Agnese Melbārde: Man ir tāda sajūta, ka Ņujorkai būs izšķiroša loma manā tālākajā darbā.
Agnese Melbārde: Man ir tāda sajūta, ka Ņujorkai būs izšķiroša loma manā tālākajā darbā.
Foto – Timurs Subhankulovs

Galvenais, lai ir sapņi, ko īstenot. Saruna ar mākslinieci Agnesi Melbārdi 0

No 14. līdz 17. aprīlim Ņujorkā norisināsies “Art Expo 2016”. Tajā šogad piedalīsies arī dizainere, gleznotāja, scenogrāfe, arhitekte Agnese Melbārde. Viņas darbības jomas ir tik plašas un daudzveidīgas, ka ar to arī sāku sarunu, jo nemaz negadās bieži sastapt mākslinieku, kurš vienlīdz veiksmīgi darbojas visās šajās nozarēs.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Piecas frāzes, kuras tev nekad nevajadzētu teikt sievietei pāri 50 5
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs 4
Lasīt citas ziņas

– Kas bija jūsu iedvesmas avoti, kā vispār izvēlējāties profesionālo ceļu?

A. Melbārde: – Cik sevi atceros, man jau no mazotnes interesējusi māksla – mamma ir māksliniece, tētis – mūziķis, vectēvs – fiziķis. Bērnībā taisīju noformējumus teātra izrādēm, noformēju, organizēju popielas un pārgājienus – māksla visu laiku bijusi līdzās. Ir jau ļoti atkarīgs, kādā vidē audz, un man ļoti patika vērot, kā mamma strādā, veido vides objektus, dizainu – tajos laikos, lai radītu kaut ko skaistu, bija jābūt ļoti radošam. Atceros, mamma mums ar dvīņumāsu šuva skaistas dizaina drēbes, lai mēs atšķirtos no citiem bērniem. Viņai patika uz tām izšūt dzīvniekus, viņa plūdināja kopā ļoti daudz krāsu, gleznoja ar diegiem tā, ka zvēri izskatījās dzīvi – nevarēju saprast, kā tas iespējams. Esmu ļoti ietekmējusies no mammas darba.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Tomēr ne jau katrs darbojas tik daudzveidīgās mākslas jomās…

– Jā, vispirms biju dizainere, tad – interjera dizainere, arhitekte, scenogrāfe, gleznotāja… Visu laiku eju un mācos, un droši vien tajā visā ir ietverts jautājums: kas es esmu? Lai uz to atbildētu, jāiemācās ne tikai gleznot ar otu, bet arī pie vajadzības kaut ko salodēt. Tas man arī no bērnības – vectēvs, fiziķis būdams, mājās bieži lodēja visādas mikroshēmas, man tas ļoti patika, tā šķita kā cita veida pasaule – varēja ložņāt un skatīties, kā tehnika darbojas, kā lampiņas iemirdzas, visa tā kūstošās alvas smarža…

Man nav grūti darboties mākslās, jo es saprotu vizuālo mākslu, saprotu mūziku, arhitektūru, konstrukcijas un gaismu. Tas viss kopā veido manu rokrakstu, stilu, turklāt esmu arī mācījusies scenogrāfiju, kas ir ļoti grūta lieta. Scenogrāfijas studijas vispār bija ļoti interesants posms manā dzīvē. Kad tur nokļuvu, man šķita: es taču tik daudz esmu sasniegusi, tas būs viegli! Bet izrādījās, ka scenogrāfija – tas ir ļoti grūti, toties tur visu, ko zinu, var apvienot vienā veselumā. Tas bija vienlaikus milzīgs izaicinājums un arī bērnības sapņa piepildījums – ka varu darboties ar teātri, visas savas zināšanas apvienot vienā mākslas darbā.

Pirms gadiem pieciem šķita: kādi grandiozi sapņi, kā tos gribētos īstenot, bet laikam jau nebūs iespējams. Tagad liekas: galvenais, lai ir sapņi, ko īstenot. Galvenā vērtība mūsdienās ir ideja, jo laikmets sniedz nebeidzamas iespējas – visu, par ko tu sapņo, visas mākslinieciskās vīzijas var fiziski īstenot. Vienkārši jāsapņo un jādara, jārada jaunas, skaistas lietas. Tāpēc man šis laiks tik ļoti patīk.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.