Monika Zīle: Lai kā arī šobrīd būtu, ne Šlesers, ne Gobzems augstu nepalēksies 53
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Redzot, cik bieži ļaudis ignorē veselo saprātu, ir jābrīnās, ka cilvēce tomēr vēl nav aizgājusi bojā.” Džeroms K. Džeroms
Pirms dažām dienām sociālajos tīklos parādījās aicinājums pievienoties grupai, kas, glābjoties no skarbiem brīvības ierobežojumiem Latvijā, būtu gatava meklēt patvērumu Baltkrievijā, lai tur baudītu dzīvi bez sejsegiem un vakcinācijas.
Daži ieinteresētie vai vienkārši ziņkārīgie uzrunai atsaucās, taču domubiedru debašu sākumā gandrīz vienprātīgu atbalstu guva priekšlikums tomēr palikt dzimtenē, kādā skaļā formā liekot valdībai saprast: joki nebūs.
Viena daļa potenciālo nomadu balsoja par politiskā patvēruma prasīšanas akciju pie baltkrievu vēstniecības.
Otrai pievilcīgāks šķita emigrēt gatavo protesta brauciens attiecīgi dekorētu transportlīdzekļu kolonnā robežas virzienā: šī demonstrācija likšot Ministru kabinetam satrūkties un palaist svabadāk stingro noteikumu apaušus.
Tā kā diskusija drīz izplūda ar aizceļošanas tematu nesaistītās gultnēs – zākāja veselības ministru un pēla valdību, atmaskoja globālo kapitālismu un Bilu Geitsu personīgi, piesauca Dievu un šausminājās par tupeņu cenām, – dalībnieki, liekas, līdz konkrētam lēmumam nenonāca.
Tagad arī šo debašu pēdas, iejaucoties Baltkrievijā baudāmo brīvību lietišķiem kritiķiem un smīnošiem laimīga ceļa novēlētājiem, jau padzisušas. Kas zina, nodoms tomēr nav atmests un tiek klusītēm slīpēts kādā savējo štābiņā.
Bet ticamāk šķiet, ka doma patverties zem “baķkas” jumta piedzīvojusi citu stihiski dzimušo ieceru likteni un nemaz nav dzīvotspējīga. Iemesls – trūkst līdera. Šajā gadījumā nav iemesla skumt, bet, lūkojoties plašākā leņķī, ir jāsāk nopietni bažīties par spilgtu politisku un pilsonisku izcilību deficītu mūsu sabiedrībā.
Kaut arī demokrātiskā valstī ikviens pats lemj savu ceļu, tomēr vajadzīgs kāds, kurš karti pazīst vismaz labāk nekā vidusmēra lietotājs. Ja tādu cilvēku nav, sabiedrība kļūst līdzīga bez barveža palikušam un haotiski klīstošam ganāmpulkam.
Lai gan arī pagātnē Latvijā tāpat neatradīsim pilnīgi visas sabiedrības dievinātu personību un plaši atbalstītās tāpat nav spējušas ilgi noturēties uz popularitātes pjedestāla, tik skumdinoši tukšs līderu soliņš, liekas, ir pirmoreiz.
Daži politikas analītiķi uzskata, ka šo nabadzību veicinājis elektorāts, ikreiz pirms vēlēšanām “pasūtot” svaigas sejas – pieprasījumam rezultējoties 13. Saeimā ar 60 procentiem jaunpienācēju, esam ieguvuši ļoti bālu parlamenta sastāvu, maigi sakot.
Daži no politiski rekrutētajiem, pieredzi iegūstot, nav izslēgts, laika gaitā tuvotos līdera pakāpei, taču diezin vai vēlētājs ļaus viņiem turpināt mācības 14. Saeimā.
Lai cik skaļi Vecrīgas tusiņos dziedātu Aināra Šlesera šībrīža atbalstītāji un lai cik krāšņi savas draudzes nākotnes panākumus patlaban izgavilētu Aldis Gobzems, neviens no kungiem augstu nepalēksies: vakcinācijas kārts nav piemērota kārts ilgai spēlei.
Līderu trūkums sēj zemdegu paniku arī koalīcijas partijās. Trīs gadi paskrējuši sīkās ķildās un krēslu aizsardzībā, bet līdz nākamajam rudenim laika pārāk maz, lai kādam no sava vidus gudri dotu iespēju izvirzīties vēlētāju lielākajai daļai nozīmīgu interešu aizstāvja pozīcijā.
Tur nav arī opozīcijas zvaigžņu. Varbūt izklausās paradoksāli, bet stipra opozīcija ir ļoti labs politisko muskuļu attīstības stimuls valdošajām partijām, kuras zināmā mērā tagad palikušas bez trenera un kaitinoši atsēž deputātu un ministru krēslos.
