Gan jau atbrauks ātrie! 0
Veselības ekonomikas asociācija ir pārliecinājusies, ka Veselības ministrijas (VM) apņemšanās samazināt stacionāros ārstēto slimnieku skaitu, dodot iespēju vairāk ārstēties ambulatori, nav piepildījusies. “Ambulatoro apmeklējumu skaits kopš 2011. gada ir nedaudz samazinājies. Viens no iemesliem noteikti ir pacientu līdzmaksājumi, ko daudzi nespēj samaksāt, kā arī rindas pie speciālistiem. Ar iepriekšējo strukturālo reformu nav izdevies samazināt pacientu ārstēšanos stacionāros.
Plānot ieguldījumus kompensējamo zāļu sistēmā tikai veselības budžeta ietvaros ir par maz. Jāizvērtē, kāds būs ieguvums slimnīcu budžetā, labklājības sektorā, pacientam un darba devējam,” secina Veselības ekonomikas asociācijas vadītāja Daiga Behmane un uzsver, ka veselības aprūpes prioritāte patlaban ir neatliekamā medicīniskā palīdzība stacionāros, kaut gan prioritātei vajadzētu būt plānveida veselības aprūpei, savlaicīgi ieguldot ambulatorajā veselības aprūpē.
Pacientiem, kuriem ir sirds un asinsvadu saslimšanas, nereti jālieto vairāki medikamenti, un ir tūkstošiem pacientu, kas maksā no savas kabatas 150 līdz 200 eiro mēnesī par zālēm. Daudzi slimnieki medikamentus nespēj nopirkt un pie speciālistiem netiek, tāpēc paļaujas uz to, ka gan jau atbrauks ātrā palīdzība un aizvedīs uz slimnīcu, tāpēc arī palielinās to pacientu skaits, kas nokļūst slimnīcu nodaļās, stāsta Inese Mauriņa, pacientu biedrības “ParSirdi.lv” vadītāja.
Veselības ekonomikas centrs uzskata, ka ir par maz plānot ieguldījumus kompensējamo zāļu sistēmā tikai veselības budžeta ietvaros. Jāizvērtē, kāds būs ieguvums slimnīcu budžetā, labklājības sektorā, pacientam un darba devējam. Kamēr tas nav izdarīts, arvien lielāki izdevumi ir un arī turpmāk būs sociālajā budžeta darba nespējas gadījumā slimību un invaliditātes pabalstiem. Bet kāpēc politiķi to gadiem neņem vērā?
Vilnis Dzērve, Latvijas Universitātes Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta pētnieks: “Mūsu politiķu redzesloka apvārsnis diemžēl nav pārāk plašs. No tā arī zināmā mērā rodas tā attieksme. Saeimas deputāti ir pieraduši, ka finanšu ministrs saka: naudas nav.”
D. Behmane norādīja, ka labākā finansēšanas modeļa atrašana nav VM uzdevums, bet gan Finanšu ministrijas un Ekonomikas ministrijas jautājums. Tieši šīm ministrijām bija jāizstrādā un jāpiedāvā optimālākais medicīnas finansēšanas modelis, jo tās vislabāk zina nodokļu sistēmu. Medicīnas finansēšana ir fiskālās politikas sastāvdaļa un cieši saistīta ar valsts ekonomisko attīstību.
“Diemžēl Latvijā nav profesionālas institūcijas, kas spētu izanalizēt ieguldījumus veselības aprūpē. Investējot VM budžetā, mēs ietaupītu labklājības budžetā, bet neviens nevērtē šos budžetus vienlaikus. Valsts budžeta līdzekļi ir apcirpti arī veselības aprūpes pārvaldes jomā un vairs nav kvalitāti uzraugošās institūcijas, kā arī medicīnas tehnoloģiju novērtēšanas. Citās valstīs ar ieguvumu analīzi nodarbojas zinātniskie institūti un tie sagatavo politiķiem izsvērtus, uz ekonomiskiem pamatiem balstītus aprēķinus, lai politiķi var pieņemt lēmumus.
Kauns klausīties, kad kādai pacientu grupai ir kāda problēma, tad jāiet uz Saeimu, un tie, kuri skaļāk runā, kaut ko arī panāk. Tas nav pareizais princips un process,” secina Behmane.
