Gan skumji, gan sāpīgi. Armands Znotiņš recenzē vokālo kamermūziku Lieldienu nedēļā 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No visiem aizvadītās nedēļas muzikālajiem pasākumiem izvēlēties tieši dziedātājas Ļubovas Karetņikovas koncertu rosināja vairāki iemesli.
Pirmkārt, līdz šim viņa nebija dzirdēta, jo mākslinieces debijas solokoncerta datumā 2020. gada 25. septembrī aktuālāka šķita Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas programma ar vijolnieku Marku Buškovu – toreiz par šādu izvēli vilties nenācās, taču Inese Lūsiņa rakstīja: “Jaunais soprāns Ļubova Karetņikova savaldzina klausītājus ar skaistu balsi un dziļu kamermūzikas izpratni.”
Tagad pārliecinājos, ka tā patiešām ir – ja klasiskajā mūzikā vispār var runāt par valdzinājumu, tad tas izriet no mākslinieka spējas izteikt personisku individualitāti, un 2022. gada 13. aprīļa programmā šī iezīme bija jaušama, un tas pats attiecas arī uz iedziļināšanos kamermūzikas estētikā, krāsās, spēles noteikumos.
Par otru iemeslu kļuva Ļubovas Karetņikovas un pianistes Innas Davidovas izvēlētais repertuārs. Vēlreiz pārskatot Lieldienu nedēļas koncertus, nav šaubu par, piemēram, Latvijas Radio kora profesionalitāti, taču Kančeli, Silvestrova, Vaska un Dubras mūzika Lielajā piektdienā skanēja jau iepriekšējos gados un, visticamāk, būs dzirdama arī nākamajos; savukārt Ļubova Karetņikova pirms diviem gadiem dziedāja Mocarta, Šūberta un Riharda Štrausa opusus, kas koncertrepertuārā nav nekāds retums.
Šoreiz koncertzālē “Artissimo” bija pavisam pretēji – programma sākās ar Georgija Sviridova solodziesmām (“Ziemas ceļš” ar Aleksandra Puškina dzeju, “Bērziņš” ar Sergeja Jeseņina dzeju, “Rudenī” ar Mihaila Isakovska dzeju), turpinājās ar Mečislava Veinberga ciklu “Ebreju dziesmas” un Modesta Musorgska ciklu “Bērnistaba”, bet noslēgumā atkal Sviridovs – dziesmām “NN portrets” un “Debesu mākonīši” Mihaila Ļermontova vārdi, bet “Pūpolīši” ir arī Aleksandra Bloka dzejolis.
Tātad – ikdienā šāda mūzika neskan. Atmiņā gan palicis Riharda Millera un Hertas Hansenas tiešsaistes koncerts ar Sviridova ciklu “Pēterburga”, taču citādi viņa skaņdarbi jāmeklē jau pieminētā Radio kora programmās, no Musorgska Latvijā spēlē gandrīz vai tikai svītu “Izstādes gleznas” – un parasti spēlē slikti, savukārt Veinbergs visbiežāk pārstāvēts “Kremerata Baltica” programmās, un ar kamerorķestra spēkiem nepietiek Divdesmit otrās simfonijas, Divdesmit pirmās simfonijas, Rekviēma, operas “Idiots” vai operas “Pasažiere” interpretācijām.
Turpat var atrast skaidrojumu arī tam, kādēļ Čaikovska vai Rahmaņinova vokālā kamermūzika ir daudz populārāka – šiem skaņdarbiem piemīt romantiski plūstoša izteiksme, turpretī Musorgski romantisms neinteresē. Viņam svarīgs ir reālisms – taču, kā zināms, šis termins mūzikā automātiski kļūst par oksimoronu.
Ļubova Karetņikova tad nu izdarīja ļoti daudz, lai Musorgska “Bērnistaba” un Veinberga “Ebreju dziesmas” skanētu izteiksmīgi, dzīvīgi, piepildīti. Viņas vokālās dotības patiešām ir teicami piemērotas kamermūzikai – intonācija precīza, balss ar kontrolētu vibrato, tembrs pastāvīgi izgaismojas daudzveidīgās un kolorītās niansēs.
Klāt nāk bagātīgs emociju atveidojums, un tad arī radās apjauta, kādēļ šo mūziku klausīties ir gan skumji, gan sāpīgi, lai arī atšķirībā no “Ebreju dziesmām” ciklā “Bērnistaba” atklāta dramatisma it kā nav. Vispirms jau šādā priekšnesumā lieliski bija dzirdams, ka Mečislava Veinberga 1943. gadā radītais opuss ar Ichoka Pereca dzeju atspoguļo vajātas un nīdētas tautas mentalitāti un dzīvi visdrūmākajos apstākļos (un ebreju vietā tikpat labi var likt poļus vai ukraiņus), kur darba vēstījums turklāt pausts caur bērna uztveres prizmu.
Taču Musorgska “Bērnistaba”, kur vārdus rakstījis pats komponists, klausītājus uzrunā no tāda paša skatpunkta, un šajā asociāciju spektrā rodama gan atskārsme par tālu 19. gadsimta pasauli, kas nekad vairs neeksistēs (gluži kā Čehova stāstu pasaule), gan identificēšanās ar seniem notikumiem, izjūtām, pārdzīvojumiem, kuri pieauguša cilvēka dzīvē tieši tāpat nekad vairs neatgriezīsies, gan atminēšanās par ģēniju, kurš nomira 42 gadu vecumā bez ģimenes un bērniem, bez atzinības, bez slavas. Pelnītais novērtējums pienāca tikai 20. gadsimtā.
Protams, Ļubovas Karetņikovas un Innas Davidovas koncertā netrūka arī liriskāku un romantiskāku noskaņu – kas, starp citu, arī Sviridova mūzikā prasīja vērā ņemamu virtuozitāti, un jāteic, ka pianistes profesionālā sagatavotība joprojām ir atbilstoša tik nopietniem priekšnesumiem. Taču zīmīgi, ka tieši Georgija Sviridova aiziešanu mūžībā 1998. gadā daudzi uzskata par noslēgumu 300 gadus senajai krievu kultūrai – iespējams, ka nākotnē uz Krievijas Federācijas drupām radīsies jauna kultūra, bet pagaidām atliek koncentrēties uz Čehovu. Un Buņinu. Un Ahmatovu.
Noslēgumā jāpiebilst, ka Ļubova Karetņikova kopā ar citiem mūziķiem būs dzirdama jau 22. aprīlī Hermaņa Brauna fonda rīkotajā labdarības koncertā Ukrainas atbalstam, taču viņas uzstāšanos labprāt dzirdētu arī citkārt un ne tikai romantisma vai Vīnes klasiskās skolas opusos. Divas Veinberga operas jau pieminētas, un, bez šaubām, repertuārā nepieciešams atgriezt arī Musorgska “Hovanščinu” un “Borisu Godunovu”. Un uzrunāt “Borisa Godunova” titullomai Edgaru Ošleju, savukārt soprāna lomām – Ļubovu Karetņikovu taču būtu daudz vienkāršāk, nekā meklēt pa visu pasauli slavenus viesmāksliniekus? Un tomēr – to zina vienīgi Dievs, kad tāds brīdis pienāks, bet tieši Musorgskim ļoti gribētos pateikt klātienē: “Klausieties, Modest Petrovič, jūs esat ģēnijs. Jūs mums visiem esat ļoti svarīgs. Mēs visi jūs mīlam.”
