Galviņš: Latvija varētu kļūt par enerģētiski zaļāko valsti pasaulē, bet “Latvijas valsts meži” ir pateikuši savu “Stop!” 3
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēja parku attīstītāja “Eolus” vadītājs Gatis Galviņš – par vēja enerģētikas likstām Latvijā un to iemesliem.
Latvijā uzstādītās vēja enerģijas jaudas septiņreiz atpaliek no Lietuvā un četrreiz no Igaunijā uzstādītajām. Turklāt abas minētās strauji attīstās, bet Latvija mīņājas uz vietas jau vairākus gadus, esam trešajā vietā no beigām pēc uzstādīto vēja enerģiju jaudas Eiropas Savienībā. Kāpēc, jūsuprāt, vēja enerģija Latvijā ir izrādījusies nepopulāra?
G. Galviņš: Uz šo es zinu atbildi (smejas). Lieta tā, ka vēja turbīnu nevar uzstādīt, vienkārši uzsitot knipi, – vajadzīgs ilgs un sarežģīts sagatavošanās process. “Eolus” plānotais vēja turbīnu parks Tukuma novada Pienavā un Dobeles novadā atrodas sagatavošanās procesā jau septiņus gadus, bet industrijas labais sagatavošanās standarts ir apmēram trīs gadi.
Svarīgākais šajā procesā ir ietekmes uz vidi novērtēšana, jo vēja turbīnas līdzīgi kā jebkura cilvēka darbība atstāj ietekmi uz vidi. Vēja turbīnu raksturīgākās ietekmes ir troksnis, gaismas ņirbēšana, sadursmes ar putniem – un tas ir jāvērtē.
Ar to nodarbojas eksperti, un, ja eksperti vērtē, ka šajā vietā risks ir neliels, tad mēs viņiem uzticamies. Taču pēc tam jautājums nonāk atkal pie pašvaldībām, un Latvijā ir iespējama situācija, ka pašvaldība projektam trīs reizes pasaka – jā, bet ceturtajā pēkšņi maina domas un saka nē.
Tas graujoši ietekmē jebkuru investīciju projektu. Dažus projektus tas iznīcina pilnībā, piemēram, savulaik Ikšķilē iecerēto stikla vates rūpnīcu. Mēs esam spiesti meklēt taisnību tiesā.
Kāpēc šis process ir tik sarežģīts?
Jebkura projekta sagatavošanas procesā ir četras fāzes – sākotnējā noskaidrošana, vai konkrētajā vietā teritoriālais plānojums atļauj būvēt plānoto objektu, ietekmes uz vidi novērtējums, publiskā apspriešana un galīgais saskaņojums.
Mūsu gadījumā pirmās trīs pārvarējām veiksmīgi, taču šajā procesā projekts pamazām sāka apaugt ar dažādām puspatiesībām un pārspīlējumiem. Kad ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) ziņojums tika publiskots un tas teica, ka šajā vietā drīkst celt vēja parku, pašvaldība, ignorējot ekspertu slēdzienu, pateica – nē.
Proti, Latvijā iespējama situācija, kad teritoriālais plānojums atļauj būvēt, projekta sabiedriskā apspriešana noritējusi sekmīgi, IVN ziņojums atļauj būvēt, bet pašvaldība atsaka. To varētu pieskaitīt pie likumdošanas “caurumiem”.
Redzēsim, ko šajā sakarā teiks aprīlī paredzētais tiesas spriedums, kur lūdzām lēmumu pieņemt pašvaldības vietā, – tas būs pirmais šāda rakstura tiesas spriedums Latvijā.
Droši vien, ka pašvaldības savas domas maina, saduroties ar iedzīvotāju pretestību vēja parkiem, un tā nav tikai Latvijas unikālā problēma, tāda ir arī citviet. Iedzīvotāji nevēlas troksni un gaismas ņirbēšanu māju tuvumā…
To dēvē par NIMB (not in my backyard – ne manā sētā) problēmu. Vēja enerģijas asociācija jau vairākus gadus pasūta Latvijas iedzīvotāju noskaņojuma aptaujas šajā jautājumā, un dati liecina, ka aptuveni 80% aptaujāto atbalsta vēja enerģijas attīstību.
Proti, mēs kā sabiedrība vēja enerģiju vēlamies, bet, ja tas kaut kādā mērā skar mūs personiski, tad noskaņojums uzreiz mainās. Ja runājam par Dobeles un Pienavas vēja parka projektu, tad tur ir apmēram trešdaļa atbalstītāju, tikpat pretinieku un atlikušie ir svārstīgie.
NIMB problēma pastāv visā pasaulē, un ir vairāki veidi, kā šo problēmu risina. Labākais no tiem – iesaistot vietējo sabiedrību. Piemēram, viena no Vācijas pavalstīm ir kā nosēta ar vēja turbīnām un iedzīvotāji to atbalsta, jo uzskata par papildu ienākumu avotu.
Arī šajā projektā bija paredzēts ieguvumu fonds vietējiem iedzīvotājiem, tikai tas bija paredzēts visai kopienai kopumā, nevis katram individuāli. Šajā ziņā Latvijas iedzīvotāji atšķiras – acīmredzot kā sabiedrība neesam vēl gatavi interesēties par kopējo ieguvumu un interesējamies tikai par personisko.
Varbūt ir citas, labākas alternatīvas par vēja enerģiju?
Latvija ir “enerģētiski nabadzīga” valsts – ar saviem resursiem saražojam labi ja 40% no valstij vajadzīgās enerģijas, retos gadījumos, ja ziemā bijis daudz sniega, varam pietuvināties 50%. Turklāt mūsu enerģija ir dārga.
Valsts attīstības jautājums šajā situācijā ir – ko darīt? Ja vēlamies nodrošināt savas vajadzības paši un nākotnē enerģiju eksportēt, nevis nemitīgi iepirkt no ārvalstīm un ļaut nopelnīt citiem, kādas ir mūsu alternatīvas?
Šobrīd vēja enerģija ir gan lētākā, gan tīrākā alternatīva, gan arī neprasa tik lielus ieguldījumus – tā ir loģiska izvēle Latvijas gadījumā.
Vēja enerģijas attīstība ļaus Latvijā pazemināt elektrības cenas – jau šobrīd “Nordpool” biržā skandināvu elektrība gandrīz vienmēr ir vai nu par kārtu, vai vismaz desmitiem procentu lētāka nekā pie mums.
Kā nesen teica “Primeksa” vadītājs Jānis Ošlejs – Zviedrijā viņš jaunām rūpnīcām pamatus lejot katru dienu, bet Latvijā – nevienu. Tam ir tieša saistība arī ar enerģijas cenām, un valsts politikas jautājums ir – kā panākt, ka elektrība Latvijā ir lētāka nekā Zviedrijā.
Tas iespējams tikai vienā veidā – ar lētu ražošanu, un šobrīd tas nozīmē vēja enerģiju.
Kāds valsts atbalsts vai subsīdijas šobrīd vajadzīgas vēja enerģētikas attīstībai?
Atbilde jāsadala divās daļās. Pirmā – pie pašreizējām cenām, enerģijas deficīta apstākļos un ar noteikumu, ka tiek veidoti vēja turbīnu parki, nevis uzstādītas atsevišķas turbīnas, šobrīd nekāds valsts atbalsts nav īpaši nepieciešams, vēja enerģijas ražotāji var ražot un konkurēt ar cenu brīvajā tirgū.
Otrā – ja valsts vēlas, piemēram, līdz 2050. gadam kļūt oglekļa izmešu ziņā neitrāla, kas varētu prasīt apmēram 300 vēja turbīnu uzstādīšanu tuvāko 30 gadu laikā – tas ļautu saražot pašreizējo Latvijas patēriņu, septiņas teravatstundas elektroenerģijas –, tad kaut kāds valsts atbalsts būs nepieciešams, jo tikai uz komerciāliem pamatiem to izdarīt diez vai varēs.
Gribu piebilst, ka valsts atbalsts var izpausties dažādi, tam ne vienmēr jābūt finansiālam. Valsts var atbalstīt, atvieglojot procesu – Zviedrijā vēja parka izveide aizņem trīs līdz piecus gadus, bet Latvijā mēs varam runāt par septiņiem astoņiem gadiem.
Mēs nevaram tik lēnu tempu atļauties – mazās valstis spēj konkurēt ar lielajām tikai tad, ja ir žiglākas un veiklākas lēmumu pieņemšanā, piedāvā investoriem labākus noteikumus.
Cik jāuzstāda 2030. gada klimata mērķu sasniegšanai?
Līdz 2030. gadam enerģijai no atjaunojamiem resursiem jāsasniedz 50% no kopējā apjoma. Tā kā šobrīd Latvijai ir 40% no atjaunojamiem resursiem, tad jāpieaudzē tikai 10%. Tās būtu apmēram 700 gigavatstundas, kuras varētu nodrošināt 25 vēja turbīnu uzstādīšana.
Jāpiebilst, ka Dobeles – Pienavas vēja parkā paredzēta 50 turbīnu uzstādīšana, ja šo projektu izdodas īstenot, tad Latvijas mērķi 2030. gadam enerģētikas sektorā ir izpildīti ar uzviju.
Kā tas ietekmēs elektrības cenas?
Skandināvu pieredze liecina, ka vēja enerģija sāk “spiest” uz leju elektrības cenas tad, kad sasniedz 30% no patēriņa. Tajā brīdī, kad cenas sāk kristies, jau jāsāk domāt par to, ko darīs, kad uzbūvēs nākamos 30%, un ko darīs, kad enerģijas būs saražots vairāk, nekā nepieciešams.
Citiem vārdiem sakot – ja būs vairāk, nekā vajadzīgs, ko slēgs ārā?
Tad, kad vēja enerģētika sāks tieši konkurēt ar “Latvenergo” piedāvājumu, valsts kā enerģētikas monopola “Latvenergo” īpašnieka intereses, kurš vēlas, lai šis uzņēmums strādā ar peļņu, nonāks konfliktā ar valsts kā politikas veidotāja un regulatora interesēm, kurš ieinteresēts lētākajā iespējamajā enerģijas nodrošinājumā tautsaimniecībā.
Tā varētu būt vēl viena problēma, kādēļ atjaunojamo resursu enerģētika Latvijā attīstās tik lēni.
Pirms dažiem mēnešiem izskanēja, ka Latvija apsver iespēju būvēt vēja parkus valstij piederošajos mežos. Kas pavirzījies uz priekšu?
80% no teritorijām, kurās Latvijā var attīstīt vēja parkus, pieder “Latvijas valsts mežiem”. Un “Latvijas valsts meži” šobrīd ir pateikuši – stop, mēs nekādus vēja parkus neattīstīsim.
Tas noticis, neskatoties uz to, ka gan Valsts kontrole, gan drošības dienesti jau pievērsuši uzmanību faktam, ka Latvijai jādomā par enerģētisko drošību un pašapgādi ar elektroenerģiju.
Varbūt tas saistīts ar nepieciešamību būvēt ceļus mežos, lai uzstādītu vēja turbīnas?
Nē, mežos esošā infrastruktūra, tie ceļi, kas jau tur ir, ir pilnīgi pietiekami vēja turbīnu uzstādīšanai. Protams, būs gadījumi, kad kādu posmu var nākties pagarināt, bet tas noteikti ir pieņemami vēja turbīnas pozitīvā pienesuma dēļ.
Papildus būtu jāierok gar ceļiem esošajā t.s. “sarkanajā zonā” kabeļi, kas arī nav nekāda lielā problēma.
Kāpēc tad attieksme ir tik negatīva?
Tas jājautā viņiem. Kā Vēja enerģijas asociācija esam dažādās sarunās ar “LVM” kopš 2015. gada, šajā laikā nekas nav pavirzījies uz priekšu.
Un jāsaka – perspektīvas būtu lieliskas, ja tikai izdotos panākt savstarpēju sapratni, – ja tā notiktu, Latviju varētu samērā īsā laikā pārvērst par enerģētiski zaļāko valsti pasaulē.
Vēja enerģētika parasti ātri attīstās valstīs, kas atrodas pie atklātām jūrām un okeāniem, kur ir spēcīgs vējš. Baltijas jūra tāda nav – tādēļ jājautā, vai apstākļi vēja enerģētikas attīstībai Latvijā ir pietiekami labi?
Vēja enerģētikai svarīgāks ir vēja vienmērīgums, nevis spēks. Šajā ziņā 250 metru augstumā, kādā tiek uzstādītas modernās vēja turbīnas, Latvijā ir lieliski, gandrīz ideāli apstākļi.
