– Kā izlēmāt, ka vēlaties piedalīties Ņujorkas mākslas mesē? 0
– Man jau pirms vairākiem gadiem bija sapnis, ka savu 35 gadu jubileju sagaidīšu Ņujorkā. Tieši 15. aprīlī, kad man ir dzimšanas diena, notiek izstāde. Uz šo sapni ir iets ļoti mērķtiecīgi vairāku gadu garumā. Nav tā, ka es uzreiz būtu izvēlējusies šo izstādi – ļoti daudz meklēju, pieteicos visdažādākajās vietās, un šajā konkursā izvēlējās mani. Gandrīz jāsaka: konkurss bija pati vieglākā daļa, lai gan tur nav viegli nokļūt – tas ir dārgi, turklāt arī tīri tehniski diezgan sarežģīti – sakārtot papīrus, saprast izstādes noformēšanas tehniskās prasības, aizvest darbus, atmuitot. Tam visam esmu izbūrusies cauri kopā ar Signi Ābelīti. Paldies viņai par to – tieši viņa bija iniciatore un ļoti daudz man palīdzējusi ar papīru lietām. Vienam ir ļoti, ļoti grūti, vajadzīga komanda, forši cilvēki apkārt, kas pabīda, pabiksta, radoši ietekmē, uzdzen tempu. Un tagad man ir tāda sajūta, ka Ņujorkai būs izšķiroša loma tālākajā darbā: vai nu es metīšu visu citu pie malas un pievērsīšos tikai glezniecībai, vai, iespējams, sapratīšu, ka jāliek punkts gleznošanai. Visādi var būt.
– Vai pievēršanās glezniecībai arī bija iznākšana no komforta zonas?
– Gleznot sāku ļoti intensīvā dzīves posmā, kad saistībā ar uzņēmuma “Stenders” dizainu strādāju Ķīnā, arī – Sanktpēterburgā, kur darbojas pilnīgi atšķirīgas likumsakarības. Visa šī emociju gamma bija nosēdusies manī, un es to gribēju kaut kā saglabāt. Gleznas tapa ļoti dabiski, tā bija sava veida terapija man pašai – tā varēju palaist emocijas vaļā, lai tās dzīvo jau citās dimensijās un kāds, kas tās apskata, arī var kaut ko paņemt sev.
– Man, skatoties jūsu gleznas, nezin kādēļ izjūtas saslēdzās ar Jura Dimitera plakātiem – tāda popkultūras, patērētājsabiedrības ironiska kritika. Nevis tikai, bet citstarp arī.
– Jā? Būs jāpaskatās Jura Dimitera darbi. Katrs, protams, gleznās ierauga savu stāstu, jo kodi, kas tajās iekšā, ir ļoti zīmīgi. To esmu pēdējos gadus apzināti piekopusi – meklēt zemapziņas akmeņus, kodus, no kā viss radies. Un daudzām lietām atslēgas atnāk tikai tagad, jo radīšanas mirklī jau ir tikai impulss, pēc gadiem pa īstam saproti, kas notika tajā laikā, kad tu esi radījis, un kā tas ir saslēdzies.
Mani pašu visvairāk fascinē tas, ka šī kolekcija joprojām vēl dzīvo un ir aktuāla, kaut arī jau diezgan plaši ceļojusi un daudzās vietās rādīta. Turklāt katra paaudze to uztver drusku atšķirīgi. Izstādēs ļoti patīkami vērot, ka starp apmeklētājiem ir gan pensionāri, kuri skatās un dejo pie gleznām Riharda Zaļupes mūzikas pavadībā, gan bērni, kuri ir vienkārši fantastiski. Tas, ko Zaļupe ir izdarījis, – viņš ļauj manas gleznas papildus saprast caur mūziku, jo ir cilvēki, kuri, gleznu ieraugot, to nesaprot. Zaļupem tas ļoti labi izdevies. Viņš ir viens no cilvēkiem, kuri ļoti labi lasa mākslu, ļoti smalks un jūtīgs, turklāt mums ar viņu sader gaume. Ir bijis daudz kopīgu darbiņu, kur viņš man vai es viņam esmu palīdzējusi, arī savu pirmo scenogrāfiju veidoju tieši Zaļupes baletam “80 minūtēs apkārt zemeslodei”.
