Gan jau slauksim arī 12 tūkstošus 0
Ventspils novada Ances pagasta SIA Jāņlejas ganāmpulku gandrīz gadu slauc rotējošā slaukšanas iekārtā. Saimniecība dibināta pirms 14 gadiem, tad novārgušās un nevienam nevajadzīgās paju gotiņas deva nepilnus divus tūkstošus litru piena.
Investīcijas tehnoloģijās un ganāmpulkā devušas augļus, tāpēc šogad vidējais izslaukums jau krietni pārsniedzis desmit tūkstošus. Lai katram dzīvniekam varētu nodrošināt individuālu pieeju, piensaimnieki Antra un Ainars Kuģenieki karuseļa ražotājam lūguši pilnveidot vadības sistēmu atbilstoši saimniecības vajadzībām.
– Cik dzīvnieku Jāņleju ganāmpulkā ir šobrīd?
– Apmēram 840, no kuriem slaucamās govis 390. Fermā brīvu vietu vairs nav. Jaunlopu daļā ir pārāk liela biezība, teļiem vajadzētu atsevišķu kūti. Tā ir problēma, par ko domāsim priekšdienās, kā risināt. Pērn piedzima par 70 teliņiem vairāk nekā gadu iepriekš.
1997. gadā tikām pie divām vecām fermām, tās tagad esam rekonstruējuši, bet jauno iebūvējām pa vidu, līdz ar to trīs kūtis ir zem viena jumta. Šāds risinājums mums Latvijā ir vienīgajiem. Vienkāršāk, protams, būtu bijis līdzās uzcelt jaunu novietni, taču šim nolūkam vajadzīga zeme, kuras mums nav. Arī pašreizējā ferma atrodas uz cita īpašnieka zemes, ja kaut ko gribam būvēt, jāprasa atļauja.
– Saskaņā ar kādu pētījumu tās govis, kuras saimnieces sauc vārdos, vidēji par gandrīz 300 litriem piena gadā dod vairāk nekā to anonīmās kolēģes. Vai jūs savām govīm zināt vārdus?
– Vairs ne. Vecās gan pa vārdiem visas varētu nosaukt. Kādreiz zināju māti, meitu, mazmeitu, tagad govij ir jābūt ļoti īpašai – vai nu slimojusi, vai ļoti daudz piena, – jo tik daudz ir grūti atcerēties. No 840 dzīvniekiem visas ir tikai meitenes, bullīšus nepaturam. Jaunās es pazīstu pēc numuriem, kura ir pirmpiene, kura iet uz otro pienu…
– Pēc kādiem principiem notiek grupēšana?
– Slaucamās govis tiek dalītas trīs grupās – augstražīgo, mazražīgo govju grupa un pirmpienes. Vēl ir arī cietstāvošo govju grupa.
– Ar kādu izslaukumu sākas augstražīgā grupa?
– Patiesībā brīžiem ir problēmas atrast kandidātus otrajai, mazražīgajai, grupai, jo visas govis dod daudz piena. Tāpēc uz otro grupu iet pat ar 30 litru izslaukumu, jau tad skaitās mazražīga. Vakar, piemēram, gribēju kādu pārlikt uz otro grupu, jo pirmajā trūkst vietas, bet nav ko. Mazražīgajā grupā lieku arī tās, kurām drīz jāiet ciet. Grupas neveidojas proporcionālas, augstražīgo govju grupa ir lielāka.
– Vēl dažas brūnās pa vidu melnraibajām tomēr spīd…
– Tās ir vecas, ļoti ražīgas govis. Pamatganāmpulks pirms četrpadsmit gadiem bija Latvijas brūnās. Tagad nesēkloju nevienu brūno, izmantoju tikai Holšteinfrīzes melnraibo buļļu ģenētiku. No Vācijas nav ievesta neviena tele, esam iepirkuši tikai dažas vietējās gotiņas no Popes, pārējās visas ir pašu izaudzētās. Mums ir laba atražošana, tāpēc varam atļauties pārdot grūsnās teles citiem.
– Vai uz Turciju?
– Tepat Latvijā. Bija atbraukuši arī turki, viņiem patika, gribēja pirkt uzreiz 30, 50… Bet vai viņi ir ar mieru maksāt? Manām telēm ir ļoti augsta cena.
– Latvieši maksā vairāk?
– Mūsējie jau arī negrib maksāt, laikam šķiet, ka ievedīs no Vācijas labākas. Bet diez vai… Ģenētika ir viena un tā pati, vai to veido Vācijā vai Latvijā. Tikai bez Vācijas slimībām un Vācijas problēmām.
– Cik vidēji ir laktāciju?
– Varu tikai pateikt, ka principa pēc sesto laktāciju nesēkloju. Lai gan ganāmpulkā ir visai daudz veco govju… Nupat arī vienu brūno govi apsēkloju, bija žēl to nedarīt.
No vecajām govīm man ir mazliet bail – tās joprojām ir ļoti augstražīgas, savus desmit tūkstošos iedos, taču ar tām ir lielāka noņemšanās, pēc dzemdībām jāpieskata, vai nav piena triekas. Ar jaunu gotiņu problēmu ir mazāk, tai veselība vienmēr būs labāka.
Ļoti žēl, ja govīm kaut kas kaiš. Lai vai cik govs ir slima un guloša, bet viņa jāaizved saudzīgi, nenodarot ciešanas. Kamēr dzīvnieks ir šeit, tas būs aprūpēts uz to labāko. Taču dzīvniekiem nedrīkst pieķerties, tad būs asaras…
– Kas ir tie argumenti, kāpēc govis brāķējat, – izslaukums, slimības, vecums?
– Slimības un tesmeņa veselība – tā ir būtiska lieta. Vecuma dēļ vien es nebrāķēju. Ja govs nevar iedot septiņus tūkstošus, tad viņai te nav ko darīt. Brāķēju arī citādi izcilas govis, kurām ir problēmas ar apsēklošanu. Tagad arī ir viena ļoti liela un skaista govs, 400 dienas jau slaucu, joprojām 30 litri piena, deviņas reizes mēģināju apsēklot, bet nav – došu tomēr prom.
– Varbūt meitas izcilas?
– Viņai ir tikai divas laktācijas. Es īpaši pieskatu izcilās mātes, viņu bērnus es citiem nepārdodu. Visas man te ir labas, bet dažas tomēr ir labākas par visām.
– Ar karuseli slaucat nepilnu gadu. Vai govis jau pieradušas?
– Sākumu labāk pat neatcerēties. Pirmo pusgadu govis burtiski pa stalažām gāja uz slaukšanu, jo pāreja uz karuseli bija jāuztaisa strādājošā fermā. Bet nu tas ir izdarīts. Dzīvnieki atšķirībā no cilvēkiem gan pierada uzreiz – karuselī pirmajā dienā izslaucām tikpat ātri kā vecajā slaukšanas zālē ar eglītes tipa iekārtu.
Šobrīd gaidām, kad ražotājs uzlabos vadības programmu, šajā laikā radušās dažas specifiskas prasības ganāmpulka labākai pārraudzībai, jo visu informāciju par govi vislabāk var redzēt tieši slaukšanas laikā. Mēs gribam individuālāk ar katru dzīvnieku strādāt. Jāņlejās, neraugoties uz dzīvnieku skaitu, katrai govij ir sava pieeja. Mēs, saimnieki, arī paši strādājam fermā.
– Cik reizes dienā slaucat?
– Trīs reizes – no rīta sešos, dienā divos un vakarā deviņos. Tīrā slaukšana, neskaitot mazgāšanu, aizņem divas stundas. Ja slauktu tikai divas reizes dienā, karuselim būtu bieži jāstāv un jāgaida, kamēr izslauksies pienīgākās govis. Labi, ja govs tos savus 20 litrus var atdot ātri, bet ne visas ir tik mīkstiem tesmeņiem. Nu, nevar vairākus desmitus litru piena atdot dažās minūtēs! Slaucot trīs reizes, piena daudzums izlīdzinās un karuselis var strādāt plūstošākā režīmā. Karuselī vienlaikus var izslaukt 36 govis (gribējās jau lielāku, bet, tā kā karuselis tika iebūvēts jau esošajās telpās, vairāk nevarēja).
– Cik vienā slaukšanas reizē no 390 govīm tiek slauktas?
– 340 līdz 350 govis. Ciet stāv tikai divus mēnešus, daža pat mazāk.
– Ar kādu ātrumu griežas karuseļa platforma?
– Astoņas minūtes ir viens aplis, ja neapstājas. Aparātus liek klāt divi cilvēki, trešais laiž govis ārā, arī atdzen uz slaukšanu un pārdzen grupas.
– Vai kādreiz ir gadījies tā, ka aparāts nokrīt?
– Tas nav nekas briesmīgs, tad iekārtas signalizē, ka govij nav piena, un slaucējs uzliek aparātu atpakaļ.
– Ko darāt ar govīm, kuras nevar slaukt koppienā?
– Visas tiek slauktas karuselī kannās, gan jaunpienes, gan problēmgovis. Ja govs nevar aiziet līdz karuselim, tad ir iespēja izslaukt ar vakuumvadu.
– Kā notiek tesmeņa sagatavošana slaukšanai?
– Noslauka ar lupatu pupus (visas lupatas tiek mazgātas veļasmašīnā). Pienu noslauc zemē un liek aparātus virsū. Ķekari katru ceturksni slauc atsevišķi. Piemēram, viens ceturksnis ir atdevis pienu, bet pārējos tas vēl ir, tad pie tukšā pupa vakuums turas, bet tas ir daudz vieglāks un nemoka dzīvnieku, kamēr pārējie ceturkšņi vēl slaucas. Tā ir dārga opcija, bet ļoti laba.
Esmu redzējusi realitātē tā saucamo meksikāņu metodi slaukšanā. Man ļoti patīk. Meitenēm rādīju, bet tad mums bija eglītes tipa iekārta un ķekarus tā nevarēja uzlikt. Meksikāņu variants strādā tikai tad, ja govīm ķekarus liek no aizmugures, ne no sāniem. Tur ir jāmāk paņemt, jāpiešaujas. Tagad meitenes ņem uz vienas rokas ķekaru un ar otru pa vienam liek klāt, bet, ja abās rokās paņem četrus, tad uz rokām ir vienāda slodze un pielikšana ir ātrāka.
– Varbūt meitenēm par mazu plaukstas?
– Ne gluži, meksikāņi arī ir maza auguma. Šie aparāti nesūc gaisu iekšā, ar tiem to var izdarīt. Es šos kolektorus redzēju pirms četriem gadiem Hanoverē, kad šis risinājums saņēma zelta medaļu par inovāciju. Tad man tie šķita ļoti sarežģīti un reālajā darbā visai grūti piemērojami. Taču pabijām vairākās Vācijas piensaimniecībās un sapratām, ka mums vajag šo karuseli ar ārpuses slaukšanu. Eglītes tipa iekārtai šajā diametrā varētu ierīkot, maksimums, 20 slaukšanas vietas, bet karuselī ar ārējo slaukšanu – 36 vietas. Jo govis stāv ar galvu uz karuseļa centru, kamēr eglītē slīpi. Tā kā mēs neesam savos pirmsākumos bijuši saistīti ar lauksaimniecību, mums nekad nav bijis bail no inovācijām.
– Kūtī ir betona grīda… Augstražīgajām govīm nerodas problēmas ar kājām?
– Ja jūs jautājat par zemeni, tad tās ganāmpulkā nav un nekad arī nav bijis. Šogad pirmo reizi visām govīm tika apstrādātas kājas, kas līdz šim nebija darīts. Nebija vajadzības. Taču, izslaukumiem palielinoties, sāka parādīties problēmas (veterinārārsts katru mēnesi piecas sešas apskatīja), tāpēc turpmāk kājas apstrādāsim regulāri. Augstražīgām govīm to vajag, viņas ir lielas un smagas. Pēc kāju apstrādes palielinājās vidējais izslaukums.
– Paklājus nedomājat likt?
– Priekš kam? Lai govīm nagi nedilst, aug lielāki un garāki? Ja nu kādreiz betons nodils, tad varbūt uzliksim, bet jaunā fermā pirmos piecus sešus gadus paklājus, manuprāt, nevajag. Govīm jāguļ mīkstumā, bet jāstaigā pa normālu, cietu virsmu. Jaunā kūtī iespējams izveidot betona grīdas ar reljefu, uz kurām govīm kājas neslīd. Savulaik populārs reljefs bija rombiņi, taču, manuprāt, tie nav īsti labi. Mūsu betona grīdā ir ievilktas rieviņas, pret kurām govju nagiem atsperties.
Vienā vietā paklājs ir ielikts – uz betona, kas pēc astoņu gadu lietošanas bija pārvērties slidotavā. Jaunu betonu uzliet virsū nebija iespējams, tāpēc paklāji tajā gadījumā bija lētākais risinājums.
– Ar kādiem pakaišiem ierīkotas guļvietas?
– Ancē salmu nav, šeit graudus neaudzē. Nabadzīgajās piejūras augsnēs aug tikai stiebrzāles un arī ne visas. Tapēc pakaiši ir jāpērk. No gateriem pērkam skaidas un miksējam ar sienu, ko neapēd teliņi un govis. Pakaišus atjaunojam vienu reizi nedēļā. Govis ir tīras un sausas vienmēr. Guļvietai jābūt pareizi konstruētai, tā nevar būt ne par mazu, ne par lielu, lai govs nevar tajā sataisīties. Un, ja nu arī ir kāda čupiņa, tad tā tiek izvākta (divas reizes dienā iet kopējs). Ja govs guļvietā guļ, tad viss ir kārtībā, govs guļot ražo pienu, ja viņa tajā stāv un neguļas, tad tai nav ērti.
– Kā izvācat mēslus?
– Ar skrēperi. Mēslu starpkanāls ir fermai pa vidu, to silda ganāmpulks, tāpēc nav sasalšanas problēmu arī lielākajos mīnusos. Vienīgi skrēperi galos mazliet iesala, bija jāiekustina. Šķidrmēsli tiek izmantoti zālāju mēslošanai. Tos mēs audzējam intensīvi.
– Kā tiekat galā ar vasaras karstumu?
– Ja ārā ir plus trīsdesmit, tad iekšā arī tikpat, ja ne vēl vairāk. Ventilatori dzenā gaisu, tas tiek kustināts, bet, ja ir tādas vasaras kā pērnā, tad ir jābūt kādam efektīvākam risinājumam. Es nezinu, kādam jābūt ventilatoram, lai trīsdesmit grādu karstumā atdzesētu kūti. Tad jātaisa kondicionieris… Govis ļoti smagi pārcieta šo karstumu. Tās karstā laikā drūzmējas pie dzirdnēm, nedzer, bet gan laistās. Mums ieteica likt papildu dzirdnes un mitrināt govis. Man gan no tā ir mazliet bail, lielā mitrumā un karstumā var sarasties ļoti daudz baktēriju. Smidzināt varētu varbūt tikai pie paša barības galda.
– Kas notika ziemā, kad bija mīnus trīsdesmit?
– Te bija tieši tikpat, nu labi, mīnus četrpadsmit… Govis bija sausumā un labi paēdušas, svarīgi, lai tās neguļ uz gumijas paklājiem, kas ir vēsi. Govis guļvietā uztaisa tādu kā midziņu, tāpat kā meža dzīvnieki, un par dzīvi nesūdzas. Karstā vasarā noteikti ir daudz vairāk problēmu nekā aukstā ziemā.
– Govis izmanto birstes?
– Cietstāvošās govis un grūsnās teles pucējas visvairāk.
– Pie fermas pastaigas laukuma nav?
– Vasarā uztaisījām, bet jaunā paaudze negāja ārā. Vecās govis gāja, bet neteiktu, ka ar īpašu labpatiku. Varbūt tāpēc, ka pa dienu bija karsts, tikai vakarā kļuva mazliet vēsāks. Tā tikai šķita, ka viņām vajadzētu gribēt pagulēt zaļā zālītē, taču īpaši aktīvas tās nebija. Lai gan ārā bija izlikti arī barošanas galdi.
– Kāpēc jūs govīm brīvi dodat sodu?
– Soda tiek likta klāt gan barībai, gan brīvi pieejama līdzās sālim. Govis ļoti daudz sodu apēd, ar to regulējot skābuma līmeni kuņģī. Nevajag baidīties, ka būs par daudz, soda nav tik garšīga, lai to ēstu pilnām mutēm. Cietstāvošajām govīm gan sodu nedodam, lai atnesoties nav tūskas.
– Kādā vecumā teļi sāk izmantot barošanas automātus?
– No mātes atnešanās blokā teļš tiek ļoti ātri paņemts nost – 15 līdz 20 minūtes – un ielikts atsevišķā boksiņā. Un tad atkarībā no govju atnešanās intensitātes, bet līdz septiņām dienām noteikti, dabū jaunpienu. Jo ilgāk teļi saņem jaunpienu, jo tie ir stiprāki. Mums mēnesī ir ap 40 dzemdībām. Ja kādu dienu nav, tad nākamajā dienā būs trīs. No septiņu dienu vecuma teļi saņem pilnpiena pulveri, piena automātā savukārt ir vājpiena pulveris, dienas deva, ko teļi saņem, sākot no divu trīs nedēļu vecuma, ir 8,5–9 litri vājpiena, katrā reizē pusotrs litrs.
– Teļiem dodat arī sienu un spēkbarību?
– Dažāda veida starterbarību, kā arī miltus ar soju un minerālpiedevām. Līdz četru mēnešu vecumam spēkbarību dodu, cik vien var apēst, teļi līdz ar to ir spēcīgi. Lielākiem dodam arī samiksētu skābsienu un sienu, pa virsu vēl miltiņus (samalti mieži, kvieši, rapši un minerālpiedevas).
– Graudus spēkbarībai paši audzējat?
– Nē, visu pērkam. Mēs apstrādājam 600 hektārus zemes, tostarp nomātās, tur aug tikai zālāji (stiebrzāles). Lucerna piejūras smilšainajās augsnēs īpaši negrib augt, ir tikai viens 10 hektāru lauciņš, kur to var iesēt. Pērn turklāt lucerna zem sniega izsuta. Mazliet audzējam kukurūzu, taču reti kad šai kultūrai ir ideāli laika apstākļi. Tāds gads kā pērn ir tikai vienu reizi piecos gados.
Audzējām arī tritikāli, ko piengatavībā ielikām skābsienā. Stiebrzāļu skābbarība sanāk diezgan trekna (16–18% proteīna), ja dotu tīru, īpaši rudens pļāvumu, govīm būtu problēmas ar kuņģi. Viņām sagremošanai vajag kaut ko stingrāku, un tāpēc klāt liekam graudu skābbarību.
Jo vairāk sastāvdaļu ir barībā, jo tajā ir dažādāku veidu proteīni, jo labāk govs tos var uzņemt.
