Cīņa par Latviju, bet pret latviešiem. Saruna ar vēja parku attīstītāja “Eolus” valdes locekli Gati Galviņu 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Maija nogalē Tukuma novada dome pēc divām zaudētām tiesām ar vēja parku attīstītāju “Eolus” atbalstīja vēja parka “Pienava wind” būvniecību. Pārdomās par to, kā Latvijā veicas ar vēja parkiem, dalās “Eolus” valdes loceklis Gatis Galviņš.
Cik ilgus gadus jau veidojušās jūsu attiecības ar Tukuma novada pašvaldību?
Kopš 2012. gada, kad mēs pirmo reizi gājām pie Tukuma novada pašvaldības ar vēja parka ieceri. Mēs tolaik apmeklējām vairākas pašvaldības un jau tolaik bija redzams, ka vienās pašvaldībās attieksme ir “kāpēc jūs te esat ieradušies?”, bet citās “kā varam jums palīdzēt?”. Tukuma novads, kuru tolaik vadīja Juris Šulcs, bija no tiem otrajiem – viņš saprata, ka no Krievijas gāzes būs agri vai vēlu jāatsakās un kaut kas šajā sakarā jāsāk darīt. Tieši pašvaldības sākotnējās pretimnākšanas dēļ vēja parka projekts tapa Tukuma novadā.
Kad šī attieksme mainījās?
Zināmā mērā tas saistīts ar varas maiņu Tukumā, zināmā – ar priekšvēlēšanu populismu. Ja runājam konkrēti, tad 2019. gadā pašvaldībai bija jāapstiprina ietekmes uz vidi novērtējums, kuru tā atteicās apstiprināt un sākās tiesāšanās. Pašvaldības rīcības iemeslu saraksts bija visai garš, taču visas tiesu instances, kurās šis saraksts nonāca, atzina, ka tā tomēr uzvesties nevar.
Kāpēc pagāja veseli septiņi gadi no ieceres līdz ietekmes uz vidi novērtējumam?
Kaut kādā mērā varētu teikt, ka vēja parku būvniecība Latvijā ir kā pļava, kurā vēl neviens nav ieminis taciņu. Tad, kad pirmais būs šo pļavu šķērsojis, pārējie varēs šo ceļu atkārtot un viņiem ies ātrāk un vieglāk. Pirmajam iet visgrūtāk.
Kāda ir mācība no desmit gadus ilgušā vēja parka projekta virzīšanas procesa?
Pirmā varētu būt tāda, ka pašvaldības vēlas, lai viņu teritorijā dzīvotu cilvēki, kas saņem labas algas, taču vienlaikus uzņēmējus, kas varētu maksāt šīs algas, labāk redz ejam, nevis nākam. Dīvainā kārtā pašvaldības šajā loģikā laikam nesaskata nekādu pretrunu un nesaprot, ka iedzīvotāju ar labām algām esamība konkrētajā pašvaldībā parasti nozīmē arī uzņēmumu esamību šo pašvaldību teritorijā. Protams, jebkura uzņēmējdarbība var nest sev līdzi kaut kādas neērtības, kas iespēju robežās ir jāierobežo. Taču, kad par to sāk runāt, būtu vērts atcerēties, ka Latvijas bagātākā pašvaldība – Mārupe – atrodas blakus lidostai, tur ik pa 15 minūtēm lido pāri lidmašīnas un rada troksni, taču vienlaikus tieši tuvums lidostai ir Mārupes pārticības avots, jo tur kā sēnes aug loģistikas centri, noliktavas un citas uzņēmējdarbības formas. Vēja parki neradīs ne tuvu tādu troksni un neērtības, taču spēs radīt vairākus desmitus labi apmaksātu darba vietu konkrētajā pašvaldībā, un tik mazā ciematā kā Pienava tas var radīt īstu restartu.
Otra mācība – man šķiet, ka valstij tās vai citas institūcijas izskatā būtu jānodrošina stratēģiskas nozīmes projektu atbalsts. Ja runājam godīgi, tad valsts enerģētiskā politika un enerģētiskā neatkarība pašvaldībām ir bijusi nebijusi, tās interesē cita līmeņa jautājumi. Tādēļ būtu vērts uzdot jautājumu, vai tiešām pašvaldībām būtu jāļauj tik būtiski ietekmēt valsts līmeņa politikas un stratēģijas īstenošanu. Es pats esmu no laukiem, tādēļ varu atļauties citēt bijušo vides ministru Juri Pūci, ka ir zināms projektu līmenis, kuros pašvaldības labi saprot un orientējas, un tas varētu būt apmēram līdz vienam miljonam eiro. Taču, ja summas sāk pārsniegt miljonu, pašvaldības sāk apjukt. Pašvaldību vadītāju līmenī izpratne varbūt arī ir, taču deputātu līmenī bieži vairs nav, lēmumus sāk ietekmēt emocijas. Ja valsts atbalsts Pienavas vēja parka projekta gadījumā būtu bijis, projekts būtu gan virzījies ātrāk, gan arī, iespējams, būtu iztikuši bez tiesāšanās. Taču valsts nekad nav aizgājusi pie konkrētās pašvaldības iedzīvotājiem un pateikusi – mums to vajag.
Grūti gan cerēt, ka valsts varētu tā darīt, ja ekonomikas ministrs tiek atlaists par to, ka esot pārāk cieši sadarbojies ar uzņēmējiem…
Nu, ja runājam par konkrēto ministru Jāni Vitenbergu, tad es gan gribētu uzdot jautājumu, kā šī pārāk ciešā sadarbība ir izpaudusies, jo vismaz konkrētā vēja parka projekta gadījumā attieksme ir bijusi drīzāk vienaldzīga. To pašu varētu teikt arī par citiem projektiem – Vēja enerģijas asociācijai gribētos saņemt lielāku atbalstu no Ekonomikas ministrijas (EM).
Tiek uzskatīts, ka iemesls pašvaldību un iedzīvotāju vēsajai attieksmei pret vēja parku projektiem ir nesakārtotais jautājums – ko par to saņems konkrētā pašvaldība un tās iedzīvotāji. Tādēļ EM paspārnē tiek gatavots likumprojekts, kas ieviesīs skaidrību šajā jomā. Kā jūs vērtējat šo ideju?
Godīgi sakot, ar šo likumprojektu ir sarežģīti. Pirmais neatbildētais jautājums – kāpēc pašvaldībām būtu kaut kas jāsaņem? Ir valsts nodokļu politika, uzņēmumi maksā, pašvaldības jau saņem caur nomaksātajiem nodokļiem. Otrs ieguvums no vēja parkiem būs tas, ka pazemināsies elektrības cenas – mēs esam valsts, kura nesaražo pietiekami pat pašu patēriņam, tādēļ apmēram 350 septiņu megavatu vēja turbīnas būtu jāuzstāda tikai pašu vajadzībām vien. Ja to apzināmies, tad jājautā, vai tikai vēja parkiem būtu jāmaksā vēl kaut kas papildus? Vai to darīs arī citi uzņēmēji? Ja tikai vēja parki – tad kāpēc šāda diskriminācija?
Protams, nevar noliegt, ka Eiropā šāda prakse pastāv – vēja parku īpašnieki pašvaldībām maksā. Taču, ja iedziļināmies, tad viņi maksā tāpēc, ka saņem valsts atbalstu – tos pašus OIK. Latvijā vēja parki OIK nesaņems. Tādēļ Vēja enerģijas asociācijas piedāvājums bija – tā kā valsts no vēja parku darbības saņems kaudzi visādu labumu – enerģētisko neatkarību, enerģētisko drošību, lētāku elektroenerģiju, CO2 ietaupījumu, kuru var pārdot kādam citam, uzlabotu statistiku, ka virzāmies Zaļā kursa izvirzīto mērķu virzienā utt. –, tad varbūt valsts lai arī dalās ar daļu no iegūtajiem labumiem un maksā pašvaldībām tieši.
Visbeidzot trešais jautājuma aspekts ir tas, ka nenoliedzami – ir vēja parku attīstītāji Latvijā, kuri jau no paša sākuma kaut ko pašvaldībām ir piedāvājuši. Un izskan minējumi – cik daudz? Tomēr arī te ir jāsaprot, ka šāda sadarbība var nonākt KNAB redzeslokā, tāpēc faktiski ir iespējams runāt par fonda veidošanu vietējo iedzīvotāju atbalstam, publiski neatklājot summas. KNAB loģika ir tāda, ka, ja pašvaldības deputāti uzzinās, kādu summu piedāvājam, tad viņu lēmumu var ietekmēt finansiālie apsvērumi un to nedrīkstot pieļaut –, tad būtībā deputāts nedrīkstot lemt par šo jautājumu. Tas arī ir viens no nesakārtotajiem jautājumiem.
Kā tas notiek Eiropas valstīs – attīstītāji maksā pašvaldībām vai tomēr konkrētiem iedzīvotājiem, kuru dzīvi viņu darbība varētu ietekmēt ar troksni, ņirboņu, bojātu ainavu utt.?
Kā jau pieminēju – maksāšanas prakse ir saistīta ar to, ka tiek saņemts valsts atbalsts. Tā kā Latvijā vēja parku attīstītāji nekādu atbalstu neprasa, tad uzlikt viņiem par pienākumu maksāt īsti nevar. Otrs neatrisināts jautājums ir par to, kā tieši vēja parki apgrūtinās vietējos iedzīvotājus? Vai tādējādi, ka būs redzami? Jā, būs. Taču, piemēram, mobilo sakaru torņi arī ir redzami un vai mobilo sakaru operatoriem tādēļ kaut kas ir jāmaksā? Pastāv ietekmes uz vidi novērtējums, kas būtībā saka – jūs neko neietekmējat, viss ir pieļaujamās robežās. Ja tā nebūtu, tad projektu nemaz nebūtu iespējams īstenot un vides novērtējuma atzinuma dēļ esam gan mainījuši projektu ieceres, gan arī ir piemēri, kur no projekta attīstības, respektējot vides jautājumus, esam pat atteikušies. Tad kādēļ būtu vēl kaut kas papildus jāmaksā?
Un tomēr – gatavojaties kaut ko maksāt vietējām pašvaldībām vai ne?
Vēja enerģijas nozare sliecas uz to, ka mēs vēlamies kaut ko dot vietējai sabiedrībai, nevis pašvaldībai – tas ļautu koncentrēt saņemtos labumus tieši vietējās kopienas ietvaros, nevis pašvaldībā, kuras teritorija var būt visai liela un kuras lielākajai daļai ar vēja parku nebūtu nekāda sakara. Otra mūsu nostāja ir tā, ka vēlamies nevis maksāt tieši iedzīvotājiem, kas būtībā būtu maksa par to, ka viņi dzīvo konkrētā vietā, bet gan dot kaut ko vietējās kopienas apstākļu uzlabošanai – ceļiem, citai infrastruktūrai, vēl kādiem citiem projektiem. Un te nākamā problēma – kā lai no savrupajiem un savstarpēji neuzticīgajiem latviešiem izveido biedrības, kopienas vai fondus, kurās viņi paši varētu pārvaldīt šos līdzekļus un ņemt vērā visas kopienas viedokli, nevis novirzīt šos līdzekļus tikai dažu ietekmīgāko iedzīvotāju labā? Uzreiz saku, ka mēs nekādā veidā negribam iesaistīties šo fondu vai biedrību veidošanā un pārvaldīšanā, lai mums nevarētu pārmest ietekmēšanu. Lai iedzīvotāji paši lemj, ko un kā. Taču – šobrīd mehānisma, kā tas varētu notikt, nav. Iespējams, ka risinājums varētu būt jaunais jēdziens “enerģētiskā kopiena”, taču tā vēl nav likumdošanā definēta.
Pēc cik ilga laika Pienavā sāks griezties vēja turbīnas?
Mēs gribētu, lai tas notiek pēc iespējas ātrāk, taču, zinot esošo situāciju, es, protams, esmu piesardzīgs un ceru, ka nevienam nebūs vēlēšanās atrast jaunus veidus, kā tomēr projektam likt šķēršļus. Ceram, ka izdosies visu uzbūvēt divu līdz triju gadu laikā – tātad vēja parka projekts, kas Eiropā caurmērā aizņem trīs gadus, Latvijā būs aizņēmis divpadsmit vai trīspadsmit. Taču nesapriecāsimies par agru – uzvara tiesā – tā vēl nav galīgā uzvara, vēl priekšā ir cīņa. Un vistrakākais šajā cīņā ir apzināšanās, ka tu cīnies par Latvijas interesēm, bet pret latviešiem.
