31
Kulītes ar piena pudelēm
A. Vārpiņš stāsta par šausmīgo badu. Strādājošiem norma bija četrsimt grami maizes, bērniem mazs gabaliņš dienā – 100 vai 150 grami, kad izstāvēja garo rindu. “Vienā istabā dzīvojām septiņas ģimenes, viss gāja ņigu ņegu. Ielikām maizes kartītes Bībelē, lai nepazūd. Bet kaut kā lapas bija tā saspiedušās kopā, ka šķita, mums tās kartītes pazudušas. Veselu mēnesi nodzīvojām bez tās maizītes, kartītes atradām tikai vēlāk…”
Arvīdam palicis prātā, ka sovhozs “Tajožnij” bija milzīgs un darbojās kā Noriļskas pilsētas palīgsaimniecība: “Tur audzēja kartupeļus, gatavoja sviestu, sūtīja uz pilsētu. Noriļskā šahtās ieguva ļoti dārgu metālu rūdas kara rūpniecībai. Lopkopība iepriekš bija ļoti nolaista joma, bet latviešu sievas tos lopus atkopa. Fermas strādnieces izdomāja, kā paēdināt bērnus. Sašuva kulītes, kur ielikt divas piena pudeles, un, mājās ejot, pasēja tās kulītes zem brunčiem. Domāju, vai nu tā varēja būt, ka stukači par to nezināja, bet neviena netika pieķerta.” Mamma bija uzņēmusies ganīt govis, Arvīds palīdzēja.
Mājupceļš
A. Vārpiņam spilgti atmiņā 1946. gada vasara, kad pie izsūtītajiem no Latvijas bija ieradušies skolotāji, kuri vēstījuši, ka bērniem ir iespēja braukt atpakaļ uz Latviju, ja ir, pie kā braukt: “Līdz noteiktam augusta datumam bija jāierodas Krasnojarskā, jāpulcējas kurlmēmo skolā. Brīnums, kā mēs ar māšeli – Apolonija bija piecus gadus jaunāka par mani – aizkūlāmies līdz Krasnojarskai, atradām arī to skolu. Kad vagons bija pilns, to piekabināja vilcienam Vladivostoka–Maskava un aizveda. Mums nebija vispār nekā ko ēst, bet skolotāji, nezinu kā, bija noorganizējuši, ka vienu vai divas reizes dienā mums kādu balandiņu iedeva, izdzīvojām. Skolā ieraudzījām stikla skapītī puslitra pudeli ar dzeltenām bumbiņām, izlasījām, ka tie ir C vitamīni, četratā ar vēl diviem bērniem vienā rāvienā apēdām.”
Mammu Mariju kā strādīgu un čaklu cilvēku vispirms sovhoza vadītājs, pēc tam rajona priekšnieks pieņēmis par mājkalpotāju. Kad priekšnieks saņēmis paaugstinājumu uz Maskavu, nolēmis, ka Marija varot braukt mājās, parakstījis atļauju. Taču neilgi pēc atgriešanās Latvijā viņa aizvesta uz Sibīriju otro reizi kopā ar cietumniecēm, un tikai 1957. gadā Marijai bija brīv dzīvot Latvijā.
Joprojām – okupācijas sekas
Tagad Arvīdam satraucošākais šķiet tas, ka okupācijas režīma sekas turpinās: “Kopju dārzu, tur blakus saimnieko kaimiņš, šeit uzaudzis, bet latviski nerunā. Okupācijas turpinājums ir tas, ka te notiek piketi ar prasībām par citu valodu. Ir ļaudis, kuri joprojām ir pārliecināti: “Te Latvijā nekā nebija, mēs ieradāmies un viņiem visu uzcēlām!” Bet kam tad cēla? Sev cēla. Ne jau mums vajadzēja tās fabrikas, kam visas izejvielas ieveda.”
Arvīds aicina domāt par to, ka latvieši ir stipra tauta, ar tādiem Dziesmu svētkiem, kādu nav citiem, un jādara viss, lai mēs ar taisnu muguru noturētu savu latvietību.
“Esat paraugs, kā pieminēt savējos”
Šopavasar Arvīdu Vārpiņu Latvijā intervēja no Suhobuzimas atbraukusī rajona avīzes “Seļskaja žizņ” redaktore žurnāliste Olga Vaviļenko. Viņa novadpētniecībā pievērsusies arī tematam par staļiniskajām represijām rajonā. Olga šogad fondam “Sibīrijas bērni” nodeva sarakstu, kurā ir ziņas par 54 deportētajiem latviešiem, kuri strādājuši sovhozā “Tajožnij”. Viņu vidū – Bergmaņi no Ventspils, Gaisiņi no Užavas, Lāči no Ventspils, Prēdes no Aizputes, Vārpiņi no Jūrkalnes un daudzi citi.
2013. gadā, kad režisore Dzintra Geka bija ekspedīcijā Suhobuzimā, fonds “Sibīrijas bērni” sastapa Olgu Vaviļenko pirmo reizi. Viņa bijusi dziļi saviļņota: “Katra tauta glabā piemiņu par savējiem, un tas, kā to darāt jūs, ir paraugs man.” Žurnāliste pēta represēto likteņus jau devīto gadu.
“Mana paaudze bērnībā un jaunībā zināja, ka Sibīrijā bija izsūtītie, bet neko vairāk. Irkutskas universitātē mācījos marksistiski-ļeņinisko filozofiju un partijas vēsturi. Valsts vēsturi nezināju. Droši vien kāds teikums vēstures grāmatā bija par deportētām tautām, bet nepievērsu uzmanību, un neviens to neapsprieda. Šķita – izsūtītie droši vien bija vainīgi, karoja pret mums. Kad sastapu jūs, paskatījos acīs, sāku domāt par to vairāk un meklēt. Arhīvos var atrast daudz. Reiz paziņa vācietis jautāja par Pievolgas vāciešu deportācijām, arhīvā atradu dokumentus, tur bija pat vagona numurs, kurā vesti viņa vecvecāki. Cilvēks bija saviļņots, pirmo reizi mūžā uzzinot, kā sauca viņa vectēvu un vecomāti.
1941. gadā uz Krasnojarskas rajonu atvestos sadalīja pa kolhoziem. Toreiz būt kolhozā nozīmēja, ka var nomirt badā. Bija kara laiks, kolhozos algu nemaksāja vispār. Gada beigās iedeva graudus vai kartupeļus, bet dažreiz cilvēks skaitījās gandrīz vēl kolhozam parādā palicis. Ja izmisušais paņēma kādas graudu saujas un tika pieķerts, viņu par to sodīja ar cietumsodu, sievietēm atņēma bērnus.
Kad izsūtītos atveda, vietējiem teica: tie ir fašisti. Tāpēc sākumā viņus apsaukāja, bērni atvesto bērnus apmētāja akmeņiem. Bet pēc tam saprata, ka cietēji ir visi.
Latvieši bija ļoti strādīgi. Es lasīju uzskaites kartītes, kurās bija norādīts, kur cilvēks bijis ārzemēs – kurš bija braucis uz Vāciju, kurš uz Franciju. Biju pārsteigta, ka jau pirms kara cilvēki ceļojuši uz ārzemēm.
Avīzē aicināju vietējos iedzīvotājus atsaukties, pastāstīt, ko viņi atceras par četrdesmitajiem un piecdesmitajiem gadiem. Daudziem saglabājušās fotogrāfijas, it īpaši no skolas gadiem. Mūsējie vēl tagad atceras, ka latvieši skolā labi mācījušies,” stāsta Krievijas žurnāliste.
Olga Vaviļenko pārskatījusi rajona avīzes arhīvu, izlasījusi pagājušā gadsimta piecdesmito gadu publikācijas, tur atradusi teicamnieku sarakstos latviešu vārdus – Ausma Strautiņa, Jānis Laiviņš. Žurnāliste savus rakstus apkopojusi grāmatā, kurā ir arī izsūtīto latviešu fotogrāfijas. Tagad top viņas otrā grāmata.
