Anda Līce: Gan cūka ir mana, gan druva 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kurš gan nezina teicienu: “Ne mana cūka, ne mana druva”, ar kuru mēs tik mīļuprāt atkratāmies no atbildības un piedalīšanās kādā kopīgā lietā. Jo mūsu domāšana viensētnieciskāka, jo ir mazāka vēlēšanās uzņemties mūs it kā neskarošus pienākumus. Agrāk, kad pasaule bija nepārskatāma, tā šķita milzīga, un cilvēki domājās no daudz kā nepatīkama pasargāti, tagad tā ir sarukusi neticami maza, un ir gandrīz neiespējami izvairīties no tās sāpīgajiem pieskārieniem.
Šodien ir svētīgi zināt varonīgās un brīvību mīlošās ukraiņu tautas valodu, jo valoda ir kā uz abām pusēm veramas durvis – tā palīdz saprasties un citam citu ātrāk iepazīt. Izdevēji, kur ir ukraiņu–latviešu un latviešu–ukraiņu vārdnīca drukātā veidā? Es, piemēram, Madonas grāmatu tirgotavās tādu neatrodu.
Karš paradoksālā kārtā ir reabilitējis Krievijas pilnīgi sakompromitēto jēdzienu “brāļu tauta”. Kas šodien ir ukraiņu patiesie brāļi un māsas? Tautas, kuras palīdz viņiem aizstāvēt gan savu, gan mūsu planētas nākotni. Tagad daudzviet Latvijā ir izmitināti ukraiņu bēgļi. Valsts viņiem dažādos veidos palīdz, tomēr nekas nespēj aizstāt mūsu tiešos kontaktus.
Viņi, bēgļi, mums var iemācīt kļūt iejūtīgiem, ko mēs savā starpā bieži vien vairs nepraktizējam. Apmainoties ar sirds siltumu, mēs atjaunojam sarautās saites. Un atkal paradokss – kaut arī neviens nevēlas piedzīvot bēgļa likteni, lielas nelaimes cilvēkus tuvina un savā ziņā dziedina no augstprātības un mantkārības. Protams, ir arī tādi, kas uz tā iedzīvojas, bet runa nav par viņiem.
Visām tautām, īpaši mazskaitlīgajām savas identitātes sargāšana ir pastāvēšanas nākotnē jautājums. Bet tas neatceļ vajadzību nemitīgi bagātināties ar visu labo, kas pieejams pasaulē. Tāpēc mana ir gan tā cūka, kas izrakņā druvu, gan arī druva. Mēs katrs pēc sevis zinām – ikvienā no mums mīt mazāks vai lielāks sivēns, vajag tikai tam ļaut vaļu.
Ja kāds saka – mēs nu gan tādi neesam, lai palūkojas apkārt –, mēs joprojām neesam novākuši padomju drupas un piecūkojam aizvien jaunas teritorijas. Daudzi to pamana pasaulē, bet savās mājās neredz. Pie katras apdzīvotās vietas var ieraudzīt to, ko latvieši sauc par kūtspakaļu.
Runa nav tikai par fizisko piesārņojumu, ieklausīsimies apkārt dzirdamajā valodā un arī savējā! Valoda kaut ko liecina par mūsu identitāti un pašcieņu. Kā šajā visatļautības laikā rīkoties ģimenei un skolai, lai atbrīvotos no apkaunojošā padomju mantojuma – krievu lamu vārdiem, kas pārņem daudzu bērnu un pusaudžu valodu?
