– Pieminējāt paaudzes, un man ienāca prātā, ka jūsu paaudze – cilvēki, kas dzimuši kopš 20. gadsimta 80. gadu vidus, – cik vēroju, šķiet drosmīgāka salīdzinājumā ar mums, 70. gados dzimušajiem. Nedomāju, ka mēs kopumā būtu dumjāki, neprasmīgāki, bet biklāki gan, neprotam savas prasmes piedāvāt pasaulei. 0
– Neesmu īpaši pētījusi šo jautājumu, taču esmu piefiksējusi likumsakarības – jā, visi mani kursabiedri ir labi, pazīstami dizaineri vai mākslinieki – piemēram, Mare un Rolis (Mare Mastiņa un Rolands Pēterkops ir izveidojuši zīmolu MAEUNROL’S. – Red.), Kristians Brekte – viņi ir personības, kas atraduši veidu, kā piedāvāt sevi mūsdienu pasaulē. Protams, tās ir arī laikmeta sakritības, jo veiksmes atslēga tomēr ir būt pareizajā laikā un vietā.
Patiesībā man ir liels prieks, ka esmu piedzīvojusi dažādus laikus – gan padomju periodu, gan 90. gadus, gan šos laikus – man ir ar ko salīdzināt. Bija labas lietas tajos laikos un ir šajos laikos. Un viens, ko esmu ievērojusi, salīdzinot sevi ar tiem, kas jaunāki par mani, – padomju periods man iemācīja strādāt, deva apziņu: lai kaut ko sasniegtu, ir jāstrādā. Patlaban nereti ir tāda izjūta, ka viss var notikt viegli – nauda, slava, atpazīstamība, es tikai atnākšu, un tam visam jābūt. Bet tā dzīvē lielākoties tomēr nenotiek, viss ir jānopelna, jāstrādā, lai ko sasniegtu. Man daudzkārt teikts: tu jau esi talantīga, tev panākumi neko neprasa. Bet es varbūt strādāju trīsreiz vairāk nekā tas, kurš to saka, jo man ir lielas ambīcijas, ļoti stingri kanoni, pēc kuriem vērtēju savu darbu.
– Pieminējāt ambīcijas – vai esat gatava mazliet atklāt, kādā virzienā tās vērstas? Scenogrāfija “La Scala”, piemēram?
– Kad iestājos scenogrāfos, teicu, ka jau pēc gada braukšu uz “La Scala” (smejas), bet tagad saprotu, ka vēl jāpaaugas. Man šķiet, par labu scenogrāfu var kļūt tikai, kad ir lielāka dzīves pieredze, jo tad var salikt vairāk kodu, spēlēties uz skatuves kā kaķis ar peli. Ir bauda skatīties, ja redzi, ka izrādē sastapies ļoti jaudīgs scenogrāfs un režisors, bet tā reti gadās.
– Jāsecina, ka Latvijas Mākslas akadēmija iedod labus pamatus…
– Man drīzāk ir otrādi: vispirms sāku praktizēt un tad tikai aizgāju mācīties. Vispirms gribēju studēt scenogrāfiju ārzemēs, bet man jau bija projekti un pasūtītāji, nevarēju aizbraukt uz pieciem gadiem. Tā nonācu pie scenogrāfa Andra Freiberga, kurš ir ļoti jaudīgs un zinīgs savā jomā. Tikko biju sākusi mācīties, kad viņš man atļāva uzkāpt uz Operas skatuves, izjust, kā tas ir, un pajokoja, ka tā ir lipīga lieta. Tiešām – tā ir tāda kā slimība, atkarība, maģija, ka gribas tajā vidē visu laiku uzkavēties.
– Bet, ja kādreiz saka: ko nu Latvijā studēt, jābrauc uz ārzemēm, – tad tomēr jūsu pieredze liecina: šeit var iegūt globālajā pasaulē konkurētspējīgas prasmes.
– Jā, es ļoti daudziem esmu ieteikusi studēt Latvijā pie konkrētiem cilvēkiem, jo ir ļoti svarīgi, ka šeit ir savs loks – paziņas, draugi, kas var palīdzēt. Ārzemēs tev neviena nav. Un labi ir arī tas, ka darbojas “Erasmus” programma, kas piedāvā pamainīt vidi un pamācīties ārpus Latvijas. Kamēr esi jauns, tikmēr viss jāizmēģina. Es ieteiktu pamatus iegūt Latvijā un tad braukt citur un pamācīties, kā notiek tur.
