Labi, viens ir ķildas, aplama politika nodokļu jautājumā, kas gremdē “Vienotību”, bet ārkārtas kongresā arī bija vērojami daži nesaprotami procesi, kas neceļ partiju vēlētāju acīs. Piemēram, Viļņa Ķirša izraudzīšana par partijas valdes priekšsēdētāja vietnieku. Viņa dēļ partija cieta zaudējumus, tai atņēma valsts finansējumu, bet, izrādās, ka tas “Vienotībai” nav svarīgi. Nav saprotama arī ģenerālsekretāra Kampara loma – ja reitingi krītas, tad jājautā, vai viņš atbilst savam amatam, jo viņam jāorganizē partijas darbs. 5
Ķirsis uzņēmās kļūt par “Vienotības” virzīto Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāja amata kandidātu, labi zinot, ka situācijā, kad latviskās partijas nav vienotas, šis mērķis tikpat kā nav sasniedzams. Toreiz partijas vadība uzskatīja, ka viņš ir gana drosmīgs. Ķirsis nolika Saeimas deputāta mandātu, lai strādātu Rīgas pašvaldībā opozīcijā. Viņš no vienas ļoti labi apmaksātas darba vietas aizgāja uz praktiski neapmaksātu darba vietu. Ķirsim vajadzēs meklēt arī citu darbu, lai viņš varētu sevi uzturēt. Viņš bija tam gatavs, piedāvājot savu redzējumu, ja gadījumā kļūtu par Rīgas saimnieku.
Tiesa, Ķirsis Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā pārcentās, bet viņš bija vienīgais, kas atzina savu kļūdu un nekavējoties atmaksāja naudu. Viņš nekādā gadījumā nav slogs partijai.
Ja mēs gribam, un es gribu, lai nāk jauno politiķu maiņa, tad jāļauj tai nākt. Ķirsim viņa vecumā ir daudz lielāka pieredze politikā nekā man viņa vecumā. Saliekot kopā pieredzi ar jaunības enerģijas pilno muskuli, iespējams gūt sasniegumus.
Runājot par Kamparu, jāteic, ka ģenerālsekretārs ir tehnisks valdes rīkojumu izpildītājs.
Jo partijai lielāka vilkme, jo vairāk cilvēku tajā iestājas un jo nozīmīgāka tā kļūst. Bet partijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens runā pretēji šim principam – viņa skatījumā, lielākie intriganti ir aizgājuši un partija balstīsies uz palikušajiem, jo tie esot tie īstie.
Ir aplami domāt, ka mēs izvilksim ar tiem spēkiem, kas mums ir. Tad varam palikt mājās!
“Vienotībā” ir iestājušies divarpus tūkstoši, kas Latvijas politiskās apātijas ap-stākļos nav maz, un partijas amatos pārsvarā ievēlēti cilvēki, kas tur līdz šim nav bijuši. Viņiem būs jāstrādā tā, lai partija iegūtu jaunus biedrus un atbalstītājus.
Latvija patlaban ir sarukšanas stadijā – bērnu dzimst mazāk, daļa no tiem, kas piedzimuši, aizbrauc… Uz kopējā fona ir ļoti grūti atsperties, bet, ja mēs sakārtosim pamatnostādnes pareizi, tendence mainīsies un mūsdienu pasaulē tas var notikt ļoti ātri. Galvenā grūtība ir drosmē nepiekrist un nebaidīties. Neuzskatīt, ja nepiekritīs, tad viss sabruks. ZZS šajā ziņā strādā psiholoģiski ļoti “veiksmīgi” – ar atklātiem un slēptiem draudiem, ja nepiekritīs, viss destabilizēsies, un jūs būsiet vainīgi. Tā ir šantāža. Tas, kas vienreiz pakļaujas šantāžai, tam ir ļoti grūti dzīvot.
Vēlētāji ļoti laba izjūt, kas notiek. Mums, politiķiem, ir jāpiedāvā skaidrs redzējums, kas dod cerības nākotnei.
