Aleksejs Grigorjevs: Galvenais ir saglabāt neatkarību un robežas situācijā, kad mūsu kaimiņš nevēlas tās respektēt 0
Aleksejs Grigorjevs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropā brīžiem tiek uzskatīts par politiski nekorektu atklāti runāt par Krievijas imperiālismu. Pāris reižu Vācijas sociāldemokrātu rīkotajos saietos man aizrādīts, ka Krievija ir partneris, ar kuru jārunā par problēmām. Domāju, ka, esot tuvāk Krievijai ģeogrāfiski, nevaram atļauties šādus smalkumus. Mums jārunā tieši.
Krievijas ārpolitikas mērķi nav nekāds noslēpums. Tie ir: atjaunot Krievijas lielvaras statusu, kāds tai bija PSRS laikā, vēlams, ar citu lielvaru piekrišanu, bet var arī bez, nodibinot Krievijas kundzību bijušās PSRS un vēlams arī bijušās “otrās” jeb komunistu pasaules robežās. Šie mērķi izpaužas vārdos un darbos.
Vladimira Putina runa Minhenē 2007. gadā atklāti nosprauda šos mērķus, pasludinot Austrumeiropas un citu tautu atbrīvošanos no padomju jūga par 20. gadsimta lielāko katastrofu.
To viņš teica par 20. gadsimtu ar diviem pasaules kariem, holokaustu un citu tautu genocīdu! Krievijas armija tur savu karaspēku Moldovā, Gruzijā, Ukrainā pret šo tautu un valdību gribu, atklāti okupējot Ukrainas sastāvdaļu – Krimas pussalu, pasludinot to par Krievijas sastāvdaļu, turpina karu pret Ukrainu valsts austrumos.
2008. gada Krievijas uzbrukums Gruzijai bija tiešs un gandrīz tūlītējs Minhenes runā nosprausto mērķu piepildījums, tomēr mūsu sabiedrotie Rietumeiropā to uztvēra kā aberāciju un turpināja “runāt ar Krieviju’’, gandrīz it kā nekas nebūtu noticis. Daļa ekspertu pat vainoja Gruziju, kura it kā būtu ‘’pirmā sākusi’’.
Rādās, ka pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu Krievijas politika jau būtu visiem skaidra, bet tā nav vis. Arī šodien atrodas politiķi un eksperti, kuri vēlas “runāt par problēmām”. Krievijā tos sauc par noderīgajiem idiotiem (Ļeņins). Latvijai, tāpat kā citām kādreiz PSRS pakļautajām zemēm, tas liek ne vien cīnīties pret Krievijas imperiālismu, bet vēl arī skaidrot to sabiedrotajiem.
Un runa nav tikai un vienīgi par Putinu. Var strīdēties par to, vai Putins tēlo imperiālistu, lai izdabātu krievu tautai, vai arī Putins un viņam pakļautie mediji ir iedzinuši imperiālismu krievu galvās, lai tās būtu vieglāk pakļaut. Vai Krievijas vēsturē ir bijuši brīži, kad tās politika nav bijusi imperiālistiska? Retorisks jautājums!
Bet mums galvenais ir saglabāt neatkarību un robežas situācijā, kad mūsu kaimiņš nevēlas tās respektēt. Turklāt jāņem vērā arī Putina un viņa tuvāko sabiedroto īpatnības.
Kā jau čekisti, viņi jebkuru ārpolitisko darbību uztver kā specoperāciju ķēdi: aģentu vervēšanu, pagrīdes organizēšanu, iebaidīšanu, diversijas, demokrātijas un vārda brīvības izmantošanu, lai grautu demokrātiju un vārda brīvību, naida sēšanu starp cilvēkiem un tautām, pakļaujot valstis un teritorijas, pirms tās apjēdz, ka pret tām ir izvērsts karš.
Tā sauktā Gerasimova hibrīdkara doktrīna Latvijā būtu jāstudē vai katrā skolā, jo tā ir vērsta pret mums.
Diversijas un hibrīdkarš ir putiniskā imperiālisma viena puse, bet otrā ceļas no Pēterburgas ielu un vārtrūmju huligānu (krieviski – špana) paražām. Sit pirmais, ja nesitīsi, tu esi nožēlojams slabaks (vārgulis), un nav ko ar tevi rēķināties. Tā ir kodolšantāža kā Krievijas militārās doktrīnas un ārpolitikas sastāvdaļa.
Vārtrūmju huligāns ārdīsies, kamēr pats nedabūs pa purnu. Tāpēc smieklīgi un nožēlojami ir centieni “saprast Putinu”, “nezaudēt dialogu ar Krieviju”, “rēķināties ar Krievijas leģitīmajām interesēm”.
Tieši tā, kā smieklīgus un nožēlojamus, vienīgi kā vājuma izpausmes tos saprot Putins un tagadējā Krievijas vadība.
Ko tas nozīmē Latvijai? Neko jaunu: skaidri apzināties savus mērķus, iet savu ceļu, skaidrot mūsu sabiedrotajiem Krieviju, kuru mēs zinām un saprotam labāk par viņiem.
