Ainārs Ķiksis – uzņēmējs Latvijā, treneris Krievijā 1
“Gribētu strādāt ar mūsu sportistiem, taču šobrīd tam nav finansiāla pamata, tāpēc savu laiku un zināšanas veltu ārzemniekiem,” teic Ainārs Ķiksis (43), kurš treka riteņbraukšanā Latviju pārstāvējis trīs olimpiskajās spēlēs, bet šobrīd konsultē Krievijas izlases trekistus un arī pats min pedāļus.
Labo rekordu
Ķikša karjeras panākumu saraksta augšgalā ierindojams pasaules vicečempiona tituls keringā 1998. gadā. Viņš ir arī trīskārtējs Eiropas čempions sprinta daudzcīņā un sudraba laureāts sprintā Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā 1997. gadā. Olimpiskajās spēlēs divreiz finišēja astotais.
Ainārs par sevi atgādināja pirms pāris mēnešiem, sasniedzot pasaules rekordu 200 metros gaitā savā vecuma grupā (10,187). Rezultāts tikai par sekundes desmitdaļu sliktāks nekā viņam piederošais Latvijas rekords. Izklausās fantastiski.
“Ar laiku cilvēks kļūst pieredzējušāks. Savulaik pie trenera Vladimira Ļeonova mums bija četri treniņi dienā, ieguvām milzīgu bāzi visam mūžam. Tagad trenējos daudz mazāk, bet metodiski pareizāk, ļoti labi atjaunojos. Uz sportu skatos no cita leņķa, strādāju ar sevi un savām īpašībām, nevis izpildu konkrētu plānu,” skaidro Ķiksis. “Mans pasaules rekords ir mājiens sportistiem, ka es strādāju metodiski pareizi. Krievijā šis rezultāts atbilst starptautiskās sporta klases meistara normai. Praksē neesmu redzējis, ka tādā vecumā uzrāda tik labu laiku, pašam gandarījums. Braukt trekā aktīvi atsāku pirms diviem gadiem – sakrita, ka varēju treniņiem atvēlēt laiku, finanses un bija arī motivācija. Uz visu joprojām skatos kā riteņbraucējs, kāds populārs cilvēks Amerikā man reiz teica, ka nav bijušo sportistu. Savos 43 gados veselības ziņā pilnīgi nejūtos apdalīts. Maijā plānoju labot savu pirms 24 gadiem sasniegto Latvijas rekordu.”
Pēc karjeras beigām Ainārs gan nodarbojies ar treka būvniecības projektu Murjāņos, gan pamēģinājis citus darbus, piemēram, Valmierā uzceltajās ūdens attīrīšanas iekārtās. “Man tas bija ļoti interesants laiks – pēc tik ilgiem gadiem sportā biju nocieties iemācīties ko jaunu,” viņš saka. Tāpat palīdzējis ar fizisko sagatavotību dažādu sporta veidu pārstāvjiem – Remijam Bindzem, kurš ieguvis trešo vietu pasaules čempionātā kikboksā, motosportistam Kristeram Serģim.
Šobrīd Aināra Ķikša dzīve rit maršrutā Valmiera–Maskava. “Latvijā man augsts amats uzņēmumā “VDI Energy”, kas nodarbojas ar meža un lauku tāmēšanu un iegādi. Krievijā konsultēju treka riteņbraukšanas izlasi un strādāju ar “Masters” – tā ir klubu sistēma sportistiem pēc profesionālās karjeras beigām vai arī tādiem, kas nav bijuši profesionāļi. Šobrīd tiek izskatīts interesants projekts par viņu olimpiskajām spēlēm. Man aug divi bērni – meitai septiņi gadi, dēlam trīs, abi aktīvi un sportiski. Meita dzied un dejo tautas dejas. Paldies sievai, ka veiksmīgi tiek galā ar mazajiem, jo es pusi laika pavadu ārzemēs.”
Vienīgie Eiropā
Gadsimtu mijā, kad Ķiksis un arī Viesturs Bērziņš bija pasaules elites sportisti, treka būvēšanas jautājums Latvijā tika viļāts kā karsts kartupelis. Bija plāni, idejas, arī Ķiksis iesaistījās un bija visnotaļ optimistisks par treka uzsliešanu Murjāņos. Kas nogāja greizi? “No savas puses visu izdarīju – dokumenti bija iesniegti ministrijā, atlika uzlikt zīmogu, un varētu sākt būvēt. Taču tas nenotika, politiskās prioritātes mainās ļoti ātri,” secina Ainārs Ķiksis. “Latvija ir vienīgā valsts Eiropā un droši vien drīz būs arī pasaulē, kurā nav velotreka. Lietuvā ir divi, Igaunijā viens, bet, iespējams, cels arī otru. Latvijā par treka riteņbraukšanu vispār netiek domāts, lai gan netrūkst sportistu, piemēram, šosejnieki, kas ziemu grib pavadīt uz divriteņa. Pirms kāda laika piedāvāju nokārtot, lai viņi var trenēties Lietuvā, taču mūsu federācijā nebija atsaucības.”
Kad treka idejas Latvijā tika iesaldētas, Ķiksis sameklējis trenera darbu ārzemēs. “Vispirms strādāju Krievijā, tad devos uz Grieķiju un gada laikā pacēlu viņus diezgan augstā līmenī, Kristoss Volikakis uzvarēja Pasaules kausa izcīņā keringā, četras reizes bija ceturtais pasaules U-23 čempionātā. Ja grieķiem neuznāktu krīze, droši vien turpinātu strādāt, jo tur bija bāze un atsaucība – ko prasīju, to iedeva. Puiši talantīgi. Maskava ir pilsēta, kurā sāku karjeru, tur man pazīstami treneri un apstākļi.”
Krievijā joprojām strādā arī kādreizējais Ķikša treneris Vladimirs Ļeonovs, daloties savā pieredzē ar jauniešiem. Abu šķiršanās savulaik notika ne visai draudzīgi: “Mēs pie Ļeonova trenējāmies astoņus gadus. Uzskata, ka tas ir krīzes laiks trenera un audzēkņa attiecībās. Ziemā pirms olimpiskajām spēlēm Sidnejā gribēju braukt Japānas keringa skolā, kas ir ļoti prestižas sacensības un var arī naudu nopelnīt. Ļeonovs domāja tikai par olimpiskajām spēlēm un aizliedza man doties uz Japānu. Es gan domāju, ka tas būtu nācis tikai par labu, un to šobrīd apliecina, piemēram, krievs Deniss Dmitrijevs, kura sagatavošanā arī es esmu piedalījies. Braukšana Japānā viņam nav traucējusi kļūt par trīskārtēju Eiropas čempionu un divas reizes uzkāpt pasaules čempionāta pjedestālā. Pēc Sidnejas spēlēm pārtraucu sadarboties ar Ļeonovu, bet tagad mums ir normālas attiecības. Viņš toreiz nesaprata, ka sports ir bizness.”
Vaicāts, vai nākotnē redz sevi darbojamies Latvijas sportā, Ainārs spriež: “Atkarībā no piedāvājuma. Finansiālā puse nav mazsvarīga, taču man jāredz, ka tas ir nevis viena gada projekts, bet gan sistēma, bāze. Tā, lai nebūtu žēl ieguldīt savu laiku. Latvijas Riteņbraukšanas federācijas prezidenta Igo Japiņa attieksme pret treku pagaidām ir tikai tāda gaisa vibrācija.”
