Anda Līce: Kā gan tāds cilvēks varēja nonākt tik augstā amatā? 20
Politiķis un mistiķis Dāgs Hammeršelds, būdams ANO ģenerālsekretārs, 1959. gadā savās piezīmēs, kas pēc viņa nāves iznāca grāmatā ar nosaukumu “Ceļa zīmes”, rakstīja: “Tu radi? Vai izposti? Tas ir tavas nastas jautājums.” Šis vīrs varu saprata kā Dieva uzliktu atbildību un kalpošanu cilvēces mūžīgajiem ideāliem, nevis kā neierobežotu iespēju lemt par citu likteņiem pēc sava prāta. Padomāsim, par kuru no divdesmit pirmā gadsimta pasaules un pašmāju politiķiem kaut ko tādu varam teikt šodien?
Redzēdami augstu ierēdņu un pat valstu prezidentu prettautisko rīcību, mēs ik pa laikam patiesā sašutumā retoriski jautājam: “Kā gan tāds cilvēks varēja nonākt tik augstā amatā?” Varēja un var, ja, no vienas puses, vispārējā morāles latiņa ir nolaista pietiekami zemu, no otras – prasmīgi tiek izmantoti mūsdienu apziņas manipulēšanas līdzekļi, kuriem valstu robežas vairs nav šķērslis. Gan politikā, gan ikdienas dzīvē visu īstenībā izšķir vienīgi cilvēka iekšējās robežas. Tikai katrs pats zina, cik katrā tās stipras vai vājas un vai tādas vispār ir.
Par to, ka mūsu galvenā problēma šodien ir pagalam izļodzītās iekšējās robežas, liecina tas, ka tik maz ir tādu, kas apzinājušies amata atbildību, savas ierobežotās zināšanas un neizbēgamos kārdinājumus, spēj to godīgi atzīt un no piedāvātā amata atteikties. Tas ir īpaši grūti tāpēc, ka pagājušajā gadsimtā komunistiskā ideoloģija, apzināti nīdējot jebkādas ideālisma izpausmes, Austrumeiropas tautu vairākās paaudzēs veica negatīvo selekciju. Vārds “ideālists” kļuva par lamuvārdu un daudzu apziņā tāds ir joprojām. Izskatās, šis jēdziens ir svešs arī globalizācijas apjūsmotājiem.
Dāgs Hammeršelds bija ideālists. Tādi bija arī Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics, Oskars Kalpaks un daudzi citi. Uzņemdamies politisko atbildību, viņi uzņēmās milzīgus riskus un iedvesmoja neskaitāmus cilvēkus. Propagandas un materiālisma apdullināti, mēs esam iegrimuši miera laika guļā. Ik pa laikam gan atskan balsis par jaunas atmodas nepieciešamību. Atskan un atkal pieklust. Tā kā Latvija sevi uzskata par Eiropas kristīgo vērtību mantinieci, mosties vajadzētu tieši kristiešiem. Taču daudzi no viņiem runā par kristīgajām vērtībām Kristum tik nepieņemamā neiecietībā, ka rodas šaubas – vai maz viņi paši un viņu gani ir pamodināti. Gan laicīgās, gan garīgās varas tūkstošgadīgā prakse diemžēl ir tāda, ka tiem, kas lūko mosties, varai aizvien pie rokas ir labi atstrādāti nomierināšanas paņēmieni. Un tomēr – neatkarīgi no nastas smaguma katra cilvēka galvenais jautājums visos laikos ir: tu radi vai izposti?
