“Varu tikai šausmināties par to, kā cilvēki raksta internetā.” Kas visvairāk kaitina filoloģi Ligitu Paegli? 9
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pavisam nesen, šķirstot draugu ierakstus ”Facebook”, ieraudzīju sociālo reklāmu: “Vecākošanai nav vienmēr jābūt daiļslidošanas paraugdemonstrējumam.” Jāatzīstas, kas un ko reklamē, pat neiedziļinājos. Angļu vārda “parenting” kalka izmantošana, ar ko sastapos pirmoreiz, vedināja uz sarunu ar LIGITU PAEGLI (MUCENIECI). Viņa ir filoloģe, tulko no angļu un spāņu valodas, raksta grāmatas un ir iesaistījusies jau minētā “Facebook” domubiedru grupā “Tika, tika gramatika”.
Angļu valoda līdzās krievu valodai tiek minēta kā nozīmīgākais latviešu valodas piesārņojuma avots 21. gadsimtā. Kā redzat šo situāciju no sava skatpunkta?
L. Paegle: Tā ir, šobrīd redzu, ka angļu valoda tiešām agresīvi ienāk mūsu sarunvalodā, it sevišķi tas sakāms par jauniešiem. Redzu, kā viņi runā, raksta internetā, sociālajos tīklos, un varu pat pateikt pa punktiem, kādas tendences tajā saskatu no valodas viedokļa. Nav runa tikai par barbarismiem un vārdiem, kas ienākuši no angļu valodas un jau iegājušies sarunvalodā, kā “okei” un tamlīdzīgi.
Redzu arī tādas tendences kā kalki – burtiski no angļu valodas iztulkoti vārdi un teicieni.
Tos redzu arvien biežāk, un tas mani ļoti kaitina, jo latviešu valodā ir pietiekami daudz izteicienu, bet jaunieši acīmredzot dzīvo angliskajā informācijas telpā un šos izteicienus pārceļ valodā burtiski. Teiksim, “dienas beigās” – šis izteiciens nozīmē “galu galā”, un es to dzirdu arvien biežāk.
Iespējams, citi to tik asi neuztver, bet es – arvien vairāk. Agrāk bija ļoti daudz kalku arī no krievu valodas, tādi kā “runa iet”, “sakarā ar to”, un tos valodnieki cenšas izskaust. Tagad arvien vairāk ienāk arī no angļu valodas. Turklāt tas vēl ir vidusceļš, bet ir arī jaunieši, kuri mēdz runāt angliski vai runā latviski, bet pēc katra teikuma iesprauž kādu izteicienu angliski.
Mani iepriecina, ka jaunieši ļoti labi runā angliski, pat bez akcenta, bet uztrauc, ka tieši to pašu, ko viņi izsaka angļu frāzēs, varētu pateikt latviski – viņi vai nu nav aizdomājušies, vai arī tas piederas pie žargona, varbūt tas ir normāli, bet varbūt arī ne. Arī manā paaudzē zinu cilvēkus, kas tā runā.
Un vēl ir vārdi, ko mēs, tulkotāji, saucam par viltus draugiem – vārdi, kam latviešu un angļu valodā ir vienāda sakne, bet atšķirīga nozīme.
Teiksim, dekāde – angļu valodā tas nozīmē “desmit gadi”, bet latviešu valodā – “desmit kalendārās dienas”, un es redzu, ka arvien vairāk to lieto angļu valodas nozīmē.
Tāpat arī “fokusēties uz” vietā varētu teikt “koncentrēties”. Tas gan arī nav latviešu izcelsmes vārds.
Te varētu iebilst, ka reizēm valodnieki iesaka vienu nelatviskas cilmes vārdu aizstāt ar kādu citu, ilgāk valodā iesakņojušos, bet tāpat nelatviskas izcelsmes sinonīmu. Pirmais, kas nāk prātā, – “zipot” ir slikti, bet “arhivēt” labi…
Taisnība, ne vienmēr var piemeklēt latviešu cilmes vārdus. Es kā tulkotāja gan vienmēr cenšos izdomāt pēc iespējas latviskāku variantu, protams, tas atkarīgs no konteksta un labskanības, un daudziem citiem faktoriem. Iegājušies arī daudzi svešvārdi, kuri vispār nav nepieciešami, teiksim, nereti lieto “kreatīvs”, kaut gan varētu teikt “radošs”.
Vēl esmu pamanījusi, ka īpaši jauniešiem ir tāda parazītfrāze – viņi teikumos iesprauž “tā kā”, un man ir aizdomas, ka tas arī ir no angļu valodas “like”. Bet varbūt tas ir pārejoši, jo, kad es biju jauniešu vecumā, mums tāpat bija savas parazītfrāzes.
Es šos elementus izmantoju savos daiļdarbos, kad vajag imitēt jauniešu valodu, cenšos atkost, kādās situācijās viņi to dara.
Ir valodnieku piedāvāti vārdi, kuri sarunvalodā iekļaujas, bet citus mēs nepieņemam, un ne vienmēr iespējams racionāli izskaidrot, kādēļ tā…
Jā, daži jaunvārdi, ko valodnieki darinājuši, lai cīnītos pret svešvārdu invāziju, piemēram, “viedtālrunis”, ir iegājušies. Man pat liekas, ka tagad vārdu “tālrunis” lieto vairāk nekā “telefons”, bet “tālrāde”, kas varētu aizvietot “televīziju”, gan nav iegājies, iespējams, tādēļ, ka tālruņi šobrīd ir aktuālāki nekā televīzija un to funkcijas arvien plešas plašumā.
Labi, ka valodnieki šos vārdus darina, lai viņi to dara pēc iespējas vairāk – skaidrs, ka visus nepieņems, tikai valodas lietotāji noteiks, kuri no šiem vārdiem būs uz palikšanu. Ja kaut daļa vārdu paliek, arī tas ir labi, tātad valoda attīstās.
Ir jau tādi jaunievedumi, par kuriem smīkņā, tomēr lieto, kā “dižpārdoklis” vai “zīmols”.
Man – varbūt subjektīvi – šķiet, ka vārds “dižpārdoklis” tiek pārsvarā uztverts ironiski, tomēr lietots tiek. Bet, piemēram, neviens no podkāsta latviskojumiem tā arī nav iegājies valodā, arī es tos nelietoju, kaut gan apzīmējums “podkāsts” mani kaitina…
Varbūt “dižpārdoklis” šķiet komisks izskaņas “-oklis” dēļ? “Podkāsts” arī mani kaitina, un zinu daudzus, kas par to smīkņā, tomēr šo svešvārdu vai barbarismu – pat nezinu, kurā kategorijā īsti to ielikt, – lieto.
Tiešām redzams, ka netiek īsti pieņemti latviskotie varianti – ne “podraide”, ne “lādraide”, ne “aplāde”.
Cik liela valodas pūriste esat, un kādas valodas kļūdas jūs visvairāk kaitina?
Varu tikai šausmināties par to, kā cilvēki raksta internetā, šķiet, ka es tā pat sākumskolā nerakstīju. Tur ir ne tikai no angļu valodas ienākušie vārdi, izskatās, daudzi pat nemāk rakstīt latviski – “iejiet” jau ir klasika, “adbraukt” un citi, ļoti daudz piemēru.
Šķiet, cilvēks nav mācījies pareizrakstību vai pilnībā to aizmirsis un raksta, kā dzird, neatceras no skolas varbūt arī vārda morfoloģisko uzbūvi, to, ka ir priedēklis, sakne, piedēklis un galotne – ja sadala vārdu morfēmās, pareizrakstību uzreiz vieglāk saprast, es arī tā reizēm daru, ja gadās kāds interesantāks vārds.
Man nav iedomājams, ka cilvēks, kas lasa literatūru latviešu valodā, spētu pieļaut šādas kļūdas.
Esmu arī prātojusi, kāpēc tāda tendence – vai nu tādēļ, ka valodas zināšanas kopumā pasliktinās, vai arī tāpēc, ka agrāk cilvēki vienkārši nerakstīja internetā un mēs tikai dzirdējām, kā viņi runā. Man šādas ļoti rupjas kļūdas ļoti bojā iespaidu par nepazīstamu cilvēku, kaut gan saprotu, ka tas izklausās snobiski. Tādēļ cenšos sevi kontrolēt (smejas).
Reizēm esmu domājusi, vai kļūdas var sasniegt līmeni, ka mēs viens otru vairs nesaprotam?
Arī to internetā visskaidrāk var redzēt. Kaut kāda iemesla dēļ tieši sludinājumos ir šausmīga valoda. Es par to brīnos, jo, ja cilvēks grib kaut ko pārdot, tad taču jācenšas pēc iespējas precīzāk izpaust savu domu mērķauditorijai. Un, ja komentāros ieraksta kaut ko par valodas kļūdām, tad pašu rakstītāju nosauc par muļķi, “viss taču tāpat saprotams, un tā esot piekasīšanās”.
Pati šajās valodās nerunāju un pat nelasu, bet esmu dzirdējusi, ka čehu un franču valodā tīrās rakstveida valodas un dzīvās sarunvalodas atšķirības šobrīd jau sasniegušas tādu pakāpi, ka tiekot diskutēts, kuru no tām mācīt, piemēram, iebraucējiem. Vai tā var notikt arī pie mums?
Ja salīdzina, kā pie mums sarunājas uz ielas un kāds ir pareizs teksts, tad tiešām par to var uzdot jautājumus, bet pagaidām atšķirības noteikti vēl nav tik lielas. Te gan var runāt par terminiem – datorinstrukcijās termini latviskoti, bet ikdienā cilvēki tik un tā lieto angliskos terminus. Es tos zinu, jo izmantoju darbā, un ir ļoti labi, ka valodnieki tos latvisko, bet lielākā daļa datoru lietotāju latviskos apzīmējumus tiešām nesaprot. Arī citos tehniskos tekstos mēdz būt šādi vārdi.
Tehniķi, savā starpā sarunājoties par mašīnas remontu, arī lietos daudzus apzīmējumus, kuri nebūs atrodami instrukcijās vai formālā tekstā. Tā ka lielākas atšķirības es redzu starp tehnisko un sarunvalodu. Ikdienā vēl jau varam saprasties, it sevišķi, ja zina angļu valodu. Tas gan, ka reizēm latvieši, kas nezina angļu valodu, nesaprot, ko runā tie latvieši, kuri angļu valodu zina. Un šī tendence mani kā tulkotāju uztrauc, jo man taču jāiztulko teksts latviešu valodā tā, lai to saprastu arī tie latvieši, kuriem nav svešvalodu zināšanu.
Palaikam īpaši no jauniešiem dzirdēts, ka vienu vai otru domu nemaz nevar latviešu valodā izteikt, ka tā ir pārāk trūcīga. Šādos gadījumos vienmēr domāju, ka nu gan Kronvalds, Rainis un daudzi citi valodas kopēji kapā nerod miera.
Viņi nezina šos vārdus un izteicienus. Ja lasītu grāmatas, tad zinātu. Jau pirms kļuvu par tulkotāju, tam pievērsu uzmanību. Ikviens, kam ir bagāts vārdu krājums, zina, ka mums ir dažādi, arī ļoti sulīgi izteicieni.
Varbūt, ja runātu tikai latviski, neiepinot angļu vārdus, tas jaunietis nejutīsies stilīgs, varbūt tas ir pārejoši un piederas pie mūsdienu jauniešu žargona, varbūt tas pāries pēc desmit gadiem, bet varbūt būs vēl sliktāk.
Jau pieminējāt, ka valodnieki čakli latvisko jēdzienus un terminus. Vai visās jomās tas izdodas vienlīdz labi?
Ne visās jomās, nē. Tā ir parastā tulkotāja problēma – visvieglāk tulkot ar datoru un viedtālruņu lietotnēm saistītos tekstus, jo to termini ir latviskoti, arī tos tekstus, kas saistīti ar ES likumiem un regulām. Bet ir daudzas jomas, kur trūkst latvisko terminu, jo viss arvien mainās, rodas arvien jauni jēdzieni. Man regulāri jāsastopas ar netulkotiem terminiem, jo visu nevar paspēt latviskot, un tad nākas meklēt risinājumus.
Es šādos gadījumos tulkoju, pēc iespējas īsāk aprakstot šo terminu. Ir brīži, kad izveidoju salikteņus, kas noder konkrētā kontekstā ar konkrētu nozīmi, arī savos literārajos darbos esmu salikteņus darinājusi. Bet pavisam jaunus terminus gan ne – nebūdama Latviešu valodas ekspertu komisijā, nejūtu, ka man būtu tiesības to darīt.
Nozares cilvēki jau arī pamatā lieto no svešvalodas ienākušos vārdus, nezinu, vai viņi paši darina. Taču viņi varētu paskaidrot precīzu nozīmi, uzvedināt valodniekus uz idejām.
Ir dzirdēta nicinoša attieksme pret valodniekiem, kas “cep” jaunvārdus, bet, ja sabiedrība vismaz daļu pieņem, tad jau ir labi un mūsu valoda attīstās un modernizējas.
Ja neviens terminus nedarinās, tad tie visi arī valodā ienāks kā svešvārdi. Tomēr galvenie “valodnieki”, kas izlemj katra termina likteni, esam mēs paši – parastie valodas lietotāji.
