Galvenais – uzgleznot sajūtu. Saruna ar Intu Celmiņu un Edvardu Grūbi 0
2019. gada izstāžu sezona Marka Rotko Mākslas centrā 2. februārī tiks atklāta ar sešām jaunām ekspozīcijām, starp tām – arī latviešu glezniecības zelta pāra INTAS CELMIŅAS un EDVARDA GRŪBES “Gaismas un tumsas spēles”.
Inta Celmiņa atklāj, ka izstāde ir veltīta kontrastiem dabā un glezniecībā, kas rosina saskatīt krāsas triumfējošo spēku un nianses un ļauj izteikt dažādas noskaņas, kā arī uzvest pašu sacerētas izrādes par kādu no tēmām ar nodomu piesaistīt skatītājus. Gaisma ir Edvarda Grūbes gleznu centrālā figūra – majestātiska un nopietna. Savukārt Intas Celmiņas gaisma ir kā zibšņi noslēpumainā tumsā.
Tiekamies abu mākslinieku darbnīcā un arī dzīvoklī – devītajā stāvā ar milzīgiem logiem. Inta Celmiņa, norādot visapkārt, teic: tieši te gaismas spēļu ietekmē nereti smeltas idejas gleznām.
Izstādes nosaukums “Gaismas un tumsas spēles” liek atcerēties iepriekšējo izstādi Mūkusalas Mākslas centrā, kuras nosaukums bija “Dienasgaisma”. Vai šeit būs izstādīti jauni vai jau iepriekš redzēti darbi?
Inta Celmiņa: Pa vidu Edvardam bija vēl viena izstāde “Galerijā XO”, tā saucās “Gaismas lauks”. Ir ļoti grūti atrast nosaukumu izstādei, jo mūsu dzīvē nekas nav mainījies, darām to pašu, ko vienmēr – jā, varbūt ejam vairāk dziļumā, lai izteiktu sevi. Gaisma ir centrālais jēdziens, tas, ap ko mūsu glezniecība grozās. Darbi gan ir citi – no 30 gleznām, kas būs izstādē, desmit ir pilnīgi jaunas – tapušas, kopš mūs uzrunāja izstādei, desmit – gana jaunas un neizstādītas, atlikušos darbus varbūt kāds iepriekš būs redzējis.
Edvards Grūbe: Es sāku mācīties glezniecību 1949. gadā, akadēmiju beidzu 1961. gadā, un, visu mūžu strādājot par skolmeistaru, esmu bijis spiests domāt par iespējām, ko vēl varētu apgūt, kas mākslā ir galvenais.
Un kas ir galvenais?
E. Grūbe: Jāsaprot katras nozares specifika. Un tās nedrīkst sajaukt – ja vizuālā mākslā prasa stāstu, tas vien uzdzen šermuļus, jo mums savās dažādajās tēlotājmākslas nozarēs jārada tēls, emocijas, nevis stāsts.
Zinu, ka jums nepatīk, ka jautā, par ko ir glezna.
I. Celmiņa: Par to pašu jau vien ir, par cilvēku. Agrā jaunībā sākot strādāt par skolmeistaru, kā mēs to abi darījām, ātri var ieraudzīt svarīgākās kompozīcijas sastāvdaļas. Tikai tad pa īstam arī saproti, ko dari.
Mums abiem tā bija liela mācība, jo pēc akadēmijas beigšanas stāvoklis ir tik zaļš – kā tikko pabeidzis autokursus, nokļūsti dzīvā satiksmē. Mākslas studentam jāsaprot, ka viņam ļoti labi jāiemācās amats, jāapgūst viss, kas saistīts ar tehnoloģijām, bet, pats galvenais – jākļūst par cilvēku, kuram ir ko teikt. Jo diezgan bieži var redzēt, ka rokas ir, bet sirds nav.
Piekrītu, ka glezniecībai vajadzētu skatītāju uzrunāt bez stāsta…
E. Grūbe: Noteikti!
…no otras puses, jāatzīstas, ka tīra abstrakcija, piemēram, Marks Rotko – šoreiz jūsu abu darbi būs izstādīti šajā mākslas centrā –, mani neuzrunā.
I. Celmiņa: Varbūt visam uzreiz arī nav jāpatīk. Tas, kas mums patīk, jau arī ar laiku aug un mainās. Un tas nāk ar daudz redzēšanu. Neko nevar izstāstīt, jo tā ir vizuālā māksla – to uztver ar acīm un sajūtām. Un ir arī mākslas darbi, kuri neaizķer. Ja glezna trāpa uz to, kā jūties, tad pastāvi, skaties un esi laimīgs, ja ne – ej pie nākamā darba, iespējams, tas atbildīs tev.
E. Grūbe: Tāpat jau ikviena glezna nāk no tā, ko mākslinieks dzīvē ir redzējis un izjutis, nekas netiek zilā gaisā izdomāts.
Bet cilvēkam gribas saprast un noformulēt.
I. Celmiņa: Formulēšana ir iespējama, bet, ja skatītājam kaut ko norāda priekšā, viņš arī neko dziļāk neskatīsies un nemeklēs. Ja gleznai ir dots nosaukums “Princese”, paskatīsies – kronis ir? – un viss, ies tālāk.
E. Grūbe: Mums ir draugi mūziķi, kuri saka: “Tikai, nedod Dievs, nelasi programmās tos koncerta aprakstus!” (Abi smejas.)
I. Celmiņa: Glezna jau nav tikai tie objekti, kas tajā attēloti, tā uzvedina uz kaut ko citu. Man te, piemēram (rāda) – it kā koks, it kā dārzs, bet būtībā – vasara, kad viss piesmacis, piekarsis. Gribas uzgleznot ne jau pašu vasaru, bet tieši to sajūtu.
Glezna ir cilvēks pats, autors tajā brīdī, kad tā top.
Var visu mūžu gleznot vienu sižetu, taču autors mainās, un arī sižets mainās. Un tas nav tēmas jautājums, tā ir formas būšana. Gleznā var būt arī nopietnas tēmas, var gleznot karu – kā Pikaso “Gerniku”, bet arī tad tas nav stāsts par karu, tā ir kara noskaņa – šausmas vai varenība. Gleznā ir stāsts, bet atšķirīgs, ne literārs.
Vai kādreiz gadās tā, ka darba laikā, līdz kādam punktam tiekot, saprotat – tas nav tas, ko gribas?
E. Grūbe: Pie lielākiem formātiem jau neķeras, nezinot, kas tur būs. Mums vienmēr ir daudz skiču – lineārās, tumšā un gaišā risinājumi, kolorīta risinājumi –, un tad tikai ķeras pie lielā darba. Te nedrīkst būt nejaušību, viss jāparedz. Gleznošanas process var būt ātrāks vai lēnāks. Bet radošās mokas nedrīkst būt redzamas.
I. Celmiņa: Un tomēr nejaušības ir, tās atvirza, pārvirza, pārmaina. Taču, pat ja tā gadās, tad ņemies tik ilgi, kamēr sanāk, – ārā nekas netiek mests! Koncentrācija tajā brīdī ir diezgan liela, tu nevari neko citu ne domāt, ne darīt. Iltneram (gleznotājs Edgars Iltners. – L. K.-Š.) bija tāds teiciens: ja tev pēcpusdienā jāiet uz namu pārvaldi, tu nevari gleznot.
E. Grūbe: Ja paredzēts kas tāds, ka tev tikos un tikos darbs jāpārtrauc, kaut arī vēl ir gaišs un tu varētu gleznot, bet jāpārtrauc un jādara kas cits, – tu nevari vairs īsto sajūtu dabūt. Tad labāk todien negleznot nemaz.
I. Celmiņa: Tajā brīdī, kad glezno, jau ir labi, tad aizmirst, ka tev kas kaiš. Pēc tam gan jūties noguris, izsmelts. Bet pedagoģija tomēr izsmeļ vairāk, pēc nodarbībām atnāc galīgi šļaugans. Bet nu jau mēs ar to vairs nenodarbojamies.
Kā jūs strādājat darbnīcā – kopā vai pēc kārtas?
I. Celmiņa: Jaunībā un vidējā periodā, kad bija steidzami darbi, esam strādājuši arī blakus, bet tagad, kad tas nav tik steidzīgi, – pēc kārtas.
E. Grūbe: Esmu mūžā diezgan daudz mainījis darbnīcas, un, kad ieiet jaunā telpā, jāskatās, kā krīt gaismas, un atkarībā no tā jāizvēlas gleznošanas vieta. Saule nedrīkst spīdēt uz darba.
I. Celmiņa: Mūsu dzīvoklis celts kā mākslinieka darbnīca ļoti pareizi, te nekad neiespīd tiešā saule – tikai pašos vakaros vasarā – tajā vienā stūrītī. Kādreiz tajā stāvēja Edvarda sakrātie latviešu podnieku trauki, tad viņš gaidīja gleznošanai īsto staru. Ļoti skaisti izskatījās.
E. Grūbe: Jā, viss iepriekš jau sagatavots, krāsas saliktas, un, ja tad aiziet mākonis saulei priekšā, skaidrs – šajā dienā nekas no gleznošanas nebūs…
Vai sekojat līdzi savu bijušo skolēnu gaitām, vai ir kādi, par kuriem īpašs prieks?
E. Grūbe: Cenšamies, bet viņu jau bijis simtiem. Man kādreiz bija tāds teiciens, ka jāpanāk, lai students, kamēr viņam kaut ko skaidroju, tur muti un nekož rokā – ja būs dzirdējis, ko cenšos iestāstīt, viņš arī kaut ko varēs. Un mācību procesā nedrīkst būt demokrātija, tās ir pēdējās muļķības, tad tā vairs nebūs mācīšana un mācīšanās.
I. Celmiņa: Mums ļoti liels prieks par Edgaru Vērpi, par Ģirtu Muižnieku, tāpat gana daudz labu mākslinieku, mūsu skolēnu, izklīduši pa provinci – Talsos, Madonā, Rēzeknē, Kusā, Daugavpilī – tie uztur novados mākslas garu.
Vai ejat arī uz “Jarmarkām”?
I. Celmiņa: Mums ar iešanu vispār ir diezgan grūti – kaut kur izejam reti un kārtīgi pārdomājam, vai vajag.
E. Grūbe: Man “Jarmarkas” ideja neliekas īsti pieņemama.
I. Celmiņa: Bet tu jau to neesi redzējis, visiem patīk. Tauta plūst un skatās, un studentiem kāda kapeiciņa. Es saprotu, kāpēc Edvardam nepatīk, – viņš grib tīrāku iesākumu mākslā, bez naudas. Tā jau tikai mēs varējām, tagad tā vairs nevar. Bet, ja tu no paša sākuma sāc strādāt ar domu par naudu, tā nav laba lieta. Tas drusku tomēr panes uz malu.
E. Grūbe: Un to var redzēt.
I. Celmiņa: Slikti ir, ka tagad mākslā ļoti grūti ko saprast, viss sajaucies vienā jūklī, viss samaisīts – diletanti ar profesionāļiem, laikmetīgais ar klasisko, un visu sauc par mākslu – es tam nepiekrītu.
