Gandarījums un citas sajūtas 0
Redzot to vieglumu, ar kādu valdība otrdien pieņēma lēmumu atjaunot tautības ierakstu pasēs no šā gada 1. aprīļa, pārņem divējādas sajūtas. Pirmkārt, protams, gandarījums, ka ir saklausīts daudzu pilsoņu viedoklis un galu galā tas tomēr izrādījies svarīgāk nekā ierēdnieciski tehniskā pieeja konkrētajā jautājumā.
Nepārspīlēšu, sakot, ka šis lēmums tapis, pateicoties “Latvijas Avīzes” lasītājiem, kas pirmie pamanīja izmaiņas pasēs un pavēstīja par to redakcijai. Protams, bija arī citi viedokļi un tiem tika dota iespēja izpausties avīzes slejās, tomēr, kā nācās secināt, mūsu lasītājus tie pārliecināt nespēja. Toties diskusija gan parādīja, ka šis nav tehnisks, kā sākumā šķita, bet pat ļoti politisks jautājums. Jau pēc lēmuma atjaunot tautības ierakstu interneta sociālajos tīklos atskanēja vaimanas, ka nu tik sākšoties lielā diskriminācija pēc etniskā principa. Konkrēti piemēri, kā tas varētu izpausties, gan netika nosaukti, tikai teorijas, ka kaut kas tāds it kā varētu notikt. Bet ko darīt, ja teorētiski kāds izdomātu diskriminēt pēc acu krāsas? Ielikt jau laikus visiem vienādas kontaktlēcas?
Vienlaikus rodas sajūta, ka valdības lēmums nācis ar tādu kā “nu ja jau jums tik ļoti vajag…” pieskaņu, un nav pārliecības, ka ar līdzīgām iedzīvotājiem nesaprotamām un nepieņemamām izmaiņām dažādos normatīvajos aktos nebūs jāsastopas arī turpmāk. Jo atklājas, ka ierēdņi dzīvo savā pasaulē un iedzīvotāju viedoklim tajā nav vietas.
Tas tiek noskaidrots tikai tad, kad likums un noteikumi jau ir pieņemti un stājušies spēkā, un arī tikai tad, ja iebildumi ir pietiekami skaļi. Varbūt saikne ar sabiedrību nemaz nav ierēdņu uzdevums? Tāpēc ir valdība un Saeima, kas sastāv no tautas vēlētiem priekšstāvjiem, un viņiem tad arī vajadzētu būt tam “sietam”, kas nelaiž cauri lēmumus, kas izsauks sabiedrības sašutumu un iebildes (nav runa par nepopulārām, bet nepieciešamām reformām, kādas dažreiz nākas pieņemt). Tomēr arī šis “siets” nedarbojas, un nereti politiķiem jaunie noteikumi izrādās ne mazāks pārsteigums kā viņu vēlētājiem.
Gandrīz reizē ar lēmumu par tautības ieraksta atgriešanos pasē plašsaziņas līdzekļos parādījās cita ziņa – par bērnu dzimšanas apliecībām, kuras ar ierēdņu gādību padarītas par necilu papīrīti. Iemesli esot taupība (izdošoties ietaupīt ap pieciem tūkstošiem latu gadā) un tas, ka papīra versija vispār skaitās vecmodīga, tagad taču mēs orientējamies uz to, lai viss kļūtu elektronisks un ērti lietojams internetā. Tas, ka jaunajiem vecākiem skaisti noformēta dzimšanas apliecība varētu radīt pozitīvas emocijas un lielāku patriotisma sajūtu pret valsti, līdz tehnokrātu prātiem neaiziet. Lai gan tā dīvaini – vai tad viņiem pašiem bērnu nav?
Nu politiķi sola, ka arī dzimšanas apliecību iepriekšējais formāts tikšot atjaunots, par to stāvēt un krist gatava pat Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Ja tas tā turpināsies, var pat rasties sazvērestības teorija, ka dažādas nejēdzības tiek sastrādātas apzināti, lai kāds “labais” politiķis vēlāk varētu uzlabot savu reitingu.
Vienīgi katrs tāds gadījums drupina kopējo attieksmi pret varu un valsti. Un tā ir ļoti pateicīga vide dažādiem demagogiem, aicinot uz jaunām revolūcijām, “frontēm” un visu pārējo. Jo lielāka varas nevērība pret cilvēkiem, jo vairāk iespēju, ka uz šiem āķiem kāds arī uzķersies.
