Galvenais pusaudža vecāku uzdevums – kļūt viņam nevajadzīgiem 0
Brīvība un kontrole pusaudža dzīvē: cik lielai jābūt brīvībai un cik lielai kontrolei? Rakstniece un pedagoģe Irina Lukjānova (žurnāliste, rakstniece un literatūras skolotāja. Divu pieaugušu bērnu māte) stāsta par savu skatījumu uz mūžam aktuālo problēmu.
Kas ir pusaudžu vecums vecākiem? Tas ir briesmīgs periods, bet agrāk vai vēlāk tas beidzas. Un bērni kļūst pavisam citādi, nekā bija šajā vecumā, tāpēc teikt viņiem “kā tu tāds studēsi” vai “kurš tevi tādu precēs” ir aizvainojoši un bezjēdzīgi. Viena no lielākajām kļūdām ir domāt, ka bērns tāds paliks. Šodien es, gatavojoties lekcijai, vaicāju savai 27 gadus vecajai meitai:
– Ko tu atceries no pusaudžu vecuma, varbūt ir kaut kas, par ko man vajadzētu runāt?
– Mamm, tas bija pirms desmit gadiem. Es neko neatceros, es biju cits cilvēks.
Patiešām, viņa bija cits cilvēks. Viss ir mainījies: frizūra, nodarbošanās, uzvedība, intereses, atbildības sfēra. Mēs, pieaugušie, maināmies pat tagad, lai gan esam tālu no pubertātes, bet pirms desmit gadiem mēs arī nebijām tādi paši kā tagad, vai ne?
Kļūt bērnam nevajadzīgam
Pirmais vecāku uzdevums bērna pusaudža gados – izdzīvot. Otrais ir kļūt bērnam nevajadzīgam. Kā tas ir – nevajadzīgam, jūs jautāsiet. Māte un tēvs bērnam vienmēr ir vajadzīgi! Bet patiesībā katra vecāka uzdevums ir izaudzināt cilvēku, kurš spēj eksistēt bez viņiem.
Kāpēc pusaudži bēg no mājas? Viena no pirmajām atbildēm – māja vairs nav droša vieta. Padarīt to par nedrošu ir ļoti vienkārši: māte jau elektroniskajā žurnālā apskatījusi iegūtās atzīmes un sagaida uz sliekšņa ar mīklas rullīti. Kur biji, kāpēc “n” angļu valodā, slikta atzīme vēsturē, kad jums ir algebras kontroldarbs, vai parādus fizikā nokārtoji. Un tad: “Nu, ātri paēd, tad izmācies, lai vakars ir brīvs”. Es nezinu, kā citi, bet es, kad pēc sešām vai septiņām nodarbībām atgriežos no darba, vēl stundu sēžu klusumā, nerunāju ne ar vienu un spēlēju Angry Birds. Ja man šīs stundas nebūs, es visu atlikušo dienu būšu rīcības nespējīga. Man tā ir vajadzīga kā pauze. Bet ko mēs, vecāki, darām, kad redzam, ka bērns atnācis no skolas un apsēdies pie datora spēlēt kaut kādas blēņas…
Ļoti bieži mātes aizmirst, ka pusaudzim ir sava dienas kārtība, funkcionēšanas cikli.
Vēl viens svarīgs uzdevums vecākiem ir nepārvērst robežu skola-augstskola briesmīgas tiesas (iestāsies/neiestāsies) analogā. Izdzīvot, nesabrukt, saglabāt sevi kā pieaugušo, nopietnu, mierīgu cilvēku, tādu atbalstu, kāds nepieciešams bērnam.
Neapgrūtiniet viņus ar savām problēmām
Atklāti sakot, mēs, pieaugušie, kad bērnam pienāk pusaudža vecums, ļoti daudz zinām par viņu, bet ļoti maz par sevi. Kas notiek ar mani šajā laikā, kāpēc manas rokas sāk trīcēt ikreiz, kad sāku domāt par viņa eksāmeniem, kāpēc es tā baidos, ja viņš kur iet? Daudzos aspektos tas ir mūsu satraukums, ko mēs izpaužam bērnam, lai viņš mūs nomierinātu. Papildus tam, ar ko viņam pašam jātiek galā: hormonu vētra, atbildība par savu likteni, nespēja saprast, ar ko to saistīt, pozitīvu metožu trūkums, kā tikt galā ar saviem ar vecumu saistītiem uzdevumiem… Kādi uzdevumi? Piemēram, izdzīvošanas uzdevums nedraudzīgā kolektīvā. Pat pieaugušajiem tas bieži vien ir pārāk grūti.
Tātad, vēl viens uzdevums, kas mums rodas, kad mums ir bērni-pusaudži – pašiem nesabrukt no pusaudžu problēmām.
Neuzkraut uz bērna pleciem savu trauslumu. Nepadarīt viņu atbildīgu par mūsu garīgo stāvokli. Neapelēt pie žēlastības un vājuma. Jā, mēs neesam no dzelzs, mēs varam arī salūzt, dažreiz tam pat ir neparedzēts audzināšanas efekts, bet vienmēr rāda bērnam to, ka viņš ir pieaugušais un atbildīgs par mazo, bezpalīdzīgo māti un lielo, bezpalīdzīgo tēvu. Tā viņam ir pārāk smaga nasta. Pieaugušajam vajadzētu būt miera un pārliecinātības ostai, pieaugušajam ir jāpauž, ka problēmas var atrisināt, es tev palīdzēšu, es esmu spēka avots.
Jā, bērni kļūst ļoti neciešami. Tas ir viņu vecuma uzdevums – kļūt pēc iespējas neciešamākiem, lai mums gribētos viņiem iedot dunku, lai viņi beidzot izlidotu no ligzdas. Ja mēs esam pārāk labi, ērti vecāki, ligzdā ir silti, mājīgi un labi, – izlidot no turienes nemaz negribas. Un sēž tāds pāraudzis putnēns ligzdā, laiks būtu savīt pašam savu ligzdu, bet viņš netaisās nekur lidot, viņam tāpat ir labi: mamma, tētis tārpus pienes.
Dodiet viņiem konfliktu risināšanas rīkus
Konfliktos ar vecākiem bērns meklē veidus un līdzekļus, kā atrisināt nākotnes konfliktus darbā, ģimenē, ar sievasmāti utt. Kādus rīkus mēs viņam tagad parādīsim un iedosim, tos viņš izmantos.
Diemžēl ļoti bieži mūsu kultūra atbalsta tikai vienu instrumentu – statusa demonstrācijas. Kādu laiku tas uz bērniem iedarbojas, jo mēs patiesi esam lielāki un varenāki. Bet trīspadsmit-četrpadsmit gadu vecumā bērni pēkšņi saprot, ka ar viņiem tas vairs nedarbojas. Vēl jo vairāk nedarbojas siksnas metode – bērnam ir četrpadsmit, metrs astoņdesmit, astoņdesmit kilogrami, māte kā parasti atvēzējas, bet bērns dod pretī. Viņam nav citu veidu konflikta atrisināšanai.
Es atkārtošu – kādus instrumentus mēs viņam tagad iedosim, kādas konfliktu risināšanas metodes iemācīsim, tās arī viņš pārvaldīs.
Ir svarīgi saprast, kad man pašam vajadzīga palīdzība. Un zināt, kur uzlādēt baterijas. Bērni izlido no ligzdas, aiziet savā dzīvē. Mēs paliekam vieni ar sevi, ar savām domām, ar jautājumiem “kas es esmu, ko es šeit daru, ko es gribu no sevis.” Tas ir arī mūsu pašu pārejas posms – pāreja no pusaudža vecāka uz pieaugušā vecāku.
Ļauj viņam skatīties muļķīgus TV seriālus
Ļoti bieži jautā: “Kad beidzot kļūs vieglāk?” Pastāv uzskats, ka smadzenes “pieved” ap piecpadsmit gadiem. Ne visiem, ne vienmēr, bet vidējais rādītājs tāds ir. Tas sakrīt ar D. Elkoņina izveidoto vecumposmu periodizāciju: 12-13 gados pasaules izzināšanas slāpes aizstāj bērna slāpes pēc komunikācijas, 15 gados – komunikācijas slāpes nomaina vēlme apgūt zināšanas. Pusaudža gadu sākumā bērns sabojājas. Tikko viņš lasīja izzinošas grāmatas un devās uz muzejiem, sasniedza divpadsmit, un vecāki sūdzas: “Neko negrib, ne ar ko nenodarbojas, mācības atstājis novārtā, tikai ar draugiem pavada laiku, mani neklausa, tikai savu draudzeni”.
Pusaudži TV vai YouTube sāk skatīties muļķīgus jauniešu seriālus. Vecākus tas kaitina, bet katra sērija ir vesels dažādu sižetu un attiecību no sabiedrības dzīves koncentrāts. Tas ir nekaitīgs un drošs materiāls. Ar bērnu var pārrunāt tik daudzas sociālās situācijas un sižetus, kas redzami materiālā! Lieliska lieta – šīs muļķīgās pusaudžu grāmatas un seriāli.
Viena gudra piecpadsmitgadīga meitene man reiz teica: “Ziniet, man ir ļoti interesanti vērot pieredzi, kuras man nav un es arī nevēlētos, lai būtu. Es nevēlos to piedzīvot uz savas ādas, bet vēlos, lai es varētu uzzināt par to un veidot savu priekšstatu.”
Te vecākiem ir nopietns jautājums: kādu atbildības pakāpi mēs uzņemamies? Ko no tā esam gatavi apspriest ar bērniem un no kā apzināti atsakāmies? Ļoti daudziem vecākiem ir neērti runāt ar bērnu par seksu vai kopā lasīt izglītojošu grāmatu. Jautājiet sev: kas, kur un kā ar viņu par to runās? “Dēls, parunāsim par to, kā vairojas tauriņi” – kaut kā smieklīgi, bet iespēja nejauši redzēt filmu un pārrunāt to, ko mēs esam redzējuši, ir dabiskāka situācija. Tikai neaizveriet acis!
Runājiet ar viņiem
Reiz rakstīju rakstu laikrakstam un jautāju bērniem, ko viņi tiešām gribētu no pieaugušajiem. Man bija hipotēze, ka biežākā atbilde būtu “lai liek mierā”. Taču atbildes, ko viņi sniedz, ir pilnīgi atšķirīgas. Viņi vēlas, lai ar viņiem runātu. Un nevis par to, vai viņš izmācījās, paēda, kāpēc nav pārģērbies un kāpēc istaba nav sakārtota. Mūsu bērniem pietrūkst dialogu, kuri nebūtu tikai formātā “Es esmu boss, tu esi muļķis”. Klusa, draudzīga tērzēšana viens pret vienu ar pieaugušo ir deficīts, tāpēc viņiem patīk sarunas ar bibliotekāri, kura ir gatava runāt ar viņiem par izlasītajām grāmatām. Bērni ir ļoti noguruši no novērtējošas komunikācijas. Kad viņi nāk un kaut ko stāsta cerībā uz emocionālo pieredzi, atbalstu, līdzjūtību, ko dara vecāks? Sniedz novērtējumu un ieteikumu, kā vajadzēja rīkoties. Bet no viņa gaidīja pilnīgi atšķirīgas lietas. No viņa gaidīta cilvēka reakcija, nevis skolotāja reakcija.
Pienāk laiks, kad bērni mūs visu laiku provocē. Viņi gaida emocionālu reakciju, lai pārliecinātos, ka mēs vēl neesam miruši. Mans dēls no desmit līdz septiņpadsmit gadiem bezgalīgi mani provocēja, piemēram, “Es šodien nopelnīju trīs divniekus”. Faktiski viņš tos nebija saņēmis, bet viņu interesēja, ko es teikšu, kāda būs mana reakcija. Galu galā viņš man apmācīja pilnīgu toleranci, es kļuvu pilnīgi nejutīga pret vērtējumu ziņām. Lielākais, ko pavaicāju – vai nepieciešama kāda mana palīdzība?
Diemžēl ļoti bieži pieaugušais uz provokāciju reaģē ar agresiju. Bērns rīkojas nepieņemami, pieaugušais – nevis reaģē profesionāli, bet emocionāli. Tas ir – ar sprādzienu. Tas attiecas arī uz skolotājiem. Arī ģimenes komunikācijā mums ir noderīgi atcerēties, ka spēks, pieredze, resursi, gudrība, vecums ir mūsu pusē, un viņiem nav nekā no tā. Un viņi ļoti vēlas parādīt, ka viņiem tas viss ir.
Bieži vien, kad uzskatām, ka mūsu priekšā ir blīva siena, betona monolīts, un cenšamies izlauzties caur šo sienu, izrādās – siena ir kartona. Tu dauzi pa šo sienu no visa spēka, tad dūre iekrīt tukšumā un cilvēks aiz sienas nevis tev uzklūp, bet pēkšņi saviebjas un sāk raudāt.
Bērni bieži saka, ka runāšana ar pieaugušajiem ir bezjēdzīga. “Viņi neuzklausa mūsu argumentus, viņi nesaprot, ko mēs cenšamies pateikt. Viņi pārtrauc, viņi nenoklausās līdz galam. Viņi nekavējoties sāk sniegt kategoriskus padomus – es esmu vecāks, tāpēc es esmu gudrāks. Es zinu labāk, tu vēl neesi pietiekami nobriedis.” Pusaudžiem tas ir aizskaroši, jo viņi vēlas racionālus argumentus. Bet mums nav šādu racionālu argumentu.
Kāpēc es nevaru doties uz rokfestivālu kopā ar draugiem? “Tāpēc, ka baidos. Kāpēc es baidos? Nezinu. Es baidos no visa, un gribētu tevi piesiet tevi pie savas kājas, lai tu tur sēdi un es zinātu, ka esi tepat.” Bērns turpina sarunu argumentācijas līmenī, nevis dziļu mātes baiļu līmenī. Saruna lemta neveiksmei, jo racionālu argumentu mums nav. Mums ir arguments “es baidos,” un ar to nevar izdarīt neko.
Avots: matrony
