– Ja paskatīsimies pagātnē, pirms Ukrainas notikumiem Krievijas un Rietumu politiskās domstarpības bija tieši šajos jautājumos. Tagad, protams, tas ir mainījies. 11
– Jā, Rietumi pret Krieviju nereti ir izmantojuši šo ideoloģisko kārti. Taču mēs noteikti nestāvam nevienā no šiem diviem virzieniem. Daudz nopietnāki ir Krievijas centieni apdraudēt citas valstis un apšaubīt to tiesības uz pastāvēšanu. Tas ir drauds, par kuru mums jāuztraucas.
– Interesanti, ka diskusijas par tikumību gan parasti sašaurinās uz vienu tēmu – seksuālo orientāciju un visu, kas ar to saistīts. Vai tiešām uz to jāskatās šādi?
– Tikumība jau ir minēta Satversmē, un nav skaidrs, kāpēc ir tik nepieņemami, ka tā tiek nostiprināta arī citos likumos. Diemžēl daļa sabiedrības cilvēka būtību tiecas reducēt tikai līdz seksualitātei. Pat līdz tādām provokācijām kā rozā skapja novietošana pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa, jo it kā kāds esot baumojis, ka viņš bijis homoseksuāls. Vai tiešām tas ir aktuālākais? Acīmredzot dažus cilvēkus tas ļoti satrauc. Taču NA uz tikumību skatās plašāk – tā ir sabiedriskā un politiskā ētika dažādos aspektos. Daži teic, ka mēģinājumi stiprināt tikumību ar likumu ir liekulība un tas nemaz neesot iespējams. Bet tas ir valsts uzdevums. Valsts ir vērtību orientieris, tā nevar būt neitrāla pret vērtībām.
– Kā no šā viedokļa izskatās mūsdienu Latvijas jaunatne?
– Jaunieši ir tā tautas daļa, kas ievada latviešu tautas atjaunošanos, jo pagājušajā gadsimtā mums ir bijusi ļoti liela negatīvā selekcija – divas okupācijas, kari, represijas, bēgļi… Kāda ir mūsdienu Latvijas jaunatne? Manuprāt, tendences ir labas, jaunieši kļūst patriotiskāki. NA jaunatnes organizācija noteikti ir tā vieta, kur jaunieši var pilnveidoties garīgi un fiziski, iesaistīties sabiedriskajā darbā un gūt pieredzi, lai veidotu latviskāku un tikumiskāku vidi ap sevi.
– Savā interneta dienasgrāmatā, analizējot liberāļu taktiku, esat rakstījis: “Pastāv tā sauktā salami taktika, ko izmanto gadījumos, kad nepieciešams panākt kādas revolucionāras pārmaiņas, kuras uzspiežot uzreiz tiktu panākta sabiedrības pretestība un vainīgā atmaskošana. Tāpēc vispirms cilvēkus pārliecina, ka piedāvājums nav nekas šausmīgs, bet tas jāuztver tikai tā visšaurākajā un visnekaitīgākajā nozīmē. Vēlāk, kad sabiedrība pie tā jau pieradusi, tiek sperts nākamais solis un tā uz priekšu.” Vai nacionālisti arī nevarētu izmantot šādas dažādas taktikas savu mērķu sasniegšanai?
– Mums ir vieglāk, jo mums nav jācenšas sabiedrību apvest ap stūri. Varam savas idejas stāstīt atklāti un zinām, ka tās gūs atbalstu. Mēs vienkārši gribam nosargāt to, ko izcīnījuši mūsu senči, – ka mums ir sava valsts, ka mēs esam saimnieki savā zemē, ka Latvija ir latviska. Tā nav nekāda mākslīga ideoloģija, bet dabiska lieta. Mums tikai tas jāatgādina.
– Vai ar to pietiek? Pirms trim gadiem notika referendums par valsts valodas statusu krievu valodai, pilsoņi to noraidīja. Tajā pašā laikā divvalodība arvien vairāk izplatās – nupat, piemēram, sabiedrības iniciatīvu portāls “ManaBalss.lv” publicējis krievu valodas versiju. Tas nebūt nav vienīgais piemērs. Tiek gan stāstīts, ka arvien vairāk krievu jaunieši labi runā latviski, tomēr viņus it kā mēģina no tā atturēt.
– Jāatzīst, ka pretējā puse ir ļoti aktīva, izmantojot dažādas sabiedriskās organizācijas un fondus un pieejamo finansējumu. Interesanti, ka, piemēram, praida dienā visi sabiedriskie mediji par to vien stāsta un priecājas, kamēr bija jāgaida daudzi gadi, līdz beidzot televīzija parādīja mūsu 18. novembra lāpu gājienu.
