“Man patīk spēlēt neliešus!” Saruna ar aktieri Igoru Šelegovski 0
Latvijas Nacionālajā teātrī no svētdienas, 3. marta, atgriezīsies Jāņa Vimbas un Kaspara Zvīguļa veidotā izrāde – Mihaila Bulgakova “Jaunā ārsta piezīmes”. Galvenā, jaunā ārsta Poļakova loma pirmoreiz uzticēta teātra jaunajam talantam, aktierim IGORAM ŠELEGOVSKIM, kurš vēl nesen uzmirdzējis arī pirmajā lielajā kino lomā – kā jaunais gleznotājs Juris Upenājs simtgades filmā “Homo Novus”.
Nacionālā teātra simtgades svinību priekšvakarā “LA” pielikumā “Kultūrzīmes” pats nomērīji, ka teātra vēsturē esi piedalījies vien par diviem procentiem. Vai, esot jaunākajam štata aktierim, pārējie 98 procenti vēstures, leģendu, spožuma un arī putekļu ir viegli panesams atbildības smagums?
I. Šelegovskis: Nav ne smaguma, ne baiļu. Protams, esot teātrī, visapkārt jūtu lepnumu par tā vēsturi, bet nejūtu, ka tādēļ šeit no aktiera tiktu pieprasītas kaut kādas īpašas lietas. Šis ir teātris, kas iet līdzi laikam. Putekļu nav, ir dzīvība, un tā nāk no mums pašiem, visiem cilvēkiem, kuri strādā šajā teātrī.
Visi, ar kuriem man šeit līdz šim bijusi saskarsme, ir pozitīvi, motivēti strādāt, radīt un attīstīties. To var sajust jau mūsu jaunizveidotajā grimētavā, kur esmu kopā ar Kasparu Zvīguli, Artūru Krūzkopu, manu kursabiedru Kārli Reieru un Romānu Bargo.
Arī visi lielie aktieri, ar kuriem esmu sastapies gan teātrī, gan kino, bijuši draudzīgi, pretimnākoši un, galvenais, vienkārši cilvēki. Neviens nekad nav licis justies kā zemākam, līdz ar to kontakts uzreiz bija drošs un brīvs. Protams, hierarhija ir, bet tā ir drīzāk dabiska cieņa.
Nav noslēpums, ka mūsdienās liela daļa aktiermākslas studentu paliek aiz teātru štata svītras. Tu zini, kas bija tava veiksmes kārts?
Jāatzīst, ka studiju laikā Kultūras akadēmijā biju ļoti pašpārliecināts. Trešajā kursā pēc Elmāra Seņkova izrādes “Liesmojošā tumsa”, kurā mēs, visi kursabiedri, spēlējām neredzīgus cilvēkus, negaidot klāt pienāca Ojārs Rubenis, pateica dažus labus vārdus, bet toreiz, protams, to tā īsti nenovērtēju. Tajā brīdī man likās normāli, ka mans ceļš tālāk būs tieši tāds.
Protams, kad mani paņēma teātrī, likās jocīgi, ka daudzi, kuriem, manuprāt, būtu tur vieta, tur tomēr nenonāca, lai gan man šķita, ka visi bijām gana spēcīgi. Iespējams, ka mani izvēlējās dažādībai (smejas) – līdzīgi kā kino, kur reizēm nav jābūt aktiermeistarības milzim, pietiek ar to, kā tu izskaties kadrā.
Viena loma aiz otras, Gada jaunā skatuves mākslinieka balva, galvenā loma kinofilmā – lidojums nereibina galvu?
Gan jau kaut kādā brīdī bija mazliet sakāpis galvā – bija tāds īss brīdis, kad jau šķita, nu jau esmu kaut ko sasniedzis. Tā ir indīga sajūta, reizē patīkama un nepatīkama, bet jau pašā sākumā dabūju karmisko sodu un nedēļu pirms “Zēna” (režisors Elmārs Seņkovs. – A. K.) pirmizrādes salauzu kāju.
Profesionāli cita satricinājuma nav bijis, bet cilvēciski gan esmu nedaudz “apsēdies” dažas reizes. Bet tas noticis, pateicoties cilvēkiem man blakus, viņi ir mācējuši pateikti – drusku nomierinies. Šobrīd esmu sapratis, ka ne jau lomu lielumā ir panākumi. Tie drīzāk ir konsekvencē strādāt tā, lai tas nes augļus; ja dari darbu godprātīgi, kvalitatīvi. Tā ir labā miera sajūta.
Vai brīdis, kad uzzināji, ka esi apstiprināts Jura Upenāja lomai Annas Vidulejas filmā “Homo Novus”, bija sapņa par kino piepildījums vai tikai pietura?
Kino noteikti līdz tam nebija mans lielais sapnis. Patiesībā sāku gribēt filmēties tikai tad, kad uzzināju, kur esmu nonācis. Pirms trim gadiem notika daudzu filmu atlases, laiku pa laikam kāds piezvanīja, uzaicināja, tāpēc arī šajā gadījumā es noteikti neliku visu dzīvi uz šīs kārts. Iespējams, tas lielā mērā palīdzēja būt brīvam, jo atlasē izdarīju visu bez saspringuma.
Veiksmīgi sagadījās, ka atlases dienā mani uzaicināja piedalīties lasījumā kopā ar citiem aktieriem. Nosēdējām līdz vēlam vakaram, tajā brīdī iespējams, kaut kas sakrita. Laikam jau atbilstu Upenājam arī vizuāli, arī pats jutu daudz līdzības ar viņu. Jau pašā izejas punktā bijām līdzīgi – viņš, tikko beidzis skolu, es – tolaik akadēmijas finiša taisnē.
Tagad būtu spēlējis tāpat?
Varbūt pāris lietas darītu citādi. Pirms filmas pirmizrādes biju noskaņojies, ka redzēšu visas kļūdas, gāju ar bažām. Kad noskatījos, nebiju sajūsmā, bet šķita – ir sakarīgi. Nebija kauns skatīties. Zinu, ka tas, ko izdarīju, bija labākais, ko tajā brīdī varēju. Tagad ir skaidrs, ka labprāt filmētos vēl, jo tā ir citāda veida aktiermeistarība, cita pieredze.
Teātris ir raupjāks darbs, kino – vairāk smalks griezums ar skalpeli.
Vai Anšlavs Eglītis ir tavā grāmatplauktā?
Jāatzīst, ka pirms filmas nebija. Bet, kad izlasīju “Homo Novus”, tieši viņš bija tas, kurš lika uz latviešu literatūru paskatīties pavisam citām acīm. Blaumanis, Jaunsudrabiņš vienmēr šķituši smagnēji, bet te pirmoreiz lasīju ļoti jauneklīgu, atvērtu un reizē ļoti piesātinātu skatu uz pasauli. Anšlavs Eglītis tikpat labi varētu rakstīt arī par mūsdienām. “Homo Novus” aizveda tālāk pie viņa “Līgavu medniekiem”, “Cilvēka mežā”. Tobrīd viņš pilnīgi noteikti kļuva par manu mīļāko latviešu autoru.
Kādas pašam ir attiecības ar mākslas, glezniecības pasauli? Zinu, ka tev tuvāka ir mūzika.
Piekrītu domai, ka visas mākslas ir savā starpā saistītas. Lai saprastu, kā darbojas gleznotāja domāšana, pirms filmēšanās tikos ar vairākiem māksliniekiem – Andri Eglīti, Annu Heinrihsoni, Hariju Brantu. Runājām, pētīju, kā viņi strādā, protams, iemēģināju arī otu kopā ar filmas mākslinieku Kirilu Šuvalovu.
Tēla radīšana uz audekla īpaši neatšķiras no tēla radīšanas uz skatuves. Galvenais – nevajag baidīties.
Kā jūti, tā velc! Ja es varētu studēt vēlreiz, tad ļoti liela iespēja, ka izvēlētos mākslas akadēmiju.
Vai, veidojot lomu, labprātāk strādā režisora dotajā rāmīti vai arī veido to pats? Šāds aktieru ansambļa un režisora Elmāra Seņkova kopīgi veidotas izrādes piemērs ir jaunā izrāde “Par tēviem”.
Man patīk, ja man dod uzdevumus, tomēr labi, ja paliek brīva vieta interpretācijai. Piekrītu uzskatam, ka režisors ir kā dārznieks, bet aktieris – puķe, kurai īstajā brīdī jānogriež kāda lapiņa un jāļauj tad augam augt. “Par tēviem” noteikumi bija diezgan brīvi – tā kā tie nav dokumentāli tēvi, mēs visi nācām kopā, nesām un mētājām visādas etīdes, attīstījām tās tālāk.
Izrāde ir stāsts par tēvu, kurš īsti nav uzdevumu augstumos, un tiem tēviem, kuru nav klāt ne tikai fiziski. Vai tā ir arī tevis paša dzīves pieredze?
Izrādē stāsts pat nav par to, ka ikdienā esi audzis bez tēva, kā tas manā gadījumā, bet drīzāk par tēva “absenci” jeb prombūtni arī tad, kad viņš varbūt ir klāt, bet neiegulda savā bērnā tik ļoti, cik tas bijis vajadzīgs. Varbūt tas ir tēvs, kurš nav mīlējis tā, kā vajadzēja.
Katram no mums šis tēva stāsts ir savādāks. Man tas izveidojās ne tik ļoti par manu pieredzi, par tēvu, kura nebija, bet par tēva figūru kā tādu. Arī manā dzīvē augot daudzus vīriešus droši vien kaut kādā neapzinātā veidā esmu izvēlējies par tēva figūru, un patiesībā par tādu ikvienam bērnam var kļūt jebkura autoritāte, kas šķiet atdarināšanas vērta.
Dažādas atsauksmes savulaik izpelnījās izrāde “Jaunā ārsta piezīmes”, kurā nu ielēksi galvenajā – ārsta Poļakova – lomā.
Kritikas neesmu lasījis, un es šobrīd nedomāju par to, kāda šī izrāde bija, bet par to, kāda tā būs. Šobrīd esmu koncentrējies uz savu tēla līniju – šī ir ļoti apjomīga loma, un laiks to sagatavot nav dots ilgs. Drīzāk mani ir ietekmējusi 2002. gada filma “Morfijs”, lai gan izrāde un filma krasi atšķiras, arī pamattēmu ziņā.
Kādu sevi redzi piecus, desmit gadus uz priekšu teātrī?
Ir daudz dažādu ideju par to, ko gribu izdarīt.
Viens ir skaidrs – man patīk spēlēt neliešus.
Ar pozitīvajiem varoņiem kaut kā iet grūtāk. Pozitīvajos tēlos ir kaut kas melīgs. Viņi rīkojas no tīras sirdsapziņas, pareizi – pazūd cilvēcīgais faktors. Negatīvie šķiet godīgāki, viņu motīvs ir skaidrs – skaudība, aizvainojums. Turklāt sliktajiem viss ir atļauts. Man ir simpātiska tā brīvības pakāpe.
Vai kritika tevi ietekmē – profesionālā un ne tikai?
Palasu. Cenšos uztvert kritiku nevis kā personisku aizvainojumu, bet kā draudzīgu sitienu pa plecu, motivāciju. Kritika tomēr ir ļoti svarīga, lai arī reizēm tur gadās lietas, kuras ir neadekvātas. Atceros, lasīju kādu komentāru – Upenājs jau nu gan nevarēja izskatīties pēc tāda mongoļa, viņš taču nav latvietis. Par kaut ko tādu es pasmaidu. Bet ir bijusi arī konstruktīva kritika, ir lietas, kurām es piekrītu.
Tu zini, kas ir labs aktieris?
Godīgs aktieris. Drosmīgs. Nosvērts. Kaut kādā ziņā pat aukstasinīgs. Lai cik savādi izklausītos, aktieriem ar emocijām jāapietas piesardzīgi.
Aktieris Igors Šelegovskis
* Beidzis Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Dramatiskā teātra kursu. Kopš 2017. gada – Latvijas Nacionālā teātra aktieris.
* Lomas Latvijas Nacionālajā teātrī: Poļakovs (“Jaunā ārsta piezīmes”, 2019, režisors Jānis Vimba), Konstantīns Trepļevs (“Kaija”, 2017, režisors E. Seņkovs), Ansis (“Apsolu”, 2018, režisore Daiga Kažociņa); lomas izrādēs: “Par tēviem” (2019, režisors E. Seņkovs), “Antiņš. Zelts. Kalns” (2018, režisors Reinis Suhanovs), “Visas manas vājības ir tavas lūpas” (2018), “Skroderdienas Silmačos” (2010, režisore Indra Roga) u. c.
* “Spēlmaņu nakts” 2017./2018. gada balva – Gada jaunais skatuves mākslinieks (Jezups Sebalds izrādē “Klūgu mūks”), Pēteris Bērziņš izrādē “Arī vaļiem ir bail”, Vitālijs izrādē “Dvēseļu utenis” (“Dirty Deal Teatro”, “Spēlmaņu nakts” balva par gada labāko izrādi); LKA skatuves mākslas festivāla “Patriarha rudens 2015” labākais aktieris.
