„Galvenais farmaceita darbā ir attieksme” 0
Par to ir pārliecināta Guna Everte, „Mēness aptiekas” Grobiņā vadītāja, farmaceite ar vairāk nekā trīsdesmit gadu darba pieredzi, un visi šie gadi pagājuši vienā aptiekā – vietā ar Gunai īpašu stāstu un vērtību.
Farmaceite no dzimšanas
Guna Everte joko, ka šajā profesijā bijusi vēl pirms dzimšanas: „Var teikt, ka jau mammas vēderā biju cieši saistīta ar farmāciju, tā kā mamma strādāja par farmaceiti. Uzaugu Grobiņas aptiekā, pēc stundām gāju pie mammas, kur man vienmēr bija sagatavoti kartupeļi un kefīrs – uz ātro kaut ko siltu vajadzēja. Paēdusi braucu uz Liepāju, jo visus skolas gadus trenējos mākslas vingrošanā.”
Sportu Guna uztvēra nopietni un pat kļuva par sporta meistari mākslas vingrošanā. Bijušas domas par sporta ārsta profesiju, taču šādu studiju programmu Rīgas Medicīnas institūtā nevarēja apgūt, vajadzēja braukt uz Tartu. „Mūsdienās tas būtu nieks, bet toreiz atbaidīja, likās tālu. Māsa tepat Rīga jau bija izmācījusies par ārsti, es izvelējos farmāciju,” stāsta Guna.
Tā pati senā aptieka
Aptieka Grobiņā ir sen – vairāk nekā 300 gadu. Laika gaitā tā savu mājvietu mainījusi vairākkārt, ceļojot pa dažādām ēkām. Uz namu, kur aptieka atrodas pašlaik, Gunas mamma ar kolēģi to pārcēla 1945. gadā pēc tam, kad iepriekšējā atrašanās vieta tika sabombardēta. Iespējams, tieši ģimenes saites, kas cieši savijušās ap aptieku, un personiskais stāsts to parada īpašu gan Gunai, gan Grobiņas cilvēkiem.
“Vecvecākiem Grobiņā piederēja frizētava, bet ielas otrā pusē atradās aptieka. Mammai bērnībā ļoti patika vērot, kas tur notiek, un pieaugot šī interese nepārgāja – viņa izmācījās un nostrādāja farmācijā gandrīz piecdesmit gadu. Darbā mamma vienmēr bija čakla un augstu novērtēta, to apliecina arī daudzi savulaik saņemtie apbalvojumi.”
Pirmā darbdiena mammas krēslā
Pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas sadales kārtībā jaunā speciāliste tika nosūtīta uz to pašu aptieku dzimtajā pilsētā, kurā strādāja Gunas mamma. “Gandrīz uzreiz mani iecēla par vadītāju mammas vietā. Pirmajā darbdienā gan likās savādi, ka jāsēžas mammas krēslā. Kolektīvu jau pazinu, meitenes sagaidīja laipni – ar puķēm, uzklātu galdu. Mazliet sanāca pastrādāt arī kopā ar mammu. Aptiekā bija septiņi darbinieki, uz vietas gatavojām zāles. Kolektīvs bija kolosāls un dzīve interesanta.”
Jauno laiku ceļš
Latvijai atgūstot neatkarību, sākās pārmaiņas un radās jaunas iespējas. “Mans tēvs bija gudrs, domājošs cilvēks. Līdzko aptieku varēja privatizēt, viņš teica – darām! 1993. gadā trijatā – tētis, vīrs un es – nodibinājām sabiedrību ar ierobežotu atbildību un sākām strādāt. Pamazām izveidojām vairākas aptiekas un filiāles Liepājā, Aizputē, Priekulē un Grobiņā. Paši vedām preci, paši to sadalījām filiālēm, arī visām kontrolējošām instancēm bija jāatskaitās – darba daudz, skrejām bez atpūtas,” atceras Guna.
Tādā ritmā ģimene nostrādāja aptuveni desmit gadus, taču, mainoties normatīvajiem aktiem un likumiem, sapratuši, ka izpildīt jaunās prasības būs teju neiespējami. „Savulaik bijām vieni no pirmajiem šajā biznesā, darījām, kā mācējām un kamēr varējām, bijām noskrējušies, pat neredzējām, kā bērni uzaug, tāpēc pārmaiņas vajadzēja. Aptiekas īpašnieki mainījās, līdz tā nonāca „Mēness aptiekas” stabilajā saimē. Dzīve kļuva nedaudz mierīgāka, radās vairāk laika ģimenei.”
Attieksme pāri visam
Guna atzīst, ka šo gadu laikā izmaiņas piedzīvojis gan farmaceita darbs, gan arī aptiekas klienti kļuvuši citādi. „Tagad aptiekā uz vietas zāles negatavojam, darbinieku ir mazāk, vairāk dokumentu, kas ik dienu jākārto. Mums, farmaceitiem, ir svarīgi vienmēr rast laiku, lai parunātu ar klientu. Dažreiz viņam vajag ne tik daudz zāles, cik sarunu,” saka Guna un atklāj, ka izprast klientus un uzturēt labas attiecības viņai palīdz uzkrātā pieredze, arī izglītošanās un pilnveidošanās. “Pašattīstības grāmatas lasu biežāk nekā daiļliteratūru. Tās ļauj labāk izprast cilvēkus. Vērtīga ir, piemēram, Džefa Kellera grāmata “Attieksme pāri visam: maini attieksmi un tu mainīsi savu dzīvi!” Uzskatu, ka tieši attieksme ir vissvarīgākā.”
Cik aptiekas klientu, tik vajadzību
Guna atceras, ka senāk aptiekā dažkārt gadījušies ērcīgi klienti ar vēlmi pēc asākas vārdu pārmaiņas, taču tas jau ir tālā pagātnē. „Varbūt tāpēc, ka te strādāju gadiem, cilvēki uzticas. Bieži vien ienāk un saka: „Es pie daktera neeju, uzreiz pie jums!” Reizēm uzklausot saprotu, ka tomēr ir jānovirza pie ārsta.”
Aptieka ir īpaša vieta – visbiežāk te iegriežas cilvēks ar savu sāpi, nevis tāpat vien. Guna uzsver, ka ar katru vajag izrunāties, lai arī tas ne vienmēr ir ērti kādam citam. „Aptieka nav maizes veikals, kur paņem kukulīti un samaksā! Reizēm ir grūtas situācijas – ar vienu runā, bet nākamais jau nepacietīgi bungā ar kāju pa grīdu.”
Tiesa, esot arī ļoti skrejoši gados jauni klienti, kuri nav gatavi ne minūti farmaceitu uzklausīt. „Jāsaprot, kā katru uzrunāt, to jau no klienta kustībām var just. Katrs klients gaida laipnību un informāciju, kā pareizi lietot zāles. Gadījumi mēdz būt dažādi – ir hroniskie pacienti, kuri saņem savas zāles un negrib ne dzirdēt, ka vajadzētu palietot arī vitamīnus. Tai pat laikā kāds cits pats painteresējas, piemēram, kuru magnija preparātu labāk izvelēties, lai mazinātu roku tirpšanu.”
Lai būtu izpratne par zāļu lietošanu
Farmaceitam nenoliedzami ir liela loma ārstēšanās procesā – ja cilvēks godprātīgi lietos zāles, kā nozīmi viņš izprot, terapija būs krietni efektīvāka. Guna stāsta: „Reizēm pacients atnāk no ārsta ar vairākām receptēm un saka: tik daudz zāļu negribu! Tad ir jāizskaidro, kāpēc tās visas vajag lietot.”
Informācijas pieejamība internetā it kā ir priekšrocība, taču Guna atzīst, ka tas ne vienmēr ir par labu klientam: ienāk jaunietis aptiekā ar pārliecību, ka zāļu jautājumos ir gudrāks par farmaceitu, taču tā nebūt nav. Savukārt ar vecāko paaudzi esot cita bēda – dažs izlasa par zāļu blakusparādībām un domā, ka katra rindiņa noteikti attieksies arī uz viņu. Tad farmaceitam ir grūti pārliecināt, ka zāles tomēr jālieto un ir pavisam maz ticams, ka ar pacientu notiks tas, kas garajā blakusparādību sarakstā minēts.
Roku rokā ar Grobiņas ārstiem
Grūti novērtēt, kam paveicies vairāk – Grobiņas farmaceitiem ar ārstiem, vai ārstiem ar farmaceitiem. Lai vai kā, sadarbība ir cieša, un ieguvēji no tās ir visi, jo īpaši, pacienti.
„Grobiņā ir divi doktorāti un ar abiem ir laba sadarbība – sazvanāmies, painformējam, ārsti zvana mums, galvenokārt, lai noskaidrotu par zāļu pieejamību. Viņi var nezināt, ja kāds medikaments Latvijā pašlaik nav pieejams. Dažkārt gadās, ka cilvēks atnācis uz aptieku, vēl pirms ārsts paguvis uzrakstīt e-recepti. Dakteri ir dažādi – tie, kuri veikli strādā ar datoru, receptes izraksta uzreiz, pacienta klātbūtnē, bet citi to dara vakarā pēc pieņemšanas. Mēs jau zinām, kādi kuram mūsu pilsētas dakterim paradumi.”
Veselība ir vērtība
Guna pamanījusi, ka pandēmija ieviesusi pozitīvas izmaiņas cilvēku attieksmē pret veselību. „Jā, daudzi ir sākuši pastiprināti rūpēties par veselību, agrāk tā nekad nav bijis. Hroniskie pacienti cītīgāk dzer savas zāles un vairs tik bieži nespriež, no kā varētu atteikties. Cilvēki iegādājas D vitamīnu, uztura bagātinātājus imunitātei. Pēc Covid-19 pārslimošanas daudziem pastiprināti izkrīt mati un viņi mums jautā, ko iesākt. Cilvēki labprāt pērk aptiekā pieejamo kosmētiku, jo tai vairāk uzticas.
Gadās arī ļoti izglītoti klienti, kuri skaidri zina ko vēlas, piemēram, kalciju organiskā, nevis neorganiskā formā,” stāsta Guna.
Ir, kur augt
Aptieka nereti ir pirmā veselības aprūpes iestāde, kurā cilvēks iegriežas, vēl pirms dodas pie ārsta. Farmaceitiskās aprūpes pakalpojumu paplašināšana būtu liels aptiekas klientu ieguvums, par to Guna ir pārliecināta. „Daudzviet Eiropā farmaceits drīkst pagarināt hroniska pacienta zāļu recepti. Nebūtu slikti – šādas iespējas ieviešana Latvijas aptiekās varētu aiztaupīt laiku gan pacientam, gan ārstam. Tikai darbs jāsakārto tā, lai farmaceiti varētu visus pienākumus apvienot un neciestu aprūpes kvalitāte.”
Farmaceitam visu mūžu ir jāmācās, jo farmācija nemitīgi attīstās. „Lasām profesionālos žurnālus, piedalāmies kursos, semināros, krājam kvalifikācijas punktus farmaceita sertifikātam. „Mēness aptiekas” uzņēmums regulāri sniedz šādas iespējas, rūpējas Latvijas Farmaceitu biedrība, arī zaļu ražotāji. Tagad mums “Mēness aptiekā” ir pašiem savs iekšējais intarnets, arī tur varam sekot līdzi jaunumiem.”
Darbs. Sirsnība. Prieks
Ir rīti, kad Gunai it nemaz negribas doties uz darbu: „Kādreiz iedomājos, ka pēc vecajiem likumiem jau būtu pensijā. Taču, kad aizeju, ir tik forši! Ja izdodas nodrošināt cilvēku tieši ar to, ko viņam vajag, ja pasūtu un nākamajā dienā klients saņem savas zāles un ir apmierināts, sajūta ir ļoti patīkama. Par izpalīdzēšanu medikamenta sagādē mēdz mums atnest saldumus. Tas nav vajadzīgs, taču redzu, ka tiek darīts ar prieku. Zinu, šie cilvēki pie mums atgriezīsies.”
Vairāk nekā trīsdesmit gadu Guna bijusi kopā ar aptieku dienu un nakti. Jā, arī naktī, jo dzīvoja tieši virs aptiekas. „Cilvēkus biju izlutinājusi – nācu uz aptieku arī ārpus darbalaika. Ko darīt, ja bērnam desmitos vakarā temperatūra un mājās nav zāļu? Bija sajūta, ka visu laiku esmu darbā.”
Vien pirms diviem gadiem viņa pārcēlās uz vecāku māju, kas jau krietnu laiku stāvēja tukša. „Te ir dārzs, iespēja pēc darba relaksēties. Man patīk darboties dārzā, tas man vienmēr bijis mīļš un vajadzīgs. Jau maziņai man bija pašai savs dārza gabaliņš.”
Tieši tāda – rūpīga un laipna Guna ir gan pret augiem, gan pret lolotiem un aprūpētiem aptiekas klientiem. Guna saka: „Vissvarīgākais ir attieksme – pret klientu, kolēģiem, pret visu. Farmaceitam ir jābūt pozitīvam vienmēr – smaidīt pretī ikvienam, lai cilvēks vienmēr sajūtas gaidīts un ir drošs, ka šeit viņam noteikti palīdzēs.”
