Dace Terzena: Galvenais, ka spējām iztaisnot muguru un vienoties “Baltijas ceļā” 0
Augusts ir liktenslīniju mēnesis. Tās pirms astoņdesmit gadiem visas pasaules, Eiropas, Baltijas valstu un burtiski mūsu katra dzīvē ir ievilcis noziedzīgais Molotova–Ribentropa pakts.
Man nav tālu jālūkojas, lai šīs līnijas ieraudzītu arī savas ģimenes, savas dzimtas ļaužu likteņu tīklojumā.
Tieši šā gada augustā mūžīgu mieru dzimtenes un tēvzemes kapsētā radīs trīs mani piederīgie, Otrā pasaules kara turbulencēs tālu pasaulē aizrautie tuvinieki – klusā ģimenes ceremonijā apglabāsim urnas ar manas tēvamāsas, viņas vīra un diemžēl manis nekad neredzētā brālēna pelniem.
Brālēns mira pavisam maziņš Vācijā, “dīpīšu” nometnē. Nu viņi būs atgriezušies mājās.
Šo trīs cilvēku likteņi ir tikai sīka urga 20. gadsimta baisākajā traģēdijā, ko izšķirīgi iekustināja slepenā pakta slēdzēji, bet mums, tuviniekiem, – laikmeta traģēdijas tieša, nepastarpināta un neaizmirstama liecība.
Un tā nu mēs pēc dažām dienām simboliskajā brīdī satiksimies – brāļu un māsu bērni, kas savulaik dzimuši un auguši dažādās pasaulēs – vieni aiz “dzelzs priekškara” Anglijā, otri – padomju okupētajā Latvijā.
Mūs vieno asinssaites, bet, protams, esam ar ļoti dažādu pieredzi, ko nosaka sabiedriskās sistēmas, kurās uzaugām. Īpaši jau brīvās pasaules ļaudīm bija grūti iztēloties un izprast, kā cilvēki dzīvoja, izdzīvoja un sadzīvoja ar padomju uzspiesto kārtību piecdesmit okupācijas gados.
Varbūt tikpat grūti, kā to tagad saprast atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā dzimušajiem jauniešiem. Piemēram, kā dziļi patriotiski un latviski cilvēki vienlaikus varēja būt arī komunistiskās partijas biedri? Vai arī – kāpēc augsti godātais un tautā mīlētais dzejnieks veltījis dzejoli Ļeņinam?
Tie bija mesli, ko absolūtais vairums bija spiesti maksāt vardarbīgajai sistēmai. Īpaši tā pieskatīja radošos ļaudis, kuru talantīgais veikums padomju laikā bija viens no spēka avotiem, kas noturēja dzīvu tautas dvēseli.
Tāpēc māksla bija spiesta runāt Ēzopa valodā. Ja kāds iecirtās un atklāti lēca uz ecēšām, izsūtīja vai izmeta no aprites, aizliedzot publicēties u. tml.
Šiem murgiem laikā un telpā attālinoties, labāk redzamas laikmeta drāmas kopējās aprises un tas, cik augstu cenu par izdzīvošanu cauri padomju okupācijai mūsu tauta ir maksājusi.
Mēs katrs – savā veidā un atkarībā no individuālās apstākļu kombinācijas – esam maksājuši. Un vai tad arī tā nav 1939. gadā atbrīvotā ļaunā gara šķebīgā pēcgarša?
Taču galvenais, ka pēc tā visa mēs tomēr spējām iztaisnot muguru un ar brīvību alkstošām sirdīm vienoties “Baltijas ceļā”, kas bija likumsakarīgs posms uz atjaunotu neatkarīgu Latvijas valsti.
24. augustā Latvijas televīzija rādīs filmu “Aktrise un laiks. Vija Artmane” – par izcilas personības, visā padomijas telpā teju dievinātas mākslinieces, dzīves izvēlēm, virsotnēm, principiem, kārdinājumiem, kompromisiem, sāpēm un vientulību.
Cerēsim, ka arī šis ekrāna darbs būs vēl viens solis tuvāk mūsu kopīgo liktenslīniju un skarbās vēstures sarežģītības izpratnei.
