“Nav neviena vārda no Blaumaņa”. Regnārs Vaivars par iestudējumu “Purva bridējs. Ugunī” 0
Sestdien, 14. septembrī, Liepājas teātris atklās 113. sezonu ar pirmizrādi – pēc Rūdolfa Blaumaņa darbu motīviem iestudēts grandiozs režisora REGNĀRA VAIVARA un komponista Kārļa Lāča mūzikls “Purva bridējs ugunī”. Pēc “Pūt, vējiņi!” iestudējuma teātris šo jaundarbu pieteicis kā tā otro nacionālo mūziklu. Tā centrā Regnārs Vaivars cēlis “reālu mīlas trīsstūri” un jaudīgu dzīvo mūziku.
Pirmais un, iespējams, pēdējais mūzikls viņa dzīvē – tā sarunā pirmizrādes priekšvakarā pavisam nopietni paziņo Regnārs Vaivars – izrādes režisors, libreta un dzejas autors, arī scenogrāfs. Runājam par to, kas atvedis režisoru atpakaļ uz Liepājas teātri, par to, kas licis piekrist teātra direktora pasūtinājumam iestudēt mūziklu, kura centrā raksturi, kas kļuvuši par nacionālās mitoloģijas sastāvdaļu, kā arī par to, kāpēc viņa radītajā dziesmu dzejā nav atstāts ne vārds no Blaumaņa oriģinālteksta.
Liepāja, Blaumanis, “Purva bridējs”, mūzikla formāts – kādā secībā negaidītais elementu savienojums nokļuvis pie jums?
R. Vaivars: Šis ir manā dzīvē ļoti unikāls gadījums, jo nekad mūžā neesmu taisījis nevienu pasūtījuma darbu. Pirms vairākiem gadiem zvanīja Herberts (Laukšteins. – A.K.), Liepājas teātra direktors. Viņam bija konkrēts projekts – mūzikls, Blaumaņa “Purva bridējs”. Ilgi smējos un teicu “nē”.
Mūzikli mani neinteresēja. Arī šis Blaumaņa stāsts mani vienmēr bija kaut kā šausminājis. Turklāt tas kļuvis tik epohāls, ka to, iespējams, īsi var izstāstīt jebkurš latvietis: meitene un viņas divi puiši – viens turīgs un stabils, otrs – nestabils un vēl arī dzērājs. Pie stāsta pieder arī viegli nojaušamā doma, ka acīmredzami meitene izvēlas neīsto puisi.
Bet te nu jūs esat, un iestudējums tomēr top! Kas mudināja teikt “jā”?
Sāku domāt, ka varu, protams, visu turpmāko mūžu nodzīvot ar vieglu nepatiku gan pret žanru “mūzikls”, gan pret šo stāstu, bet varu arī vienreiz un par visām reizēm tikt ar to galā.
Mēģināt saprast, kas tam mūziklam “ir vēderā” un kāpēc cilvēkiem tie tik ļoti patīk.
Paņemt šo šķietami ārprātīgo stāstu, kurā varoņu rīcībai nav īsti nekāda pamatojuma, – piemēram, Edgars rīkojas pēc principa – tāds es esmu un, ja nebūsi ar mani, es nodzeršos.
Paņemt pilnu komplektu – žanru, kas mani neinteresē un gandrīz nepatīk, un stāstu, kas neinteresē un gandrīz nepatīk.
Pārzvanīju un pateicu “jā”. Pirmoreiz un, iespējams, pēdējoreiz mūžā esmu šādam interesantam eksperimentam izgājis cauri. Nu jau varu gandrīz teikt, ka veiksmīgi. Šajā dzīves piespēlētajā situācijā mēģināju atrast kaut ko aizraujošu man šķietami nepiemērotās lietās. Gandrīz iemīlēt neiemīlamo. Varu izstāstīt gandrīz jebkuru stāstu, ja to izdodas iemīlēt.
Iznāk, ka Blaumaņa un mūzikla žanra pieņemšana kļuvusi par personisku terapijas seansu?
Būtībā – jā. Potenciālajam skatītājam varētu rasties jautājums – kāda velna pēc mums tagad jātērē savs laiks un nauda, lai ietu un skatītos viena cilvēka personīgo izaicinājumu un interešu iemiesojumu.
Tomēr neapšaubāmi esmu profesionālis un, ja kaut ko daru, tad veicu to labi.
Nepieņēmu lēmumu spēlēties ar veselu kaudzi aktieru, teātri un naudu, un tūkstošiem skatītāju tikai savas iegribas vārdā. Ja nebūtu pārliecināts, ka lietas, kas mani neinteresē un nepatīk, nevarētu uztaisīt par sev un citiem patīkamām, es to nedarītu.
Iespējams pat, ka ar šādu kritisku attieksmi šajā stāstā varu atrast kaut ko vairāk, jo bieži lietas, kas tev patīk, tu nemaz tā īsti neieraugi, pieņemot, ka tās tāpat ir foršas.
Kāda līnija šajā kaitinošajā jeb, kā esat teicis, “amorālajā” mīlas stāstā jūs piesaistīja?
Ejot cauri stāstam, atradu ļoti daudz iespēju, jo, daudzas lietas attīstot un ieskatoties to būtībā, var iegūt diezgan daudzslāņainu stāstu. Blaumaņa nepateiktajā ir potenciāls daudz ko pateikt. Šis ir stāsts par cilvēku spēju visdrūmākajās un sāpīgākajās situācijās atrast skaisto.
Neapšaubāmi, ir jāpamato, kas tad ir tik skaists viņu attiecībās, lai Kristīnes neprāta solis būtu tā vērts. Meklēju attaisnojumus tam visam šajā šausminošajā, stindzinošajā stāstā. Raku ārā arvien jaunas, skaistas, aizkustinošas lietas.
Jā, cilvēki kļūdās, par spīti tam, ka situācija šķiet absolūti skaidra.
Bet viņi kļūdās ne tāpēc, ka viņi ir muļķi, bet tāpēc, ka redz kaut ko vairāk nekā tie, kas skatās no malas un nosauc to par kļūdu. Meklēju no Kristīnes viedokļa, kāpēc tā nav kļūda, taisot šo darbu ar lielu prieku un mīlestību.
Spriežot pēc nosaukuma, šķita gan, ka jūsu iestudējuma centrā ir pats “purva bridējs” Edgars, ne Kristīne?
Lai attaisnotu Kristīnes izvēli – padarītu to saprotamu – un arī citiem likt iemīlēt to Edgaru, primārais tomēr ir Edgars. Bija skaidrs, ka man ir maksimāli jāattaisno Edgars. Jāparāda maksimāli, kas aiz tā visa slēpjas. Man nav izdevīgi taisīt izrādi par dumjiem, aprobežotiem vai akliem cilvēkiem.
Gintu Grāveli – Edgaru – esat “paņēmis līdzi” no Dailes teātra, kur pēdējos gados viena pēc otras tapušas jūsu izrādes (“Kaisles vilciens”, “Ivanovs”, “Laulības dzīves ainas” u.c.).
Gints ir ļoti labs aktieris, un man ir interesanti ar viņu strādāt. Šķita, ka viņam šī loma būs interesanta, un arī man būs interesanti viņu tajā redzēt. Būtiskas ir arī vokālās spējas.
Lugas nosaukumā esat apvienojis divus darbus vienā – Blaumaņa noveli “Purva bridējs” un vēlāk sarakstīto lugu “Ugunī”. Tomēr izrādes tekstu – šajā gadījumā dziesmu vārdus – esat rakstījis pats. Jāvaicā, kas te palicis no paša Blaumaņa?
Skatījos uz abu darbu nosaukumiem un pēkšņi likās, ka, saliekot tos kopā, var iegūt milzīgu jēgu. Blaumanis tur, protams, ir, pašā fabulā, taču ar Blaumaņa tekstu nekādi nevarēja izlīdzēties – tā ir maz, un tas galīgi nav piemērots mūzikla specifikai.
Galu galā mūsu tekstā nav neviena vārda no Blaumaņa –
palicis viņa stāsts, tēlu attiecības, laiks, vide un notikumi, ko viņš aprakstījis. Uzskatu, ka, ja raksta, tad ir jāraksta no jauna, atstājot pašu autoru kā atsauci, bet tālāk ir jāfantazē pilnībā. Citādi būs tāds puszābaks, pusdarbs.
Pieminējāt asociācijas, kas raisās saistībā ar purva bridēju. Kolektīvajā apziņā iesakņojies mīts par nevarīgo latviešu vīrieti un alkohola slāpēm.
Es neteiktu, ka mani ļoti interesē alkoholisma tēma. Man bija interesanti atrast to, kas principā rada citos cilvēkos asociāciju ar Edgaru kā traku, no pārējiem nost stāvošu, bet reizē arī bara līderi. Dzeršanas tēma tur ir – parādīta gan skaista, gan groteski šausminoša, bet galu galā tā ir pavērsta pavisam citādi. Ne jau dzeršana ir galvenā problēma.
Pats dzeršanas process taču nav nekas interesants, daudz interesantāki ir iemesli un sekas.
Ne velti daudzi rakstnieki, sākot ar Remarku un citiem, dzeršanā saskata daudz ko poētisku. Arī es tur meklēju poētismu un cēloņus.
Lasot ziņu, ka Regnārs Vaivars veido mūziklu kopā ar vairāku mūziklu autoru Kārli Lāci, jāatzīst, biju ieintriģēta. Komponista rokraksts nav pat attāli līdzīgs tam, ko jūs pats savulaik radījāt grupas “Visādi gadījumi” provokatīvajās performancēs. Kā atradāt kopīgu valodu?
Mans izrādes muzikālais koncepts brēktin brēca pēc ļoti talantīga un ambicioza komponista, un ir ļoti liels prieks, ka izdevās tādu satikt. Šī izrāde ir divu stihiju satikšanās. Mūzika šeit ir tikpat būtiska, iespējams, vēl būtiskāka par vārdu.
Patiesībā, lai kā man kā teksta autoram to negribētos atzīt, laikam mūziklu skatītājiem mūzika tomēr ir būtiskāka. Tāpēc man bija svarīgi izdarīt visu, lai vārds nāktu uz āru, aizietu līdz skatītājam. Lai turētu līdzi mūzikas jaudai, vārdam jābūt ļoti spēcīgam.
Piedāvāju Kārlim mūzikas koncepciju, kas būtu interesanta man, cerot, ka viņam pret to nebūs nekādu antipātiju un šķitīs interesanti. Rādīju daudz muzikālu piemēru. Mani saista dažādu lietu sintezēšana, lai iegūtu tādu muzikālu pilnasinīgumu, kāds man šķiet nepieciešams šajā darbā. Ļoti daudz runājām par konceptuālām lietām un to, kā savienot dažādus mūzikas virzienus, iegūstot vienu ļoti monolītu audumu.
Mūzika izdevusies ļoti daudzšķautņaina, spēcīga, jā, arī vokāli ļoti sarežģīta.
Uz skatuves mēdz būt arī 24 cilvēki, kuri brīžiem dzied vienlaikus. Vokālie pedagogi (Ieva Dreimane un Ieva Kerēvica. – A.K.) atzina, ka tas esot pamatīgs pārbaudījums aktieriem. Tomēr esam panākuši, lai šo sviedru smaku nekādā gadījumā nejustu – domāju, esam paveikuši mazu varoņdarbu.
Vēl būtiski, ka izrādē ir dzīvā mūzika, jo man šķita amorāli, ka uz izrādes sākumu atnāktu kāds cilvēks, piespiestu podziņu “play” un varētu pat mierīgi aiziet mājās, jo apakšā skanētu fonogramma, bet aktieri tik dziedātu un dziedātu. Nē! Šeit visam jārodas uz vietas un katru reizi kā pirmoreiz.
Minējāt, ka notikumi mūziklā paliek Blaumaņa laikmetā, 19. gadsimta beigās. Viena no teātra zīmēm, kas liecina par laikmetu, ir kostīmi. Jau vairākkārtīgi, un arī šoreiz, strādājat kopā ar kostīmu mākslinieci un arī dzīvesbiedri Madaru Botmani.
Atmetot šķietami nesvarīgo apstākli, ka Madara ir mana sieva, viņa ir arī aktrise un uz kostīmiem skatās citādi. Ne tikai ņem vērā to, ko grib režisors un piedāvā materiāls, bet arī to, kā katram aktierim var palīdzēt ar kostīmu, izcelt viņa plusus, notušēt mīnusus, un kā ar kostīmu var katram tēlam iedot kaut ko vēl klāt bez tā, ko dodu es kā režisors.
Vēsturiskais laika posms Madarai ir bijis iedvesmas avots, turklāt jāatceras, ka tā ir muiža, nevis vienkārši Latvijas lauki. Tur būs daudz interesanta, ko skatītājs ieraudzīs. Nevaru lepoties, ka būtu redzējis daudz šā Blaumaņa darba iestudējumu, tomēr domāju, ka tur būs ļoti interesanti pagrieziena punkti, kur, preparējot to laiku, atklājās daudz negaidītu lietu. Piemēram, izrādās, ka cilvēki ģērbās ne gluži tā, kā ir iedomāts.
Bet par pārējo – lai skatītājs nāk un skatās, jo izstāstīt to šobrīd būtu tas pats, kas izstāstīt gleznu.
19. gadsimts ir īpašs laiks, kad veidojās latviešu nācija, latviskuma izpratne. Jums ir savs skaidrojums, kādēļ Blaumanis ir latvisks un viņa tēli – nacionāli arhetipi?
Atklāti sakot, neesmu pārliecināts, ka Blaumanis būtu tīri latvisku arhetipu ražotājs. Iespējams, ka arī daudzas citas tautas dzērājpuisi, trakuli un nebēdnieku uztvertu par savu.
Man negribētos domāt, ka latviešiem šis stāsts būtu jāuztver kā tāda nolemtība un mēs būtu tendēti būt par “Edgariem” un “Kristīnēm”.
Tas būtu tāpat kā apgalvot, ka visi somi ir ieņemti somu pirtīs. Es šo stāstu kodēju kā unikālu, atsevišķu gadījumu, nevis visiem pazīstamu situāciju vai mūsu tautas likteni. Un tas nekas, ka Kristīnēm dzimst arvien jaunas Kristīnes. Gan jau tas ir arī citās tautās.
Tomēr Akmentiņš drīzāk ir pārticības un stabilitātes simbols, kurš gan pašam Blaumanim, gan vēlāk, dažādās interpretācijās teātrī un kino, palicis kaut kur ēnā.
Jā, Blaumanim viņš ir vairāk informācija, ne personība, bet mēs viņu šeit padarām reālu un arī ļoti pievilcīgu. Apzināti viņš mums ir arī vienos gados ar Kristīni un Edgaru (aktieris Sandis Pēcis. – A. K.).
Esmu padarījis Akmentiņu par ļoti spēcīgu indivīdu, kurš principā kļūst par nopietnu konkurentu Edgaram. Mums izrādē ir reāls mīlas trīsstūris. Tas ļauj gan Kristīnei, gan Edgaram tik ļoti “neņemties” pašiem ap sevi un tikai vienam ap otru. Tas paver viņu tēliem jaunas iespējas un arī padara mātes traģēdiju daudz nopietnāku, dziļāku un viņas rīcību vēl saprotamāku un cilvēciskāku.
Pirmizrāde tika pārcelta – sarežģītības dēļ?
Tieši tā. Bija ļoti grūti apgūt muzikālo materiālu – tam paredzētajā laikā tas nebūtu iespējams. Skatītāji redzētu ne līdz galam kvalitatīvu produktu. Varbūt mēs būtu varējuši visu “sadzīt” un, iespējams, iznākums patiktu arī bez šīs vienas papildu nedēļas, bet esmu kategorisks attiecībā pret kvalitāti.
Neiet līdz galam būtu apgrēcība pret skatītāju.
Mēs ejam uz izcilību.
Mūzikls “Purva bridējs ugunī” Liepājas teātrī
Režija, librets un dzeja – Regnārs Vaivars
Mūzika – Kārlis Lācis
Scenogrāfija – Regnārs Vaivars, Toms Grīnbergs
Horeogrāfija – Regnārs Vaivars sadarbībā ar Ingu Raudingu
Kostīmi – Madara Botmane
Gaisma – Mārtiņš Feldmanis
Muzikālais vadītājs – Normunds Kalniņš
Lomās: Agnese Jēkabsone (Kristīne), Gints Grāvelis (Edgars), Sandis Pēcis (Akmentiņš), Karīna Tatarinova, Signe Dancīte, Edgars Pujāts, Kaspars Kārkliņš, Viktors Ellers un citi.
