“Gan latvieši, gan gruzīni ir piedzīvojuši grūtus apspiestības laikus.” INTERVIJA ar Gruzijas prezidenti Salomi Zurabišvili 0
Šonedēļ vizītē Latvijā bija Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili. Viņa tikās ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci un Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Gruzijas prezidente sniedza arī interviju “Latvijas Avīzei”.
Jūsu ekselence, jūs esat dzimusi un augusi Francijā, tāpēc varbūt jums no malas labāk redzams pārsteidzošais fakts – milzīgās simpātijas, kas valda gruzīnu un latviešu tautu starpā. Turklāt tā bijis vienmēr – šodien, iepriekš padomju laikos, un pat cara impērijā. Kā tas iespējams, ka ģeogrāfiski tik tālas, arī mentalitātē atšķirīgas tautas jūtas tik tuvas?
S. Zurabišvili: Saka jau, ka pretējie poli pievelkas. Mēs patiešām esam dažādi: jūs atturīgi ziemeļnieki, mēs – emocionālie, temperamentīgie dienvidnieki. Tāpat atbilde meklējama mūsu tautu vēsturē. Gan latvieši, gan gruzīni ir piedzīvojuši grūtus apspiestības laikus. Jau emigrācijā es ievēroju, cik labi trimdā dzīvojošie gruzīni saprotas ar latviešiem, lietuviešiem un igauņiem.
Mums bija viens kopīgs mērķis – brīvība, mūsu valstu neatkarība, viens pretinieks – padomju okupācijas režīms.
Viena cīņa par valodas un kultūras saglabāšanu.
Šogad mēs atzīmējam divas jubilejas. Ir pagājuši trīsdesmit gadi kopš “Baltijas ceļa” akcijas, kad 1989. gada 23. augustā Baltijas tautas dzīvā ķēdē savienoja Viļņu, Rīgu un Tallinu. Bet pavisam nesen mēs Gruzijā pieminējām traģiskos 1989. gada 9. aprīļa notikumus, kad Tbilisi ielās sadursmēs ar padomju armiju gāja bojā 19 demonstranti. Nav nekāds brīnums, ka abu tautu kopīgā vēsturiskā pieredze radījusi ciešas garīgas saites.
Jūsu dzīves un darba pieredze ir visai neparasta, pat unikāla. Ko jūs vēlētos paveikt Gruzijai? Kādas ir jūsu prezidentūras prioritātes?
Tās ir viegli aprakstīt, bet ne tik viegli sasniegt. Pavisam īsos vārdos – esmu pirmā Gruzijas prezidente, kas nāk no Eiropas, un vēlos būt pirmā tādas Gruzijas prezidente, kas kā valsts jau pilnībā iekļāvusies vienotajā Eiropā. Šajā ziņā vēlos līdzināties jūsu prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, kura savas prezidentūras laikā piedzīvoja Latvijas iestāšanos NATO un ES.
Latvija vienmēr atbalstījusi Gruziju ceļā uz Eiropas Savienību un NATO. Lai iestātos šajās organizācijās, valstīm ir jāatbilst noteiktiem standartiem. Tas nozīmē daudz darba un reformas. Kā patlaban veicas Gruzijai? Pēdējā laikā izskanējušas bažas, ka reformu process esot kļuvis lēnāks.
Mēs esam smagi, mērķtiecīgi strādājuši un daudz sasnieguši. Arī šodien reformu process Gruzijā nav kļuvis lēnāks, tas turpinās ar iepriekšējo sparu. Dzīvē ir tā iekārtots – jo vairāk jūs sasniedzat, jo grūtāk tiekties uz priekšu un spert nākamos soļus. Arī maratonā pēdējie metri ir visgrūtākie.
Viens no iemesliem, kāpēc es patlaban apciemoju Gruzijas tuvākos draugus un sabiedrotos, ir vēlreiz apliecināt mūsu izvēlētā ceļa nemainību.
Tāpat vēlos nodot vēsti, ka tieši šajā laikā mums ļoti nepieciešama sabiedroto izpratne un atbalsts. Pirmkārt, mēs sagaidām politisku pretimnākšanu. To, ka gan ES, gan NATO panāk pretī mūsu vēlmēm, centieniem un ambīcijām. Otrkārt, lai reformu procesā mēs varētu virzīties uz priekšu vēl ātrāk un kvalitatīvāk, mums joprojām nepieciešams mērķtiecīgs finansiāls atbalsts no ES.
Kad es pirms diviem gadiem ceļoju pa Gruziju, mani pārsteidza jaunās, no stikla celtās valdības iestāžu un policijas ēkas. Savulaik prezidents Mihails Saakašvili šajās caurspīdīgajās ēkās saskatīja simbolu cīņai pret korupciju. Jūsu kaimiņvalstī Armēnijā cilvēki jokodamies teica, ka dot kukuli gruzīnu policistam esot tas pats kas pašnāvība. Vai Saakašvili laikā iesāktā korupcijas apkarošana turpinās?
Tā vairs nav cīņa tādā veidā kā pirms gadiem piecpadsmit, jo korupcija Gruzijā lielos vilcienos ir izskausta.
Nesen man atstāstīja gadījumu ar kādu ārzemnieku, kurš mēģinājis samaksāt policista uzlikto sodu skaidrā naudā un bijis pārsteigts par atraidījumu, jo sodus pie mums jau sen var samaksāt tikai bankā vai internetā. Korupcijas apkarošanā mēs patiešām esam spēruši milzu soļus, to atzīst gan iedzīvotāji, gan starptautiskie eksperti. Es drīzāk vēlētos pieminēt citas daudz nopietnākas problēmas.
Piemēram, joprojām augstais bezdarbs un zemie sociālās nodrošinātības standarti. Mums ir visaptveroša veselības aizsardzības sistēma, taču tās līmenis varētu būt augstāks. Viena no pašreizējām valsts prioritātēm ir profesionālās izglītības sistēmas reforma, kas vērsta uz bezdarba samazināšanu nākotnē.
Tieši augstais bezdarbs, it īpaši lauku reģionos, ir galvenais iemesls tam, ka cilvēki atstāj Gruziju un dodas uz ārvalstīm labākas dzīves meklējumos.
Vienlaikus mēs saduramies ar faktu, ka daudzās nozarēs trūkst kvalificēta darbaspēka. Tāpēc pašreizējā valdība tik lielu uzmanību pievērš reformām izglītības jomā.
2008. gadā jūs atbalstījāt ideju, ka Gruzija nākotnē varētu kļūt par konstitucionālu monarhiju. Valsti, kur varas tronī sēstos Bagrationu dinastijas pārstāvis. Vai ideja paliek spēkā joprojām?
Šķiet, šajā jautājumā laikam esmu mazliet pārprasta. Es neiestājos par monarhijas atjaunošanu, vien vairākkārt esmu uzsvērusi, ka monarhija kā valsts pārvaldes iekārta atbilst gruzīnu tautas mentalitātei. Gruzijai ir ļoti sena vēsture, mēs bijām viena no pirmajām tautām, kas pieņēma kristietību, tas notika jau tālajā 331. gadā. Bagrationu dinastija valdīja Gruzijā aptuveni tūkstoš gadus, tā ir viena no vecākajām Eiropā. Saprotams, šis laiks ir atstājis dziļas pēdas tautas apziņā.
Jūs esat bieži izteikusies, ka modernajai Gruzijai jābalstās uz vēsturē sakņotām gruzīnu tautas vērtībām. Kādas tās ir?
Es gribētu īpaši pieminēt vienu no tām – iecietību, toleranci. Var teikt, ka šajā ziņā Gruzija ir pat ļoti eiropeiska zeme. Šodien mēs pat labā nozīmē izceļamies uz “vecās Eiropas” fona, kur pēdējā laikā dažviet vērojams neiecietības pieaugums. Gruzīni ir lepni ar to, ka mūsu tauta 27 gadsimtus ilgi sadzīvojusi ar ebreju kopienu, un šajā laikā nav bijis neviena etniskā naidā pamatota incidenta gruzīnu un ebreju starpā.
Mūsu zemē ir ievērojamas armēņu kristiešu un azerbaidžāņu musulmaņu kopienas.
Katra no šīm minoritātēm dzīvo kompakti savos reģionos, kur netraucēti kopj nacionālo kultūru, lieto dzimto valodu ikdienas saskarsmē un skolās. Attiecības starp gruzīniem, azerbaidžāņiem un armēņiem ir labas. Ko vēlētos īpaši uzsvērt – nav bijis neviena incidenta mūsu azerbaidžāņu un armēņu starpā. Ievērojot faktu, ka Azerbaidžānas un Armēnijas starpā vēl pavisam nesen bija karš, tas nebūt nav pašsaprotami.
Jūs kļuvāt par Gruzijas ārlietu ministri 2005. gadā. Viens no jūsu lielākajiem panākumiem – Krievijas militāro bāzu izvākšana no Gruzijas. Un tomēr Krievija atgriezās Gruzijā 2008. gadā – sākumā kā agresors, vēlāk atzīstot Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību. Kāds ir iespējamais ceļš uz šo teritoriju atgūšanu?
Mums ir nelokāmi un nenogurstoši jāturpina iesāktais ceļš uz Eiropas Savienību un NATO.
Vēl tālāk jāpaplašina un jāpadziļina sadarbība ar partnervalstīm šajās organizācijās. Vienlaikus nedrīkstam aizmirst to tautas daļu, kas patlaban dzīvo okupētajās teritorijās, tāpēc iespēju robežās cenšamies uzturēt saites. Mēs nevaram un arī nevēlamies šo teritoriju atgūšanai lietot militāru spēku. Tomēr sagaidām, ka mūsu draugi un partneri visos iespējamos gadījumos atgādina Krievijai, ka nekas nav aizmirsts un ka pašreizējā situācija ir absolūti nepieņemama.
Kā jūs raksturotu pašreizējās Gruzijas un Krievijas attiecības?
Ja neskaita provokācijas no mūsu ziemeļu kaimiņa puses – kā nekādas.
Krievija apgalvo, ka Abhāzijā, Dienvidosetijā un Krimā mums ir darīšana ar tautu pašnoteikšanās tiesībām. Kur beidzās tautu pašnoteikšanās tiesības un kur sākās sākas separātisms?
Es varu atbildēt tikai par Abhāziju un Dienvidosetiju. Gruzijas tauta vēlmi pašai lemt savu likteni izteica 1991. gada 31. martā notikušajā referendumā par Gruzijas neatkarību. Referendums notika visā Gruzijas teritorijā, un tajā piedalījās ap 90% balsstiesīgo vēlētāju. Tas bija brīvs tautas gribas izpaudums, kurā neatkarības ideju atbalstīja 99% balsotāju, tajā skaitā arī daudzi Abhāzijas un Dienvidosetijas reģionu iedzīvotāji. Tātad Gruzijas tauta savu vārdu jau ir pateikusi, šādi atbalstot ne tikai valstisko neatkarību, bet arī valsts teritoriālo integritāti.
Pēdējos divdesmit gados mēs vērojam procesu, kā jūsu kaimiņvalsts Turcija kļuvusi par reģionālu saimniecisku, politisku un militāru lielvaru. Ko tas nozīmē Gruzijai?
Turcija vienmēr bijusi spēcīga valsts, ar kuru vēstures gaitā Gruzijai bijušas gan ļoti draudzīgas attiecības, gan dažkārt arī konflikti. Bet pēdējos trīsdesmit gados, tātad laikā kopš neatkarības atgūšanas, Turcija mums ir ļoti nozīmīgs politisks un saimniecisks partneris. Īpaši jau tāpēc, ka Turcija ir NATO dalībvalsts.
Mēs justos vēl komfortablāk, ja Turcija būtu saglabājusi savulaik tik enerģiski uzņemto kursu ES virzienā.
Tad mēs patiešām pilnībā atrastos uz viena ceļa. Tagad Turcijas politisko prioritāšu vektori ir mazliet pamainījušies, kas brīžiem rada vienu otru jautājumu. Tomēr, neskatoties uz visu, Turcija ir un paliek tuvs, nozīmīgs un, cerams, arī stabils sabiedrotais. Patiesībā mēs esam pat ļoti cieši saistīt. Uz to netieši norāda arī apstāklis, ka saimnieciskas grūtības Turcijā ir momentāni jūtamas arī Gruzijā.
Jaunais dzelzceļš Baku–Tbilisi–Karsa ir uzbūvēts. Bet kad Tbilisi centrālajā dzelzceļa stacijā varēs iesēsties vilcienā un aizbraukt, piemēram, uz Stambulu?
Es nesen apmeklēju Gruzijas dienvidrietumu reģionu, kas robežojas ar Turciju, un ar prieku vēroju, ka jaunajā dzelzceļa līnijā nu jau tiek pabeigta arī staciju ēku celtniecība. Mūsu tautsaimniecībai tik svarīgais infrastruktūras projekts tuvojas savam finišam, tas ir tuvākās nākotnes jautājums.
Latviešiem, kuri šovasar un citkārt dosies uz Gruziju, ko jūs ieteiktu apskatīt?
Daudziem cilvēkiem pirmā asociācija par Gruziju ir lieliskais ēdiens un vīns. Tas patiesi ir ļoti labs, tomēr Gruzija ir kaut kas vairāk nekā tikai ceļojums gastronomijā. Daba, jūra, kalni, senā kultūra, slēpošanas iespējas, kūrvietas – to visu spēj piedāvāt viesmīlīgā Gruzija. Mums ir vairāk gadsimtiem vecu baznīcu nekā frančiem siera šķirņu. Tā ka esat laipni gaidīti Gruzijā!
Vīzitkarte. Salome Zurabišvili
Salome Zurabišvili dzimusi Parīzē 1952. gadā politisko emigrantu ģimenē. Viņas vectēvs bija viens no 1918. gadā proklamētās neatkarīgās Gruzijas demokrātiskās republikas valdības ministriem.
Studējusi politiskās zinātnes Francijā un ASV, vēlāk strādājusi Francijas Ārlietu ministrijā. 2003. gadā viņa kļuva par Francijas vēstnieci Gruzijā, bet 2005. gadā prezidents Mihails Saakašvili viņu iecēla Gruzijas ārlietu ministres amatā.
2018. gada decembrī ievēlēta par Gruzijas prezidenti.
