Galvenais – būt ar savējiem . No Guntas Lāces virtuves pieredzes pūra 0
Pie Talsu apvedceļa iekoptie “Aizkalni” nav Guntas Lāces dzimtās mājas. Taču vairāk nekā trīsdesmit gados viņa ieguldījusi šeit ļoti daudz spēka un mīlestības, pārvēršot sētu gaišas sirsnības ligzdā, kur maltītēm ir savdabīga rituāla nozīme.
Obligātā salvete
Zilos auduma gabaliņus ar mežģīņu maliņu un stūrī izšūtu baltu puķi mājas saimniecei dāvinājusi meita Liene. Brokastu galds “Aizkalnos” bez šķīvim apakšā paklātas glītas drāniņas nav iedomājams un ikdienas apritē salvešu vajag daudz. Tās, protams, ir galda kultūras sastāvdaļa. Bet, ja kaut pavirši zina Guntas Lāces vecāku, tuvu radinieku un pašas Golgātas ceļus izsūtījumā, kur pastāvīgais pavadonis bija bads, tad kļūst skaidrs: šis brokastu servējums satur netiešu pateicības vēsti liktenim, kas pēc gariem moku ceļiem visus atkal saveda kopā dzimtajā Kurzemē.
Mazajos rokdarbos, manuprāt, ir vēl kāds zemteksts, kas apstiprina gluži vai ģenētisku darba tikuma un sadzīves skaistuma tradīciju pārmantošanu arī tad, ja cilvēks bijis iedzīts pazemē burtiskā nozīmē. Izsūtījumā Gunta ar māti dzīvoja zemnīcā, kur uz krāsnij pielāgotas mucas virsmas varēja izcept kartupeļu pusītes vai mizas, kas nereti bija vienīgais ēdiens. Kādas salvetes, apžēlojieties?!…
– Taču, tiklīdz atgriezāmies mājās, kur tāpat valdīja milzīga pieticība, mamma sāka atjaunot ģimenes maltīšu gaisotni – lai cik vienkāršs mūsdienu skatījumā bija ēdiens, galda klājumam vajadzēja stiprināt cerībā, ka ļaunāko esam izturējuši, – saka Gunta Lāce.
Viņa zina šodienas dzīves ritmus, kas dažu dzen kā naglu sienā, un saprot jaunās sievietes, kam rītos jābūt ātrākām par uguni, lai lielie un mazie ģimenes locekļi visur nokļūtu laikā. Ne jau katrai blakus ir tāds mājas gariņš, kas jau iepriekšējā vakarā sagriezis salātus brokastīm un, piecēlies pirmais, iededz uz virtuves galda svecīti.
– Bet es tāda “Aizkalnos” esmu! – Guntas Lāces smaidā uzstaro pašapziņa.
Pievilkšanas spēks
Brīvdienu māju modei sākoties, arī Gunta Lāce rosināta veidot “Aizkalnos” ko nedēļas nogales pansijai līdzīgu – skaista vieta, ērtības, lieks lats saimniekiem kabatu neplēš. Visiem kārdinājumiem viņa strikti griezusi muguru. Tomēr vienu reizi…
– Biju iesaistījusies veselības grupā tepat Talsos. Kad nonācām līdz ūdens procedūrām, teicu, ka varam tās iemēģināt pie manis – ja nesmādē vienkāršu pirti. Un, kā viņi te ieradās, tā noteiktās dienās ir klāt joprojām. “Aizkalnu” pirtij esot īpašs pievilkšanas spēks, – saimniece palepojas.
Pēc viņas ieceres uzbūvētais namiņš nav peļņas avots, bet vieta, kur satikties domu biedriem. Pati Gunta Lāce savas pirts atveseļojošo spēku bauda ceturtdienās – kādā dziedniecības teorijā nosauktas par īstajām, tās viņai patiešām tīk vislabāk.
Redzēt un sargāt
– Neesam turīga ģimene, bet vārda un dzimšanas dienās mūsu mājās katram ir svētku galds. No tiem laikiem, kad dzīvojām neziņā par svešumā izdzīto tuvinieku likteni, man ir vajadzība savējos redzēt sēžam kopā, – viņa atzīstas.
Gunta Lāce pārliecināta, ka tādām svinībām piemīt aizsardzības spēks – vietā, kur tevi gaida un vēl labu, citādi nevar būt. Ir maldīgi uzskatīt, ka ģimeniskās goda dienas prasa lielus tēriņus. Tiesa, katrai reizei jāgatavojas laikus un jāapsver cienasts. Domājamajai daļai pievienojot pašas darbiņu, iznākums ir nemainīgi pievilcīgs.
– Pie svinību galda vienmēr esam kādi desmit. Pulciņš lēnām aug – mazmeitai Rīgā, kur Anita tagad mācās, ir draugs un arī viņam iet pie sirds mūsu godi. Ar ko mielojamies?… Mans firmas ēdiens – ar vārītu olu, sīpolu, ābolu un krējumu pildīta uz režģa cepta skumbrija. Jau sen visās ēdienreizēs klāt piekožam pašceptu rudzu maizi. Pēc labas receptes, ko esmu pilnveidojusi, maizīte izdodas garšīga visparastākajā elektriskajā cepeškrāsnī, – saka Gunta Lāce, griezdama no klaipa smaržīgus riecienus.
Guntas Lāces rupjmaize ar sēkliņām
Diviem kukulīšiem nepieciešams 1 kg rudzu miltu, 2 tējkarotes sāls, nepilna glāze cukura, apmēram 800 ml ūdens, ar dāsnu roku piebērtas sēkliņas (saulespuķu, ķirbju u. tml.) un – pats galvenais! – maizes ieraugs. To pirmajai reizei var aizņemties no kāda pieredzējuša cepēja vai pagatavot, uzklausot zinātāju un internetā atrodamus padomus. Vēlāk no jau uzrūgušas mīklas atkniebj saujas tiesu un paglabā vēsumā, rēķinoties – ierauga spēks saglabāsies apmēram divas nedēļas.
No minētajām sastāvdaļām mīca mīklu: apjoms nav tik liels, lai no piepūles – kā senču gudrība liek! – dibens slapjš, bet jāpiestrādā kārtīgi. Gatavajai mīklai uzvelk krustu (īpašu svētību maizītei piešķir pēc samīcīšanas noskaitīta Tēvreize), silti sasedz un astoņas stundas raudzē. Izveidotos klaipus cep stundu: 30 minūtes 250 grādos un tādu pašu laiku – 300 grādos.
Lai gan karstas rudzu maizes smarža dzen mutē siekalas, no krāsns izņemtu cepienu tūlīt ēst jāatturas. Kad viegli samitrinātā garoza zem dvieļa atmaigusi, arī kukulīši atdziestot ienāksies tajā pakāpē, kas nekaitē māgai un izpauž rupucīša garšu visā tā krāšņumā.
No Guntas Lāces virtuves pieredzes pūra: *jebkura dārzeņu zupa daudz garšīgāka, ja tai pievieno ar kartupeli, burkānu utt. labi samīcītu sviestu – tas neuzpeld augšā taukainos ripuļos, bet bagātina viruma buķeti; *no lielogu dzērvenēm top brīnišķīgs našķis, ja tās vispirms sasaldē un, katru uz pusēm grieztu, apkaisa ar cukuru, kas izvelk sulu; ogu pārpalikumus izžāvējot, iegūstam veselīgu kārumu, bet saldais sīrups noder padzērienam; *sarīvētiem burkāniem pievienojot ingveru, zemesriekstus un svaiga topinambūra skaidiņas, iegūst salātus ar svaigu un neparastu garšu.
|
