Gadumijas gaidās sāk publicēt pazīstamās romānistes Daces Judinas darbu “Tukšais nams” 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gadumijas gaidās “Latvijas Avīze” sāk publicēt pazīstamās romānistes Daces Judinas darbu “Tukšais nams”.
“Tukšais nams” ir noslēdzošā daļa triloģijā, kurā lasītāji jau atzinīgi novērtējuši darbus “Ēnu spogulis” un “Dēls”. Tajā sastopam pazīstamus personāžus – psiholoģi, laulību konsultanti Dagniju Apini, bijušo jūrnieku Gintu Dreili, kurš nu pārkvalificējies par topošās Zintnieku mājas klientu menedžeri, viņa tēvu Gunāru, māsu Gundegu, iemaldās pat Dagnijas bijušais vīrs Jorens Pūķis.
Tomēr romāna galvenā tēma ir ne šo cilvēku savstarpējās attiecības, bet gan kas dziļāks, senāks un tumšāks. Grāmata sērijā “Vakara romāns” iznāks 2021. gada janvārī.
Tava “Ēnu spoguļa” triloģija lielā mērā ir par ļaunumu, kas ieildzis cauri paaudzēm un gadu desmitiem, pat simtiem, un turpina gandēt dzīvi. Kā tu domā, kā iespējams šo ļaunuma ciklu pārraut? Un kas ir tas, kas šo ciklu aizsāk?
Dace Judina: Aizsāk? Skaudība, viselementārākā skaudība. Par to, kas ir otram, bet pašam trūkst. Skaistums, veselība, gudrība, talants, turība, veiksme darījumos, darbaspējas, godīgums, draugi, ģimene, attiecības, mīlestība, veseli un labi bērni… Principā skaust var visu un jebko. Seko ķēdes reakcija – riebeklībiņas, nīdēšana, tenkošana, apmelošana, spieķi riteņos, nodevība, mīļš smaids, lāpsta un bedre aiz muguras, denunciācija, plaģiāts, zādzība, intrigas, vardarbība, pat dzīvības atņemšana…
Tikko kaut kas no iepriekšminētā tiek palaists gaisā, tā konkrētais cilvēks pārkāpj sarkano līniju, nostājoties uz ļaunuma ceļa. Ja viņu kāds neapturēs, ceļš beigsies traģiski, turklāt ne tikai šim cilvēkam, bet iekustinātā lavīna aiznesīs līdzi arī citus viņam pietuvinātos.
Kā apturēt? Ar godīgumu. Skaudru, skarbu godīgumu: vecīt, tu šobrīd dari derdzīgas lietas, ja tā turpināsi, ne tikai dabūsi no dzīves pa purnu, bet arī iesēdīsies vai apgulsies, un notikušā sekas jutīs visi tavi tuvinieki, radi un draugi vēl daudzās paaudzēs.
Iespējams, kādu var izmainīt patiesas jūtas – īsta mīlestība. Varbūt, tā runā. Prakse gan pierāda pretējo – jo vairāk ar kādu auklējas, ucājas un cackājas, jo sliktāk top. Pēdējā barjera ir sods. Godīgs maiņas darījums: nodarījums – alga.
Vai iespējams pārraut ļaunuma ciklu? Varbūt. Taču tikai tad, ja notiek pilnīga sākotnējo cēloņu un to izraisīto seku izpēte un attīrīšanās caur izpratni un nožēlu. Reizēm dzīve neiespējamās kombinācijās saved kopā pāridarītājus un upurus, bendes un mocekļus, un tikai no paša sirdsgudrības atkarīgs, vai un kā šo apburto loku iespējams pārraut, jo var gadīties, ka esi palicis pēdējais, kurš var izpirkt un nožēlot savējo grēkus… Ja tā nenotiek, seko iznīcība.
Lasot par “Spārniem”, var just, cik ļoti tie svarīgi Dagnijai. Zinu, ka man pašai ir tādas vietas, kurās nonākot vienmēr sirds nodreb: te ir mājas, tā man ir pati Latvijas esence! Kur tevi visbiežāk piemeklē šāda sajūta?
Pie jūras. Jebkurā vietā, jebkuros laika apstākļos, bet visīpašākā sajūta ir vētrā. Iekšēja attīrīšanās un lidojums. Mūsu dzimtas mājās – jau iegriežoties māju ceļā, raizes atkāpjas, dvēsele atvilgst un sirds nomierinās, bet, ieraugot Mūsmājas ar ozolsargiem un stārķa ligzdu – nu, tad ir tā…
Kam ir jābūt mājā, lai tās būtu Mājas?
Siltumam. Mīlestībai. Mammai. Vīram. Mīļajiem. Ķepaiņiem. Dzīvai ugunij. Mājas elpai.
Skaidrs, ka šis visumā ir purpināmais laiks, kad esam ierobežoti, trūkst pārliecības par rītdienu, taču tieši tādos laikos visvairāk vajag kādus drošus pieturas punktus. Kas tev šobrīd sagādā prieku?
Darīt to, kas jādara. Un izdarīt. Jo grūtāks ceļš un smagāka nasta, jo lēnāki, mazāki solīši. Taču galvenais – neapstāties, turpināt iet. Tā ir ar jebko. Mūsu vectēvi, karam sākoties, ara, sēja un pļāva, kā bija darījuši līdz tam. Vecāsmātes gāja pie lopiem, kopa māju, mazgāja grīdas. Varētu jautāt – kamdēļ, ja reiz pasaule iet bojā? Taču tā bija viņu nepārtrauktības formula. Darīt. Un izdarīt.
Cenšos sekot šai gudrībai. Rakstu. Labiekārtoju māju un teritoriju. Dzīvojos ar ķepaiņiem. Priecājos par katru saulainu dienu. Pagatavoju ko garšīgu saviem mīļajiem. Uzvāru kanēļkafiju. Iekuru krāsni un skatos ugunī. Iededzu sveces. It kā mazi sīkumiņi, taču sniedz lielu, rāmu prieku.
