Taču “Vienotības” reitings joprojām krītas. Kas ir tie galvenie iemesli, kāpēc popularitāte neaug? 5
Politiķiem vienam ar otru ir jāsadarbojas idejas vārdā, neskatoties uz to, vai kolēģis patīk vai nepatīk. Bet, raugoties no vēlētāju viedokļa, patikšana vai nepatikšana, šķiet, ir pats galvenais. Bijusī partijas vadītāja un joprojām frakcijas vadītāja Āboltiņas kundze pelnīti vai nepelnīti sabiedrībā tiek negatīvi vērtēta, un tas velk partiju uz leju. Bet vairāk par to popularitāte krītas vēl tāpēc, ka ilgstoši uz āru izlien antipātijas indivīdam pret indivīdu, nevis partijas piedāvājums sabiedrībai. Piemēram, nesen valdība paaugstināja veselu virkni nodokļu, to maldīgi nodēvēdama par nodokļu reformu. Tā nav nodokļu reforma, bet gan kārtējā nodokļu paaugstināšana. Būdams “Vienotības” biedrs, esmu publiski argumentējis, kāpēc tas nav pareizais ceļš un kāpēc partijai nevajadzētu šo Finanšu ministrijas izstrādāto un valdības pieņemto projektu atbalstīt. Tas nav izdomāts līdz galam, un nav saprastas tā sekas. To neuzklausīja, un “Vienotība” ir atļāvusi, ka tā kļūst par tādu kā Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) piedēkli. Politikā tas ir ļoti bīstami, jo tad, ja mēs raugāmies visas valsts mērogā, mūsu vēlētājs nav ZZS vēlētājs. Ja mēs ejam šajā pavadā, atbalstot vienu neiz-strādātu un, manuprāt, sliktu projektu tikai mīļā miera labad, esmu pārliecināts, ka vēlētājs uz to raugās ļoti negatīvi.
Ministrijas, īpaši Finanšu ministrija, ilgstoši uzskata, ka galvenais uzdevums ir iekasēt valsts budžetā pēc iespējas vairāk naudas. Kā muižkungs prasīja klaušas, tā valdība prasa nodokļus, lai muižkungam, respektīvi, valdībai, pietiktu naudas. Es nesaku, ka valdības izdevumi ir nelietderīgi, bet tiek uzskatīts, ka nodokļu maksātājs ir bezizmēra. Trūkst veselības aprūpei, liekam maksāt papildus vēl vienu procentu. Uzņēmums izņem pusprocentu no apgrozības, samazina peļņu, vēlmi investēt, tādējādi samazinot nākotnes izaugsmi un jaunu darba vietu rašanos. Valdībai ir nevis jāpalielina likmes, bet gan jādomā, kā veidot likmes un sistēmu kopumā, lai naudas būtu arvien vairāk. Valdībai jāiejūtas veikalnieka ādā – ja veikalniekam prece neiet, viņš pazemina tai cenu. Bet tā rīkojas pilnīgi pretēji – redz, ka naudiņa neienāk, uzliek nodokļiem vēl lielāku likmi, un cieš tie, kas godīgi maksā nodokļus, nevis tie, kas atrodas ēnu ekonomikā. Līdz ar to nevienlīdzību uzņēmējdarbībā un reālajā dzīvē cilvēki izjūt vēl asāk un tāpēc rodas dusmas uz valdību un valsti. Emigrācijas skaitļi ar šādiem lēmumiem nekļūs mazāki. Šī ir aplama politika, un “Vienotība” šajā procesā zaudē savu balsi.
Vai tad nebija neviena, kas pārstāvētu “Vienotības” viedokli?
Nebija neviena, kas to izstrādātu. Centriski labējie, un to es redzu arī Briselē, uzskata, ka pats galvenais ir jaunu darba vietu veidošana. “Vienotībai” ir jāliek uzsvars uz to, lai būtu jaunas darba vietas. Esmu pārliecināts, ka taisnīga nodokļu pārdale ir iespējama, ja pietiek naudas. Latvijā tas nav iespējams, jo naudas nepietiek, bet risinājums, kas tiek meklēts, ir pilnīgi aplams.
ZZS apsaimniekotā Finanšu ministrija palaida garām iespēju divus trīs gadus izdiskutēt nodokļu modeļus, atrast sabiedrībā konsensu par pieņemamāko modeli un tad pārskatāmā laika periodā piecos līdz desmit gados pāriet uz jauno sistēmu. Valdība nodokļu paaugstināšanu nenobremzēja šķietamas stabilitātes vārdā, kas, protams, ir ļoti no svara. Bet uzlabot darbību nav tas pats, kas destabilizēt valdību. Mums ir kompetenti cilvēki, tikai viņi ir jāiedrošina.
