vladimiram Putinam, lai palīdzot atgriezties dzimtenē, apgalvojuši, ka labāk atrastos cietumā Krievijā, taču atbildes neesot bijis.
Varbūt tādēļ, lai ar liekiem faktiem neapgrūtinātu Kremļa versiju, ka “mūsu tur nav”.
Pirms mēneša no Krimas izdevies izbraukt pusgadu cietumā noturētajam Ismailam Ramazanovam. Portālam LA.LV viņš pastāstīja, ka drošības dienesta pārstāvji ielauzušies viņa mājā un paši tur novietojuši patronas.
Līdzīgi stāsti ir arī citiem Krimas tatāriem. Turpat mājā sākuši viņu sist, cenšoties ātri panākt atzīšanos terorismā un citās pretvalstiskās darbībās. Fiziskā ietekmēšana turpinājusies drošības dienesta ēkā un ilgusi divas dienas.
Sitēji bijuši septiņi, skaidri pēc valodas bijis nosakāms, ka vairāki uz Krimu atbraukuši no Krievijas.
“Droši vien man palīdzēja tas, ka nevienā no man piedēvētajiem noziegumiem es neatzinos. Es vienkārši cieti klusēju. Mani tiesāja viens tiesnesis, netālu sēdēja tie, kas mani sita. Tiesnesim norādīju, ka tie bijuši viņi. Protams, man neticēja,” stāstīja I.Ramazanovs.
Patriotiski noskaņotajā Ukrainas sabiedrības daļā nav šaubu, ka līdzās ekonomiskā stāvokļa uzlabošanai un dažādu reformu veikšanai, ne mazāk svarīga ir nepārtraukta aizsardzības spēju uzlabošana.
“Biju kādreiz pārliecināta pacifiste, bet tagad drīzāk sliecos uz to, ka vajadzētu veidot kaut ko līdzīgu Izraēlas modelim. Maidans un karš ir mainījis daudzus no mums un arī mūsu domāšanu,” teica N.Solovjova.
Cieņas revolūcijā 2013.-2014.gadu mijā, atbalstot cīņu pret režīmu, viņa zaudējusi faktiski visu savu biznesu. Tomēr neko nenožēlojot.
Savukārt Ukrainas veselības ministre Uljana Supruna, kas piedalījās pieminētajā akcijā karagūstekņu atbalstam, LA.LV norādīja, ka “nevaram kopēt Izraēlas modeli, katrai valstij ejams savs ceļš. Izraēlai apkārt atrodas vieni vienīgi ienaidnieki, bet šeit tā nav. Te vienīgi tāda bīstama ir ziemeļu robeža, aiz kuras atrodas Krievija. Lūk, tur mums ir jāmāk aizstāvēties”.
Iespējams, nākotnē Ukrainas situāciju būtiski varētu uzlabot dalība ES un NATO, par ko ministre ir pilnīgi pārliecināta.
