Gan Lūcis, gan Kārlis Zāle. Saruna ar aktieri Imantu Stradu 0
18. augustā Valmieras teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos dokumentālā izrāde “Lūcis”, kas iekļauta Latvijas valsts simtgades programmā. Pētnieciskais skatuves darbs “Bērni iet”, kas pārtapis izrādē “Lūcis”, radies, pateicoties veiksmīgai sadarbībai starp Valmieras pilsētas pašvaldību, Valmieras drāmas teātri un producentu kompāniju “Pigeon Bridge”.
Iestudējuma režisore Elīna Cērpa pirms dokumentālās izrādes tapšanas veikusi apjomīgu pētījumu par aktiera un režisora Pētera Lūča darbu un laiku Valmieras teātrī. Interesanti stāsti arī uzzināti, tiekoties ar izcilās personības laikabiedriem. Izrāde būs kā vēstījums jaunākajai paaudzei par Pētera Lūča daiļradi un viņa atstāto mantojumu Valmieras teātrim.
Aktieri, režisoru un skatuves mākslas pedagogu Pēteri Lūci (1907.–1991.) plašāka sabiedrība iepazina kā Oskaru Kļavu pirmajā latviešu pilnmetrāžas skaņu spēlfilmā “Zvejnieka dēls” (1939). Valmierā pirmo darbu – Rūdolfa Blaumaņa “Indrānus” – viņš iestudēja 1943. gadā, bet no 1957. gada līdz mūža nogalei viņš bija Valmieras teātra galvenais režisors. 2017 . gadā tiks atzīmēta Pētera Lūča 110.gadadiena.
Pētera Lūča lomā viens no Valmieras teātra vadošajiem aktieriem Imants Strads, kurš nupat jūnijā nominēts Gada aktiera balvai par viņa atveidoto atraitni Gurmižsku izrādē “Muiža kaņepēs” Valmieras teātrī.
– Par Gurmižskas lomu Indras Rogas iestudētajā izrādē “Muiža kaņepēs” Valmieras teātrī esat nominēts kā Gada aktieris. Ar “Spēlmaņu nakts” balvām līdz šim laikam lutināts neesat…
– Imants Strads: – Nominācijas bijušas trīs, kas arī nav slikti. Taču kāds vienmēr bijis labāks. Tas ir normāli.
– Kā raksta teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska, jūsu spēlētajai atraitnei Gurmižskai, sievietei labākajos gados, nevar nejust līdzi, kad asaru pilnām acīm viņa apjauš – tik dziļi ielolotais, tā uzcerētais – un kas par to, ka padsmit gadus jaunākais? – Vosmibratovs ir viņu apšmaucis… Kādām acīm pats skatāties uz savu varoni?
– Protams, ne jau izsmejot. Kā savas lomas advokāts, to nemaz nevarētu atļauties. Un kādēļ gan lai to darītu? Arī Francijas prezidentam Makronam, piemēram, sieva ir divdesmit gadus vecāka… Parasti šo lomu dod spēlēt atbilstoša vecuma sievietēm, kuras mēģina šo atraitni par daudz aizstāvēt un padarīt labāku nekā viņa īstenībā ir. Es nemēģinu tik ļoti aizstāvēt, bet saprast sievietes rīcības cēloņu un arī sekas. Un man kā vīrietim nav nekādu kompleksu un problēmu visā iejusties un stāstu izstāstīt.
Izrādes režisore Indra Roga, mēģinājumos teica – skaties uz mani, ņem no manis, kā es te skrienu, ņemos! Viņai jau ar tas vecums tuvu (pasmaida), nesaku, ka mēģināju pēc Rogas izdarīties, bet kaut kādas izpausmes kādā brīdī tur arī ir…
– Drīz jūs redzēsim arī divās jaunās filmās.
– Jā, pēc Anšlava Eglīša romāna “Homo novus” veidotajā Annas Vidulejas spēlfilmā esmu meiteņu ģimnāzijas direktors. Neliela lomiņa. Bet oktobrī pirmizrādi piedzīvos Ilonas Brūveres dokumentāla spēlfilma “Ievainotais jātnieks” par tēlnieku Kārli Zāli, kuru man uzticēts atveidot. Esmu dokumentos papētījis tēlnieka dzīvi, filmējoties bijis kā Brīvības pieminekļa pašā augšā pie trim zvaigznēm, tā ar saviem soļiem izmērījis visus simt divdesmit sešus pakāpienus Brīvības pieminekļa iekšienē. Par Kārli Zāli ir interesanti fakti. Jau tajā laikā viņš piekopis to, ko mēs šodien dēvējam par “atkatu”, mācējis uzklāt galdu, aizsūtīt uz Berlīni vai Parīzi žūriju… Uzzinājis par pieminekļa metu konkursu, Kārlis Zāle noprasījis – vai jau nav zināms uzvarētājs? Tā sakot, vai vispār vērts iespringt, strādāt… Mācējis izgrozīties, dzīvot. Bet galu galā Brīvības piemineklis stāv joprojām. Brāļu kapi stāv joprojām. Un mēs ar tiem lepojamies.
Pilnu interviju ar Imantu Stradu lasiet 8. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
