“Galvenais nav liels talants, bet liela sirds” 1
Uzaudzis rezervātā, jaunībā kāvies savas ādas krāsas dēļ, spēlējis Nacionālajā hokeja līgā (NHL), kļuvis par labāko treneri, taču noslēpumainu iemeslu dēļ nonācis izstumto kārtā – Latvijas hokeja izlases galvenā trenera TEDA NOLANA (54) dzīve un karjera bijusi spilgtiem notikumiem piesātināta.
Indiānis
Latvijas hokeja izlase maija sākumā 16. reizi pēc kārtas piedalīsies pasaules čempionāta elites divīzijā, kas risināsies Zviedrijā un Somijā. Latviešiem šis turnīrs būs īpašs tādēļ, ka pirmo reizi pie valstsvienības stūres atrodas Ziemeļamerikas speciālists. Ar Tedu Nolanu pērn augustā tika parakstīts viena gada līgums.
Teds Nolans dzimis 1958. gada 7. aprīlī Odžibvas rezervātā Ontario provinces ziemeļu daļā. Viņš cēlies no Ziemeļamerikas pirmatnējiem iedzīvotājiem, angliski tos sauc first nation, tulkojumā: pirmā nācija. Droši varot teikt arī – indiāņi vai aborigēni. Ar savu izcelsmi Nolans ļoti lepojas.
“Mēs makšķerējam un medījam, piekopjam tradicionālu dzīves veidu,” stāsta Teds Nolans. Viņa pienākums medībās bijis iedzīt zvēru lamatās. Ciltīs vecāki cilvēki bērniem iemācot svarīgākās dzīves vērtības – cieņu, godīgumu, strādīgumu.
Divpadsmit bērni – tik kuplā ģimenē uzauga Teds Nolans. Apstākļi bijuši grūti. “Mums nebija mašīnas, gāzes plīts, dažreiz arī elektrības. Brīžiem bijām nabadzīgi. Materiālā ziņā, bet ne emocionālā. Ģimenē vienmēr bija daudz mīlestības un atbalsta.” Nolana tēvs pelnīja naudu dažādos darbos, māte bija mājsaimniece un rūpējās par atvasēm. Abus vecākus Nolans zaudēja agrīnā vecumā. Kad viņam bija 14, tēvu piemeklēja sirdstrieka, bet piecus gadus vēlāk māte gāja bojā autoavārijā, kuru rezervātā izraisījis dzēris šoferis, baltais cilvēks. “Tā bija mana pirmā sezona pieaugušo hokejā. Ar komandu kļuvu par AHL Kaldera kausa ieguvēju, taču no tā gada neko neatceros. Biju satriekts,” atceras Nolans. Par mātes bojāeju varējis sākt runāt tikai pēc desmit gadiem.
Pa dienu kāvās, vakaros raudāja
“Esmu vienīgais ģimenē, kurš aizbraucis no cilts. Daži brāļi un māsas arī mēģināja iedzīvoties ārpasaulē, taču rasisma un aizspriedumu dēļ pēc kāda laika atgriezās,” stāsta Teds Nolans. Arī viņš bijis ļoti tuvu tam, taču izsisties palīdzējusi milzīgā vēlme spēlēt hokeju. Tiesa, nekādu priekšnoteikumu jaunā censoņa talanta slīpēšanai nebija. Sešu gadu vecumā dabūjis pirmās slidas – izmērus trīs četrus par lielu. Lai ziemā pie mājas izveidotu ledus laukumu, pats ar rokas sūkni pumpējis ūdeni un pacietīgi pa vienam spainim sanesis.
Spēlējot hokeju vietējā komandā, ar brāli Stīvenu nācies būt dažādās maiņās, jo uz abiem bija viens cimdu pāris un viena nūja. Par spīti tam, vietējā iezemiešu līgā (little NHL) pamanītas Nolana dotības – nevis efektīgi vārtu guvumi vai žilbinošas piespēles, bet gan milzu cīņasspars, kas bija viņa rokraksts gan kā spēlētājam, gan vēlāk kā trenerim.
Sešpadsmit gadu vecumā Teds sakravāja mantas un aizbrauca spēlēt hokeju Kenoras pilsētas junioru komandā. “Tur cilvēkiem nepatika mana ādas krāsa. Es biju vienīgais iezemietis, visi pārējie – baltie. Mani apsaukāja, un pirmajās nedēļās katru dienu kāvos skolā, treniņos, kur pārējie puiši bija trīs četrus gadus vecāki.
Vakaros raudāju.” Divi brāļi ieradušies Kenorā, lai vestu Tedu atpakaļ uz rezervātu, tomēr viņš spītīgi vēlējies palikt. Nolans to sauc par grūtāko savas dzīves posmu. “Tēvs allaž uzsvēra, ka jābūt stipram. Domāju, viņa gars palīdzēja man izturēt.”
Ar laiku ieguvis cieņu, komandā parādījušies draugi, bet laukumā Teds savu darbu paveica labi. Pirmajā sezonā junioru līgā viņš ar 51 spēlē gūtiem 56 punktiem bija komandas ceturtais rezultatīvākais spēlētājs. Junioru karjeras laikā Nolans spēlējis vienā komandā ar vēlāk izcilo uzbrucēju Veinu Grecki.
Aizmuka no Detroitas
Par spīti atzīstamajam sniegumam junioru vidū Nolans neloloja cerības iekļūt NHL draftā jeb jauno spēlētāju izvēles ceremonijā. Tomēr arī lielajiem dūžiem nebija paslīdējusi garām iezemieša centība, un 19 gadu vecumā viņu aizrunāja Detroitas “Red Wings”. “Īsti nemaz nezināju, ka ir tāds drafts. Nezināju aģentus, skautus. Komandas biedri kaut ko runāja par draftu, bet es domāju, ko tas īsti nozīmē – iesaukšana armijā? Cerēju turpināt mācīties, bet viendien pa radio dzirdēju, ka mani izvēlējusies Detroita.”
Pirmajā treniņnometnē kopā ar “Red Wings”, redzot iespaidīgos pieredzējušo spēlētāju fiziskos parametrus un meistarību un ieraugot Detroitas debesskrāpjus un automašīnu straumes, Nolans nobijies… Klusais jaunietis apgriezās un, nevienam neko nepaskaidrojis, aizbrauca prom.
Par laimi, komandas ģenerālmenedžeris neatmeta ar roku, piezvanīja Nolanam uz mājām un pierunāja atgriezties. Tas glāba iezemieša karjeru.
Pasaules spēcīgākajā līgā viņš spēlējis Detroitas “Red Wings” un Pitsburgas “Penguins” komandā, kopā aizvadot 78 spēles. Viņš atzīst: “Nebiju ne lielisks slidotājs, ne apveltīts ar izcilu metienu vai piespēli, ne ātrākais, ne masīvākais, taču piepildīju sapni. Ņemot vērā visus apstākļus, tas bija brīnums, ka nokļuvu NHL. Uz abu roku pirkstiem var saskaitīt pirmās nācijas pārstāvjus, kas spēlējuši šajā līgā. Galvenais jau nav liels talants, bet liela sirds.”
Labākais treneris… bezdarbnieks
Savainojumu dēļ Teds Nolans jau 28 gadu vecumā beidza spēlētāja karjeru un drīz sāka kost trenera maizē. Sešus gadus uzsūcis pieredzi darbā ar jaunajiem hokejistiem, kas vainagojās ar Kanādas junioru hokeja galvenās balvas Memoriālā kausa izcīnīšanu, 1994. gadā viņš klauvēja pie NHL durvīm – vispirms viens gads kā Hartfordas “Whalers” galvenā trenera asistentam, un tad jau radās izdevība nostāties uz Bufalo “Sabres” komandtiltiņa. Otrajā sezonā Bufalo vienība, kuras rindās bija tikai viena superzvaigzne – čehu vārtsargs Dominiks Hašeks, spēlēja ļoti veiksmīgi, regulārā čempionāta 82 spēlēs izcīnot 40 uzvaras. Šāds veikums tika novērtēts, un Nolans saņēma Džeka Adamsa vārdā nosaukto balvu, ko piešķir NHL gada labākajam trenerim. 39 gadu vecumā!
Lieliskajam sākumam nebija turpinājuma – jau nākamo sezonu viņš sagaidīja kā bezdarbnieks. Kāpēc tā? Versijas ir vairākas, bet galvenā acīmredzot ir tā, ka Nolanam bija nesaskaņas ar Hašeku, kurš atklāti paziņoja, ka labāk būtu, ja atnāktu cits treneris. Arī ģenerālmenedžeris Džons Maklers nebija sabiedrotais, un, kaut gan vasarā tika atlaists, Nolanam jau bija uzspiests tolerantais, bet izteiksmīgais zīmogs “treneris, ar kuru grūti sastrādāties”. Jaunais ģenerālmenedžeris Darsijs Regjers piedāvāja Nolanam pagarināt līgumu, taču treneris to noraidīja. It kā aizvainojoši mazā atalgojuma dēļ (500 tūkstoši ASV dolāru gadā).
Līdz nākamajam piedāvājumam no lielās līgas Nolans gaidīja ilgi – tikai 2006. gadā viņam noticēja Ņujorkas “Islanders” bosi, un tur viņš nostrādāja divas sezonas. Kopā NHL Teds Nolans komandu vadījis 328 regulārā čempionāta spēlēs, izcīnot 148 uzvaras. “Sabres” un “Islanders” viņa vadībā pa reizei iekļuva Stenlija kausā, kur apstājās otrajā kārtā.
“Vienmēr izskan dažādas baumas, taču neviens par tām neatbild. Runas, ka esmu gulējis ar spēlētāju sievām vai ka esmu nācis uz treniņu dzērumā – manuprāt, tam apakšā ir rasisms,” kādā intervijā pirms diviem gadiem Nolans savai izstumšanai redzēja šādu iemeslu.
“Protams, es kādu dienu labprāt atgrieztos NHL. Vai tas notiks? Nezinu. Saprotu, ka nebūs viegli, taču sev un arī spēlētājiem saku: viss, kas vajadzīgs šādā brīdī, ir, lai tu iepatiktos vienam cilvēkam. Strādājiet, un varbūt jūs pamanīs,” tagad prāto Teds Nolans.
Bildināja pa telefonu
Nolans ir cilvēks ar ļoti plašu skatījumu uz dzīvi, bet pirmajā vietā, protams, ir ģimene. Viņa sieva Sandra arī nāk no Kanādas pirmatnējiem iedzīvotājiem, tikai no citas cilts. Viņi iepazinās, kad Nolans spēlēja junioru līgā, un kopš tā laika ir kopā. Savu izredzēto Nolans bildināja pa telefonu un bijis pārliecināts par pozitīvu atbildi. Sandra piekrita, un 1980. gadā mīlnieki mija gredzenus.
Viņiem ir divi dēli – Brendons (28) un Džordans (22). Abi gāja tēva pēdās un kļuva par hokejistiem, spējot izlauzt ceļu līdz NHL. Brendons traumu dēļ tur aizvadīja tikai sešas spēles, un viņa karjerai svītru pārvilka smadzeņu satricinājums. Džordans lielajā līgā debitēja šosezon Losandželosas “Kings” sastāvā.
Par ģimenes nozīmi Nolana dzīvē liecina kāda epizode trauksmainajā 1997. gada vasarā: “Mēnesi pēc tam, kad pajuka sadarbība ar Bufalo, man galvenā trenera amatu piedāvāja Tampabejas “Lightning” komanda. Daudzi uzskatīja, ka atteicos mazās algas dēļ, taču tā nav taisnība. Mani puikas tobrīd mājās raudāja un teica, ka negrib doties uz saulaino Floridu, jo tur taču neesot hokeja. Negribēju ģimeni atstāt Ontario, tāpēc atteicu “Lightning”.”
Aprīļa vidū Brendona ģimenē tika sagaidīts pirmdzimtais, un Teds Nolans kļuva par vectēvu. Viņš ar sievu Sandru joprojām mīt rezervātā Ontario provincē.
Teda Nolana fonds
Rasisma izpausmes Nolans izjutis arī 21. gadsimtā uz trenera soliņa. Pirms sešiem gadiem, trenējot Kanādas junioru komandu Monktonas “Wild Cats”, izbraukuma spēlē Čikotumi vairāki līdzjutēji tribīnēs, izkliegdami aizvainojošus saukļus, tēloja indiāņus. Nolans toreiz juties ārkārtīgi pazemots. Pilsētas vadība tā arī neesot atvainojusies. Gadījušās reizes, kad pat NHL spēlētāji, slidojot garām soliņam, pasaka kaut ko ar rasisma pieskaņu.
“Mēs visi esam cilvēki, ar asinīm, emocijām, brāļiem, māsām, vecākiem. Jāiemācās vienam otru saprast. Diemžēl reizēm apkārtējos vērtējam pēc izskata. Rasisms un aizspriedumi ir jāatstāj pagātnē, taču to var izjust arī mūsdienās, kaut situācija, protams, ir daudz labāka nekā manā bērnībā. Vairāk iezemiešu bērnu tagad mācās augstskolās un sasniedz panākumus ārpus rezervāta,” stāsta Nolans.
1990. gadā mātes Rozas piemiņai par godu viņš nodibināja savā vārdā nosauktu fondu, kas palīdz pirmās nācijas sievietēm un jauniešiem. Sadarbībā ar bijušā hokejista Tima Hortona fondu (viņš gāja bojā autoavārijā) trešo gadu tiek organizētas nometnes iezemiešu bērniem. “Pirmajā gadā piedalījās 50 bērni, nākamajā 100, šogad būs jau 150. Ceram katru gadu viņu skaitu palielināt.” Nometnēs jaunieši apgūst visdažādākās prasmes, kas palīdz labāk mācīties skolā un vēlāk veidot dzīvi ārpus rezervāta. Viņi saņem arī stipendiju.
Kinomīlis
Uzturoties Rīgā, Nolans mitinās viesnīcā “Albert Hotel”. Viņam patīk pastaigāt pa kluso centru, Vecrīgu. Vaļas brīžos kanādietis dodas uz kinoteātri skatīties jaunākās filmas. Kino ir viņa hobijs, tāpat kā dažāda žanra grāmatas un mūzika, makšķerēšana, atrašanās dabā.
Nolana mērķis ir Latvijas izlasi pacelt nebijušos augstumos: “Negribu būt vienkārši dalībnieks, gribu uzvarēt. Latvija nav lielākā nācija, un tai nav izcilākie spēlētāji, taču ar darbu var sasniegt ļoti daudz. Es ticu, ka vienkārši cilvēki var paveikt unikālas lietas. Ja nebūtu ticējis, es nekad netiktu līdz NHL.” Viņš zina, kā iedvesmot padotos lieliem darbiem, jo pats ir ideāls piemērs teicienam “caur ērkšķiem uz zvaigznēm”.
Atklāts paliek jautājums: vai tas izdosies jau darba pirmajā gadā, un, ja ne, vai maz būs otra iespēja?
VIEDOKLIS
Rīgas “Dinamo” uzbrucējs Mārtiņš Karsums:
– Vienu gadu Teda Nolana vadībā spēlēju Kanādas junioru līgas QMJHL komandā Monktonas “Wild Cats”. Tā bija laba sezona, mēs uzvarējām savā līgā un iekļuvām Memoriālā kausa finālā, bet tur gan zaudējām. Teicamie rezultāti bija trenera nopelns, viņš pirms spēlēm mūs pozitīvi motivēja, un mēs laukumā devāmies ar lielu degsmi. Nolans ar katru spēlētāju māk atrast kopīgu valodu, ir draudzīgs ar visiem, var parunāt par jebko – ģimeni, meitenēm. Ja ir pretenzijas, pasaka spēlētājam sejā, nevis nomelno aiz muguras. Atceros, viņš man mācīja mest pa vārtiem, jo pirms tam vairāk centos dot piespēles. Šķiet, viņa padomi palīdzēja augt kā hokejistam. Kad uzzināju, ka Latvijas izlasi trenēs Nolans, biju šokā – pozitīvā. Zinot šo speciālistu, ar lielu entuziasmu gaidīju pavasari, ļoti gribēju spēlēt pasaules čempionātā, diemžēl otro gadu pēc kārtas traumas dēļ nevaru palīdzēt izlasei.
