Franks Gordons: Cik prātīga doma ir vienota ES armija? 7
Eiropas Savienības ietvaros te vienā, te otrā dalībvalstī pēdēja laikā aug spriedze starp divām tendencēm: pa labi no centra politiķi un publicisti liek uzsvaru uz identitāti, uz etnisko pašapziņu, uz attiecīgas pamattautas saknēm un patību, ko “Brisele” it kā vēloties notušēt, atšķaidīt, kamēr pa kreisi no centra politiķi un publicisti liek uzsvaru uz cilvēktiesībām, uz katra indivīda cieņu, uz nepieciešamību izbeigt jebkāda veida diskrimināciju, kas vērsta pret sievietēm, pret invalīdiem un arī pret seksuālajām minoritātēm.
Var saprast abu šo tendenču paudēju motīvus un satraukumu gadījumā, ja attiecīgais princips tiek apdraudēts, taču, manuprāt, būtu pilnīgi iespējami un vēlami visas ES ietvaros un katrā no tagad nu 27 dalībvalstīm panākt gan katras pamattautas identitātes saglabāšanu un kopšanu, gan pasargāt pieminēto grupu pārstāvjus no diskriminācijas darba vietā un darba tirgū, no apvainojumiem un vajāšanas. Šajā ziņā, manuprāt, tā sauktajai Stambulas konvencijai nav nekādas vainas, un nekādus “ģimenes pamatus” tā negrauj.
Pēc satricinājuma, ko izraisījis ar tikko manāmu balsu pārsvaru izspiestais (jā gan) “Brexit”, Briseles kabinetos un, teiksim, gaiteņos tiek visā nopietnībā apsvērta doma par Eiropas Savienības pārvēršanu tādā kā kopvalstī, kur līdzās jau pastāvošai kopējai valūtai eiro tiktu unificēta nodokļu sistēma, ieviests kopīgs kriminālkodekss un pat izveidota kopīga armija. Šo, manuprāt, pārsteidzīgo, pat avantūristisko plānu izperinājuši Francijas un Vācijas pārstāvji ES vadošajās struktūrās, un vissparīgākais šīs pārgalvīgās reformas virzītājs ir Vācijas vicekanclers un ārlietu ministrs, sociāldemokrāts Franks Valters Šteinmaiers, kurš pēdējā laikā “nez kāpēc” sācis paģērēt arī mīkstāku kursu attiecībā uz Putina Krieviju, arī sankciju jomā.
Vācija un Francija ar šo projektu iepazīstinājušas tā sauktās Višegradas grupas valstis – Čehiju, Poliju, Slovākiju un Ungāriju, kas to vērtē kā pilnīgi bezjēdzīgu. Tagad, kad Britānija dodas prom, Vācija un Francija vēlas uzņemties vadošo lomu Eiropas Savienībā, un rodas nojauta, ka tām gribētos mazināt NATO lomu Eiropas drošības nostiprināšanā.
Tā ir aizdomīga, pat bīstama doma. Kam vajadzīga, ja seko šī pārsteidzīgā plāna tēzēm, kaut kāda “Eiropas armija”, ja tai pašā Briselē atrodas un sekmīgi darbojas NATO štābs, un taisni Ziemeļatlantijas alianses ietvaros vitāli svarīgs ir tas, ka atlantiskās sistēmas militārais mugurkauls ir Amerikas Savienotajām Valstīm.
Noslēgumā gribētos pakavēties pie Eiropas vēstures apskata ar klātpieliktām kartēm, kas publicēts laikrakstā “Washington Post” un ko sastādījuši Išans Tarūrs un latvietis Laris Kārklis. Īpaši izteiksmīgas ir divas no šīm kartēm: 1812. gada pavasarī gandrīz visa Eiropa, izņemot Angliju, Zviedriju un Portugāli, atradās Francijas imperatora Napoleona tiešā vai pastarpinātā pakļautībā. Liktenīgs Napoleonam kļuva karagājiens pret Krieviju, ko viņš uzsāka – piemetināšu no sevis – minētā gada 24. jūnijā, viņa armijai pārceļoties pār Nemunas upi. Un 1942. gada vasarā visa Eiropa, izņemot Angliju, Zviedriju, Šveici, Spāniju un Portugāli, atradās rasistiskās Lielvācijas fīrera Ādolfa Hitlera pakļautībā. Drīz pēc tam kļuva skaidrs, ka viņam liktenīgs bija karagājiens pret staļinisko Padomju Savienību, ko viņš uzsāka 1941. gada 22. jūnijā, Vērmahta divīzijām pārceļoties pār Nemunas upei – tāpat kā Napoleona karapulki 1812. gadā.
Vecā labā Eiropa – Reina un Donava, rātslaukumi un katedrāles…
