“Šis gads man tiešām ir ļoti īpašs!” Saruna ar latviešu pianisti Agnesi Egliņu 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Agnese Egliņa nenoliedzami ir viena no šo laiku spilgtākajām latviešu pianistēm – gan izcili atrod niansētu sabalsojumu ansamblī, gan liek aizrauties publikas elpai solo sniegumā, turklāt ir gatava būt mūzikā arvien jaunos veidos un tik bieži, cik vien iespējams.
Ne velti šogad viņas talants un neatlaidība novērtēti ar jau otro Lielo mūzikas balvu – šoreiz “Par izcilu sniegumu gada garumā”.
Laikā, kamēr koncertzāles bija slēgtas, Agneses klavierspēle uzmirdzēja koncertu pārraidēs, bet nu pianiste priecājas par atgriešanos pie publikas klātienē.
Jau 6. jūlijā Rīgas festivāla ietvaros ansamblī kopā ar obojistu Egilu Upatnieku un fagotistu Jāni Semjonovu izskanēs vasarīgi virtuozi franču kamermūzikas smalkumi.
Šovasar pianistei koncerti sabiruši kā no pārpilnības raga, bet viņa smaida, sakot: “Gaidu tos ar patīkamu saviļņojumu, nevis ar stresu un bailēm, jo tieši tā, kopā ar publiku, jūtos savā īstajā vietā.”
Jūlijā Agneses klavierspēle skanēs gan Guntara Prāņa jubilejas solokoncertā (7.07.), gan viesturnejā Igaunijā kopā ar latviešu vijolnieci Paulu Šūmani (pirmais koncerts Sāmsalā – 9.07.), gan vērienīgā koncertā “Dzimuši Latvijā”, kur izskanēs jau Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā un pēcāk neklātienes koncertā spoži atrādītais duets ar jauno vijoles talantu Daniilu Bulajevu (31.07.).
Agnese, tieši šodien pašā koncertu grafika mutulī iekrīt jūsu dzimšanas diena. Kā to atzīmējat?
A. Egliņa: Šoreiz dzimšanas diena paiet mēģinājumos, jo priekšā dienu pēc dienas tiešām ir koncerti Latvijā un Igaunijā. Bet tas ir ļoti patīkami – esmu draugu, kolēģu vidū un, galvenais, esmu mūzikā.
Gan jau mēģinājumu laikā pamielosimies arī ar kādu torti (smejas). Jāatzīstas, ka lielākie svētki – manas kāzas – šogad jau nosvinēti.
Jubilejas reize jums pašai mēdz kļūt par kādu atskaites punktu dzīves ceļā, varbūt – mūziķes karjerā? Atskatoties – pirms desmit gadiem saņēmāt Lielo mūzikas balvu par izcilu darbu ansamblī, šogad – par izcilu sniegumu gada garumā. Kādā virzienā raugāties uz priekšu?
Šis gads man tiešām ir ļoti īpašs – gan saistībā ar personīgo dzīvi, gan kā mūziķei, un jūtu, ka uz priekšu tas būs vēl īpašāks. Taisnība, kad dabū tādu balvu, iznāk atskatīties, kas tad īsti ir izdarīts. Ne velti žūrijas locekļi atgādina, ka balva nav tikai par konkrēto gadu, bet par laika periodu, kurā darbojies ilgāk.
Pēdējie gadi man ir bijuši ļoti bagātīgi – gan solo, gan sadarbojoties ar kolēģiem, arī pirmatskaņojumu ziņā, tāpēc balvu uztveru kā skaistu vainagojumu. Šis ir arī pielāgošanās laiks – neļāvu sev apstāties, bija regulāri koncerti gan tiešsaistē, gan tiešraidē (kopā ar klarnetistu Gunti Kuzmu, sitaminstrumentālistu Guntaru Freibergu, vijolnieku Daniilu Bulajevu u. c. – A. K.).
Mūziķis var darboties, arī ieskaņojot mūziku diskos, un šajā ziņā šis laiks ir auglīgs. Lielais notikums ierakstu laukā man vēl priekšā – kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Atvaru Lakstīgalu ierakstīsim Kārļa Lāča Klavierkoncertu, kuru esmu pirmatskaņojusi (2016) un kuru Kārlis man ir veltījis.
Reizē dažādās mūzikas skolās “Zoom” platformā esmu izveidojusi lekcijas par mūzikas notāciju Latvijas un ārzemju komponistu darbos. Atsaucība bija diezgan laba, ceru, tāda būs arī šajā rudenī un turpmāk.
Tomēr pēc nosacīti mierīgāka perioda neklātienes formā nu koncerti sabiruši klātienē kā no pārpilnības raga, turklāt, jums raksturīgi, dažādos ampluā – pirmais jau pagājušajā nedēļā, latviešu komponistu vokālā kamermūzika Liepājas Starptautiskajā Zvaigžņu festivālā, tad franču kamermūzika, koncerts ar trio “Art-i-Shock” un viesošanās Igaunijā ar vijolnieci Paulu Šūmani…
Daudz lietu šobrīd notiek ļoti spontāni un zibenīgā tempā. Koncertu organizatori var tevi uzaicināt pat divas nedēļas pirms koncerta, jo tālu uz priekšu plānot nav iespējams.
Tas nozīmē, tev kā māksliniekam visu laiku ir jābūt labā formā un ļoti atvērtam, jo ik brīdi var atskanēt negaidīts telefona zvans no kādas koncertzāles. Tomēr man tas saistās ar patīkamām gaidām par satikšanos, jo koncerti ar publiku ir mūsu ierastā vide.
Neierastāk ir tad, ja ap tevi stāv pieci cilvēki ar kamerām tukšā Lielajā ģildē, noskaita no pieci līdz viens un režisors klusumā paziņo – “koncerts sākas”! Un tad ir citi spēles noteikumi – daudz jādomā par vizuālo, tevi var “pievilkt” pavisam tuvu – pēkšņi pamani, ka viens operators ir turpat, pie kājām…
Šobrīd mums visiem ir jāpierod pie šā brīža mainīgajiem nosacījumiem – jūtams, ka koncertu biļešu pircēji pagaidām ir piesardzīgi. Varu tikai vēlēt veiksmi koncertu organizatoriem, jo viņiem šis ir grūts laiks – atbildība ir tik liela, ka daudzi saka – mēs vēl nogaidīsim.
Jūs līdz šim esat koncertējusi arī ārpus Latvijas – īsi pirms pandēmijas milzīgajā Šanhajas koncertzālē kopā ar Kristīni Opolais. Varbūt šis notikums atvēra vēl kādas jaunas durvis?
Jā, ar Kristīni koncertējām 2020. gada 11. janvārī, kad Ķīnā tika izziņots Covid uzliesmojums – mājupceļā bija lidostas kontrole, kaut Latvijā vēl bija maz informācijas. Labi, ka mums laimējās un viss bija kārtībā ar veselību.
Pēc Ķīnas vēl devos mēneša braucienā uz Āfriku – man prieks, ka līdz martam dabūju kārtīgi izceļoties. Kopā ar Kristīni mums bija vēl daudz plānu ārzemēs, arī Latvijā, bet šobrīd tas tiešām diemžēl ir nogaidīšanas režīmā.
Pārcelti vai atcelti arī koncerti Spānijā, Šveicē, Grieķijā, Portugālē, tāpat meistarklases Vācijā – cerība ir uz 2022. gadu.
Tāpēc man ir liels prieks, ka izdosies koncertēt Igaunijā kopā ar Paulu Šūmani un igauņu čellistu Āri Tammesalu – tur šobrīd ir diezgan brīvi nosacījumi koncertu apmeklēšanā, pēcāk paredzēti koncerti arī Pērnavā, Tartu un Tallinā.
Bet jau rīt Rīgas festivālā franču kamermūzikas smalkumi kopā ar Egilu Upatnieku un Jāni Semjonovu Spīķeru koncertzālē. Kas rosinājis šo programmu?
Mūsu sākotnējais mērķis bija braukt sava veida misijā pa Latviju un reklamēt oboju un fagotu – parādīt, ka tie var būt skaisti, dziedoši, virtuozi spēlējami, līdzīgi kā ierastākās vijoles un flautas.
Šie instrumenti ir retāk atskaņoti, un arī jaunieši retāk izvēlas tos apgūt, arī orķestru grupās to nereti trūkst. Ar abiem puišiem kopā muzicējam jau vairāk nekā piecus gadus, daudz ar šo programmu esam koncertējuši ārpus Rīgas, tāpēc man ir prieks, ka beidzot tā izskanēs Rīgā.
Franču mūzika man ir īpaši mīļa – vasarīga, dzīvespriecīga.
Savukārt Guntara Prāņa dzimšanas dienas koncertā Rīgas Domā jums būs saspēle ar trio “Art-i-Shock” kolēģi, čellisti Gunu Šnē. Šim košajam trio šogad būtu jāatzīmē desmitgade…
Guntars Prānis ir mūsu draugs, ar viņu esam jau vairākkārt sadarbojušās, un prieks, ka viņš savā jubilejā mūs ir uzaicinājis. Tas būs patiešām vērienīgs koncerts, piedaloties vokālajai grupai “Schola Cantorum Riga”, skanot ērģelēm, muzicējot Rihardam Zaļupem.
Rihards Dubra arī raksta vērienīgu jaundarbu (“O Sapientia”) visiem koncerta dalībniekiem.
Trio “Art-i-Shock” šogad tiešām ir desmit gadi, bet šobrīd mums jāizauklē viens no “mūsu” mazuļiem (smejas), un tad atkal varēsim sākt muzicēt kopā – sieviešu kolektīvos ierasta lieta.
Jubilejas koncertu noteikti vēlamies rīkot klātienē ar skatītājiem, turklāt redzam sevi akustiskā koncertzālē, nevis kaut kur ārā, pļavā, jo to prasa instrumentu specifika.
Jūsu pašas solokoncerts vēl gaida…
Jā, šobrīd organizētāji vēl domā par formātu. Taču pavisam vērienīgs būs koncerts “Dzimuši Latvijā”, kur muzicēšu kopā ar vijolnieku Daniilu Bulajevu. Viens otra kompānijā jūtamies ļoti labi – viņš ir fantastisks mūziķis, kuram var vēlēt tikai veiksmes.
Ceru, ka kopā ar šo apdāvināto jaunieti izdosies kopā darīt vēl lielas lietas. Domājam gan par disku, gan koncertiem.
Līdzās koncertēšanai jūs esat viena no tām mūziķēm, kas strādā arī ar jauno paaudzi dažādās meistarklasēs – mūsu sarunas dienā viesojāties Siguldas Mākslu skolā… Kāds dzinulis liek darīt to – tam, galu galā, jāvelta laiks, arī iznākums nav tūlīt redzams.
Meistarklases man ir ļoti mīļa lieta – jūtu sava veida misiju. Man šī ir iespēja mazpilsētā sastapt ļoti, ļoti talantīgus jauniešus – ne vienu vien esmu aizsūtījusi uz savu mīļo Dārziņskolu, uz Mediņskolu, kuru šogad daži jau absolvē ar brīnišķīgām atzīmēm, un turpmāk viņu priekšā būs mūziķu ceļš.
Varbūt tas atgādina manis pašas mūzikas audzēknes ceļu savulaik no Liepājas uz Rīgu – toreiz mani ieraudzīja Dārziņskolas pedagogi un uzrunāja manu mammu. Zinu, cik ļoti svarīgi ir, ja kāds tev notic un saredz šo perspektīvu.
Sāku Madonā pirms pieciem gadiem, kad man bija četri pieci audzēkņi, bet šogad bija jātaisa konkurss, un beigās viņu ir jau piecpadsmit. Protams, jaunā paaudze ir krietni savādāka, nekā bijām mēs, bet man viņi patīk.
Vadot lekcijas par mūziku zūmā, sajutu, ka viņi ir zinātkāri, labprāt uzdod jautājumus, nav tik kautrīgi kā mēs – ja kaut kas nepatīk, to arī parāda. Jaunieši šobrīd mācās sevi prezentēt, interesējas par mākslinieka dzīvi – kā dabūt koncertus, kā iesaistīties projektos.
Atceros, ka man pašai desmitajā klasē par tādām lietām nebija ne jausmas.
Jūs esat mūziķe, kura nekad nav vairījusies no mūzikas sastapšanās ar citām mākslas jomām. Neparasta teātra, literatūras un mūzikas tikšanās notiks septembrī koncertciklā “Dailes kanons”, kurā jūs vienā izrādē sastapsieties ar aktrisi Lidiju Pupuri.
Man patiešām patīk šādas satikšanās – vai tie būtu “Spoku stāsti” kopā ar Latvijas Radio kori, ar teātri satikos leģendārajā Dailes teātra izrādē “Vācietis. Klavierkoncerts” – ar astoņām klavierēm uz tā skatuves.
Lieliski, ka atkal notiek kāda mākslas sintēze. Tas vēl šobrīd ir radošā procesā. Man ir laimējies, ka būs iespēja būt kopā ar tik izcilu aktrisi – nu jau esam mazliet iepazinušās. Pašlaik Pupures kundze strādā pie dzejas izvēles – Zenta Mauriņa, arī Aspazija, tad domāsim arī par mūzikas klātbūtni.
Vai šajā notikumu karstumā ir izdevies izbaudīt pašas medusmēnesi?
Tā kā mans vīrs (muzikologs Dāvis Eņģelis. – A. K.) pašlaik raksta doktordarbu, tad šis ir gana aizraujošs laiks arī viņam, un līdz ar to tagad neko tālu ieplānojuši neesam. Pašreiz koncentrējamies uz Latviju – paredzēts izbraukt četrus Latvijas novadus. Mums jau bija brīnišķīgs laiks Latgalē, viesojāmies Rēzeknes pusē. Ļoti skaista mums ir pašiem sava zeme.
